Raidījuma "Apollo 1h" viesis - iespējams, viens no Latvijas ekscentriskājiem modes industrijas pārstāvjiem - Jaroslavs Barišņikovs. Raidījumā viņš dalās pārdomās par homoseksualitāti, praidu, savu bērnību, mākslu, izglītību un nākotnes mērķiem. Kā dzīvot, apzinoties, ka domā citādāk nekā vairums apkārtējo?

No kurienes nāc? Kādā ģimenē uzaugi?

Nāku no foršām mājām. Mana māte ir dzimusi Baltkrievijā. Padomju laikā mācījās Daugavpilī par medmāsu. Sanāca tā, ka māte izvēlējās dzīvot un strādāt Jelgavā. 

No tēva puses mana vecmāmiņa kā bērns no Krievijas atceļoja uz Latviju pēc kara kopā ar savu māsu. Mans tēvs ir dzimis Latvijā. Tā mani vecāki kaut kā atrada viens otru Jelgavā. 

Es nāku no Jelgavas, no ļoti vienkāršas ģimenes. Tēvs strādāja Latvijas dzelzceļā, māte - Jelgavas slimnīcā. 

Mācībās uzsāku Jelgavā, taču sākot ar otro klasi pārcēlos uz Rīgu un mācījos poļu skolā. Māte un vecmāmiņa ļoti vēlējās, lai es turpinātu to poļu saikni, jo vecāmāte ir tīra poliete, lai gan teritoriāli pēc sadalījuma viņa dzīvoja Baltkrievijā. 

No otrās klases sāku braukāt uz Rīgu ar vilcienu katru dienu līdz pabeidzu skolu. Bet jā... parastā strādnieku ģimene.  

Kā pavadīji savu bērnību?

Lielākoties laukos, protams, līdz parādījās datori. Man bija lauki gan pie Zaļeniekiem, gan Baltkrievijā. Tagad nav ne vieni, ne otri. Es tiešām toreiz neapzinājos un nenovērtēju tik ļoti, cik tagad man viņu pietrūkst. 

Bija forši pļaut sienu un stādīt kartupeļus. Cilvēkiem liekas, ka es tādas lietas nemāku, bet vasaras lielākoties tika pavadītas laukos un pie vecmāmiņām bija forši. 

Par ko bērnībā sapņoji kļūt?

Jelgavā mājās pie vecākiem ir kaut kādas avīzes, izgriezumi no bērnudārza intervijas, par ko nākotnē vēlaties kļūt. Es teicu, ka par gleznotāju, man ļoti patika zīmēt. 

Zīmēšana vēlāk pārtapa sapnī par modes dizainera darbu. Ar interneta un žurnālu parādīšanos mani nez kāpēc sāka interesēt mode. Es sāku pirkt vecos “Vogue” žurnālus stacijā par vienu latu toreiz, man šķiet. Šķirstīju un bija interesanti. Sāku pētīt internetā pieejamo informāciju, tas nonāca līdz tam, ka ap 14 gadiem sāku rakstīt savu blogu. Tolaik tas nebija nekas nopietns. Brīdī, kad to sāku, Agnese Kleina un Anita Sedliņa bija tādas divas top blogeres Latvijā. Beāte Ligera arī tajā laikā bija gana zināma blogere.

Proti, tas viss palīdzēja man sākt savas gaitas modes industrijā. Iepazīt dizainerus, apmeklēt pirmo modes nedēļu. Tolaik es biju traks - gāju iepazīties ar visiem pēc kārtas. Man vajadzēja visus pazīt. Salīdzinoši veiksmīgi arī sanāca. Tā arī tiku pie kaut kādiem darbiņiem, asistēt aizskatuvē, sāku redzēt kāda ir modes skašu virtuve, kā dizaineri cīnās. Sapratu, ka nē - par dizaineri kļūt es vairs nevēlos, ka tomēr tas darbs ir par traku. 

Vienā veiksmīgā dienā, kas bija pēdējā “Ēnu dienas” pieteikumu diena… Atceros, vienu gadu biju “Latvijas pastā”, nezinu, kāpēc - laikam interesēja aiziet uz pastu. Vienu gadu biju puķu veikalā - iemācījos taisīt pušķus. Tad vienu gadu es gribēju tikt pie “L'Officiel” žurnāla galvenās redaktores, būt par viņas ēnu, viņa mani atšuva. Skaidrojot ar to, ka viņiem visi jau ir pieteikušies. Jeļenai Vlasovai sveiciens! 

Es vairs nezināju, kam lai raksta, un atcerējos, ka ir taču vēl modeļu aģentūras - varbūt pie viņām jāpiesakās. Un ko es izdarīju - tviterī ietagoju burtiski visas ar tekstu: “Paņemiet mani ēnu dienai!” “Dandy” modeļu aģentūra atbildēja: “Nu, nāc rīt.” Nākamajā dienā aizgāju uz turieni, toreiz viņa atradās tepat, Elizabetes ielā 20, pie “Berga bazāra”. Tur bija forša ēka - viss pēdējais stāvs, kurā atradās tā aģentūra. Kolosāli radoša atmosfēra, forši, jauni cilvēki. Un tad es, tāds pilnīgi jauns, zaļš gurķis, kam nav ne jausmas, kur atnācis. 

Kad man vaicāja, kas mani interesē un kādas īpašības man piemīt, atbildēju, ka lielākoties, ja arī kaut ko zinu, tad par ārzemju modi, ne vietējo. Tad par mani kārtīgi pasmējās, jo lika piezvanīt modelei Mārai Kampernovai un pastāstīt, ka pēc pāris dienām viņai ir paredzēts darbs pie Ata Artemjeva - Latvijas dizainera, kuram man arī nācās zvanīt. To, kas viņi bija, es jau zināju - tad ar trīcošām rokām un raustītu balsi zvanīju abiem. Pēc brīža mums uz biroju pārzvanīja, prasot, vai tas ir bijis kāds joks? Kad darba diena tuvojās izskaņai, man izteica pateicību, ka atnācu, un, ja ir interese... Jo tā bija devītā klase. Laikam astotā vai devītā, es biju pavisam sīks. 

Viņi teica, ja vēlos, varu reizi nedēļā nākt uz ofisu pastrādāt, asistēt. 

Kā sāku no nākamās dienas iet uz turieni, tā pusgadu no vietas, bez atalgojuma, pēc skolas, stundām, nācu un salīdzinoši ātri sāku publicēt bildes sociālajos tīklos. Vācu bildes no forumiem, modes skatēm, sāku ražot saturu sociālajiem tīkliem. Tā es tiku pie darba un starta, ja tā to drīkst saukt, savai karjerai. 

Būdams tur un vēl vairāk iepazīstot dizainerus, sāku pieteikties par asistentu darbam aizskatuvē, fotosesijām, un iedziļinājos, kā strādā tā modes virtuve, kā top žurnāli, kā tiek veidotas fotosesijas. Izbraukumu fotosesijas - es gludināju drēbes, nesu kafijas - normāla asistenta darbs. 

Es par to neprasīju nekādu atalgojumu, man tā bija pieredze, ko ļoti vēlējos iegūt. Pieļauju, ka tieši pieredze ir tas, kas mani šodien joprojām padara par salīdzinoši vērtīgu modes industrijas locekli un darbinieku, jo visu šo deviņu gadu laikā, kopš esmu stabili tur iekšā, gandrīz neviens nav sūdzējies.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Vai bērnībā tev likās, ka atšķiries no pārējiem?

Es atšķīros, pirmkārt, ar to, ka biju resns puika. Biju mazs, resns puika. Es klasē laikam biju lielākais, bet ne par to stāsts.

Atšķīros savu uzskatu un interešu dēļ. Ja džekiem patika skraidīt bezjēdzīgi ar bumbu pa pagalmu, tad es sēdēju un šķirstīju žurnālus vai “sēdēju” internetā un lasīju kārtējo recenziju par modes skati. Vai arī rakstīju blogu un pašizglītojos. Mani interesēja māksla, sāku apgūt “Photoshop”, “Illustrator” arī nekā darīšanas dēļ vasarā, jo tas bija tas posms, kad lauki vairs nav stilīgi. Domāju - es uz turieni vairs nebraukšu, sēdēšu mājas trīs mēnešus pie datora.. Jā, ļoti forša laika pavadīšana.

Toreiz es nodarbojos ar pašizglītošanos. Man skolā nez kāpēc vajadzēja piedalīties visos iespējamos pulciņos. Vajadzēja iet uz floristiku, piedalīties teātra pulciņā, bija arī lietišķā māksla un gleznošana, un dejas - ne tautas dejas, bet sporta. Tautas dejās mani neņēma, laikam nevarēja kostīmu piemeklēt.

Visur man vajadzēja ielīst, biju aktīvists.

Vai skolā tiki apcelts un kā tas notika?

Gan jā, gan nē. Apcēla tie, kuriem, iespējams, labi neveicās ar mācībām. Es tomēr biju salīdzinoši sekmīgs skolēns līdz sāku “iet pa kreisi” uz modes pusi. Pamazām sāku bastot skolu, bet pirms tam biju gandrīz teicamnieks. Ar visu savu aktivitāti skolā, pedagogu acīs biju foršais, daudz lietas tika piedotas, ja kāds mājasdarbs nebija izpildīts. 

Citiem, protams, tas krita uz nerviem: “Kas tu tāds esi? Tagad par mums visiem gudrāks?” Pāris reizes esmu dabūjis pa ģīmi. Tas gan bija mazliet vēlāk, kad mans ģērbšanās stils bija mainījies un biju sevis meklējumos. Man nācās uzaudzēt ļoti biezu ādu. Kā jau skolās tas var būt - jaunieši ir nežēlīgi. 

Tieši domāju - emocionāla un fiziskā puse tam visam…

Toreiz man bija mērķis - kļūt slavenam un bagātam. Pirmās publikācijas žurnālos, pirmās bildes internetā, radio intervijas. Bija tāds bums - negribu samelot, kurš gads tas bija, bet es biju teju katrā žurnālā. Aija Šmidre (Simsone) varētu man honorārus rakstīt, jo katrs numurs bija ar atvērumu par mani. Kārtējo reizi par to, cik briesmīgi Barišņikovs izskatījās tajā un tajā pasākumā.

Tajā brīdī arī bija iestājies miers skolā, jo, ja par viņu raksta, rāda televīzijā un internetā, tad viņš ir normāls, neaiztiekam viņu, drīzāk draudzējamies. Kaut kā tā nostrādā loģika jauniešiem. 

Salīdzinoši nesen publiski parādījies sabiedrībā ar savu otro pusi? Kā un kāpēc “iznāci no skapja”?

Tāds skaļais “iznāciens no skapja” nebija gluži plānots - bija publicēta bilde no Ziemassvētku vakara ar “nepareizu” cilvēku. Es biju tādā…man bija ļoti grūts un sarežģīts gads. Emocionāli grūts. Laikam biju ļoti izmisis, man trūka uzmanības, bet tas bija pārpratums un viss attīstījās pārāk ātri. Galu galā tas ļoti ātri arī beidzās. Bet ar to jaunieti, kuru nesaukšu vārdā, tas bija šitā (sit knipi) - nākamajā dienā vairāki interneta portāli un žurnāli man zvanīja. Zvanīja arī mana māte, kura jautāja, kas tas tāds par interesantu rakstu. Par šo, godīgi sakot, man ir kauns, ka nespēju saviem vecākiem atzīties un pateikt sejā. Sagatavot viņus kaut kā, lai tā būtu tieša saruna, nevis tas veids, kādā viņi to uzzināja. Es pieļauju domu, ka viņa pati nemaz to nebija izlasījusi, bet draudzene drīzāk piezvanīja un vaicāja, vai viņa ir lasījusi, ko par viņas dēlu raksta.

Tas ļoti saasināja manas attiecības ar vecākiem.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Tieši gribēju jautāt - kā to uztvēra tavi tuvinieki un draugi?

Draugi jau sen to visu ir zinājuši. Es no saviem vecākiem Jelgavā uz Rīgu pārvācos, kad man bija 17 gadi. Šogad man paliks 25 gadi. Reāli ar viņiem kopā nedzīvoju sešus gadus. Es šeit mācos, strādāju, visi mani draugi, paziņas un kolēģi ir Rīgā.

Es ļoti centos attālināties no vecākiem, un man tas ir veiksmīgi sanāca. Tagad es to, iespējams, nožēloju, jo tika darītas sāpīgas lietas vecākiem, bet tāds bija tas laiks, jaunieši ir traki. Man bija jaunības maksimālisms. Vajadzēja iet uz katru klubu, lai gan biju nepilngadīgs, bet tik un tā visur laida. Bija dzeršanas dzīvokļos, skolas neapmeklēšana, bet kaut kā es pabeidzu 12 klases. Sekmīgi. 

Bija traki laiki, tāpēc draugiem, kuri mani pazina, tas nebija nekāds brīnums. Jebkurš, kurš redz vīrieti papēžos, pateiktu, ka viņš ir gailis, gejs un zilais. Tā es arī tiku apsaukāts interneta komentāros. Tajā pašā laikā es ļoti centos savu personīgo dzīvi neafišēt, bet, kad tas parādījās presē, saasinājās attiecības ar radiem…

Cik grūti bija balansēt?

Nu, nebija tik ļoti grūti. Pirmkārt, nebija jau baigi ko tur afišēt. Esam reāli. Ja pameklētu bildes no pasākumiem, var jau redzēt mani ar vienu, otru, trešo, bet neviens pat nebija pamanījis. Tās attiecības nebija tik nopietnas, lai es par to skaļi runātu. Es arī neuzskatīju par nepieciešamību tolaik par to runāt. 

Tagad jūtos nobriedis un uzskatu, ka šīs attiecības ir tādas, par kurām man nav kauns, kuras balstās uz patiesību un ir apzinātas. 

Tas nav kā jauniešiem - vienu, otru, trešo…

Mirkļa vājums?

Jā, jā, pareizi, tieši tā. Tagad manas attiecības ar vecākiem sāk stabilizēties. Ir pagājis pusotrs gads kopš tas mans “iznāciens” ir noticis. Sākuma periodā komunikācija ar māti bija dīvaina. Viņa man zvana un jautā - kā tev iet? Es atbildu, ka mēs bijām tur un tur. Pēc tam atkal - kā tev iet? Viņa to vārdu “mēs” un “mums” sarunās svītroja pusgadu, pilnībā neinteresējās. Līdz viņa saprata, ka nevari dzīvot un melot sev - jāpieņem tas, kā ir. 

Pirms viņi uzzināja, man likās, ka viņiem jābūt saprotošiem - pieņemt to, kā es izskatos, manuprāt, ir daudz grūtāk, nekā to, ka man patīk džeki. Nu labi, un? Tas tā ir manā uztverē, bet laikam es māku pārsteigt. 

Nesen intervijā atzini, ka esi Latvijas patriots – vēlies šeit laulāties un dibināt ģimeni. Tā kā Latvijā tas pagaidām nav iespējams, vai esat domājuši laulāties citur?

Ja ir runa par TV interviju, tad es tajā pašā intervijā biju minējis, ka man nevajag kāzas ar 150 viesiem, kuri varēs ēst un dzert līdz “cūcukiem”. Kāds vēl sakausies. Manā ģimenē ir daudz krievu un zinām, kas mēdz notikt latviešu un krievu kāzās - nekas labs no tā nesanāk, bet ne par to.

Man tās kāzas ir otrā plāna padarīšana, es vairāk vēlos, lai juridiski mēs esam saistīti. Lai būtu tādas pašas tiesības kā laulātam pārim. Iegādāties un mantot nekustamos īpašumus, ja, nedod dievs, ar vienu no mums kaut kas notiek. Lai, braucot uz slimnīcu, man nejautā, kas tu esi, jo uz “papīra” es esmu nekas. Es nevēlos, lai tāda situācija kādreiz būtu. Tāpēc es vēlos likumīgi slēgt laulību. Man ir svarīgi, lai mēs varētu viens otru pasargāt.

Kāpēc es to vēlos izdarīt šeit? Domāju tāpēc, ka Kārlis ir latvietis. Es pasē skaitos polis, ar krievu un poļu saknēm, un ar latviešiem nav bijusi nekāda darīšana. Pat valodu iemācījos tikai skolā, runāt tikai “Dandy” aģentūrā, jo nebija saskarsmes un nelietoju to ikdienā. 

Kaut kā ar katru gadu aizvien vairāk saprotu, cik forša mums ir valsts, kultūra, tomēr tās tradīcijas, arhitektūra, vēsture - kāpēc lai es brauktu prom? Jā, ir ekonomiskas problēmas, bet, ja es šeit nemaksāšu nodokļus, necentīšos iesaistīties valsts tālākā attīstībā, tad būs tikai pagrimums. 

Ja jaunieši tiešām izbrauks, te būs d***ā.

Runājot par praidu - Latvijā nereti valda uzskats, ka tas ir, bet tur kaut kur - kamēr neredzam, tikmēr netraucē. Kā ir tev? Ko tu pats domā par praidu?

Man praids personīgi liekas anormāli nevajadzīga padarīšana, jo ārzemēs praids ir pārvērties par karnevāliem. Mums tā ir reāli politiska padarīšana. Mums ir “Mozaīka”, kas kaut ko iesniedz, dome, kas aizliedz, tad “Mozaīka” tiesājas, kaut ko pārsūdz un tiek pie sava praida.

Es līdz galam nesaprotu, kāpēc ir jāpieprasa tā saucamo special treatment (īpaša attieksme). Tevis dēļ tiek slēgtas ielas, lai parādītu citiem, ka, re, kur mēs - geji un lesbietes - esam, pievērsiet mums uzmanību. 

Nē, es gribu cīnīties par tām tiesībām citādākā veidā. Es uzskatu, ka tas ir iespējams un ar mūsu sabiedrību tas ir jādara citādāk. Ar gājienu tiek tikai kurināts naids. Sākot ar autovadītājiem, beidzot ar cilvēkiem, kas dzīvo tajās ēkās. 

Kāpēc neveido foršas izstādes? Kāpēc cilvēkiem nepastāsta, cik vēsturiski ir bijuši daudz homoseksuāļu, kuri bijuši nozīmīgas personas - mākslinieki, dizaineri, kuri ir veidojuši kultūru un ir neatņemama tās sastāvdaļa? Iespējams, cilvēki par to vienkārši nezina. Endijs Vorhols, piemēram. Visi zina, kas ir Vorhols, bet daudzi nezina, ka viņš ir bijis gejs. Varbūt caur viņa retrospekciju var tikt pie parasta latviešu cilvēka, kuram nepatīk praids, kurš nelasa ziņas par to, cenšas distancēties, bet viņam toties patīk māksla.

Varbūt šādā veidā mums vajadzētu sākt diskusiju ar cilvēkiem. Mums pāris gadu laikā biennālē ir bijuši tik milzīgi panākumi. Pats apmeklēju un novēroju to, ka nāk ģimenes ar bērniem - to, cik ļoti viņi saprata laikmetīgo mākslu, es nezinu, bet svarīgi ir tas, ka viņi tur ir, iziet no saviem dzīvoklīšiem un neskatās tikai televizoru, bet cenšas iedziļināties kultūrā. Tad, man liekas, ka tas ir tas veids, kā likt apzināties, ka šie cilvēki ir mūsu sabiedrībā. Viņi ir neatņemama sastāvdaļa un viņus ir jāciena. 

Kāpēc lai mēs ierobežotu viņu tiesības? Tas ir mans viedoklis.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Minēji mākslu… Tavuprāt, būtu jāsāk caur to, vai tomēr ar cilvēku izglītošanu jau skolā? Tātad - izglītības sistēmā? No kura gala sākt?

Es domāju, ka mūsu pedagogiem pašiem mazliet būtu jādomā un jāgatavo jaunatne, nebalstoties tikai uz mācību programmu. Kulturoloģijā nestāstīs, ka Senajā Grieķijā džekiem drāzties - es nezinu vai drīkstu tā teikt - ir bijusi norma. Tādas lietas nestāsta. 

Nezinu, kādā veidā skolā to pasniegt, lai nesamaitātu, lai nav vecāku, kuri ceļ trauksmi, ka viņu bērnus padarīs par gejiem. 

Tas ir tas joks, ka, redzot divus džekus uz ielas skūpstāmies, tu nekļūsti par geju - tu par tādu piedzimsti. To kaut kā cilvēki nesaprot, joprojām daudzi maldīgi uzskata to par slimību, ko vajag ārstēt vai ir jāārstē. Es nezinu, kā to iekļaut skolas programmā. 

Pieļauju, ka uzskats, ka homoseksualitāte ir psihiska slimība, nāk no padomju laikiem. Kā tev šķiet, vai tas nav pārāk ieildzis?

Padomijas laikos aizmirsa par Cara laikiem. Es biju atradis rakstu par to, kā Cariskajā Krievijā, Sanktpēterburgā bijuši veseli nami, kur oficieri, kuriem piederēja dzīvokļi, rīkoja ballītes un notika sodomija. Bet tā Cara laikos bija norma. Ja tev nav sievietes, tev nevajag sievieti - vari izklaidēties citādi. 

Man tas bija salīdzinoši liels pārsteigums, bet, protams, ir jāmainās paaudzēm. Man patīk, ka salīdzinoši ātri mums notiek paaudžu maiņa un jauniešu skatījums uz pasauli ir ļoti plašs, pateicoties tiem pašiem soctīkliem. Robežas neeksistē. Iesēžamies lidmašīnā par pieciem eiro un esam Londonā, par desmit - Itālijā, par 20 Francijā. Citi stopē un iepazīst ārzemju kultūru daudz ātrāk. Nevis no grāmatām, bet reālajā dzīvē. Pie mums brauc jaunieši - kādu vakaru aizeju uz Kaņepes Kultūras centru, satieku pilnīgi dažādus 30 cilvēkus, ar kuriem visiem saskandinu glāzes un parunāju. Sākot ar politiku, beidzot ar prozu. Tādas vietas liek atvērties acīm uz pasauli, iepazīt citas lietas, citus skatupunktus, kultūras. 

Kā jūties, dzīvojot Latvijā?

Dīvains jautājums. Laikam labi? Es jūtos labi, dzīvojot Latvijā. 

Protams, ka ir briesmīgi laika apstākļi, domāju, kāpēc nedzīvoju Itālijā, kur tomēr spīd saulīte un blakus aug mandarīnu koki. Kad atnāk rēķins par apkuri, es jautāju sev tiešu to pašu vēlreiz - kāpēc nedzīvoju kādā siltākā valstī? 

Kas vispār ir Latvija? Latvija ir valsts, kurā ir daba, jūra - tas man ļoti patīk, esmu laimīgs, ka mums ir tik forša valsts. Tad mums ir cilvēki… Man ir prieks, ka man ir tik forši draugi, paziņas un vide, kuru ap sevi veidoju. Mazliet es tomēr abstrahējos no parastajiem “pelēkajiem” cilvēkiem. Nevēlos draudzēties ar cilvēkiem, kuri, izklausīsies briesmīgi, bet ir rajona cilvēki. Viņi pavada savu dzīvi tā - pamosties, darbs, televizors, ēst, gulēt. Un tā no dienas uz dienu. Dzīvojot Latvijā, ne reizi nav bijuši operā vai apmeklējuši teātri tikai piektajā klasē. Tas ir briesmīgi, manuprāt. Mūs apkārt ir tik plaša kultūra, kuru neizmantojam. 

Tad ir politiskais, reliģiskais spiediens, arī viss ekonomiskais spiediens, kas mani mazliet nogurdina. Arī klausīties ziņas, kuras šobrīd mums ir tikai depresīvas, nogurdina.

Manuprāt, daudzi lēmumi, kas tiek pieņemti pie mūsu “gaišajiem” prātiem, ir salīdzinoši stulbi, bet nevaru viņus kritizēt, jo esmu nepilsonis. Man nav iespējas vēlēt. Tāpēc es par to klusēšu. 

Foto: No personīgā arhīva

Cik ilgam laikam jāpaiet, lai sabiedrība kļūtu pieņemošāka un atvērtāka viendzimuma pāriem?

Kā kurā ģimenē, kā arī atkarīgs, kur Latvijā mēs atrodamies. Rīga, protams, ir vairāk progresīva studentu pilsēta. Aizbraucot uz laukiem, pieļauju, ka vēl joprojām var dabūt ar mietu pa pakaļu vai tikt nodedzinātam uz sārta.

Tas viss balstās uz to, cik attīstīta ir konkrētā pilsēta. Ar varu nevar mainīt cilvēka ideoloģiju, teiksim tā. Labi, padomju vara to darīja, bet šobrīd nav tādu resursu un spēku, un tas būtu pretlikumīgi - katrs pats lemj, kā viņš grib dzīvot. Nevēlos uzspiest, ka gejus tagad ir jāmīl un homoseksualitāte ir laba un atbalstāma. Tagad visi uz praidu ar baloniem rokā un klausāmies Lady Gaga! Nē! Bet nepatīk - neskaties. Nevajag traucēt šiem cilvēkiem dzīvot, jo viņi ir tāda pati sabiedrības daļa kā tu. Kāpēc, lai viņi tiktu ierobežoti? Nezinu, tie var būt desmit, 50 vai 100 gadi. 

Sociālajos tīklos kritiski izsakies par influenceriem un blogeriem – kādēļ tā?

Es neuzskatu, ka influenceris ir darbs. Tā ir ļoti daudz laika prasoša nodarbe, kura citiem atmaksājas. Paldies dievam, ka šobrīd ārzemēs ceļ trauksmi, jo influenceri vairs nestrādā kā iepriekš. 

Es uzskatu, ka influenceris ir tāds laika jautājums. Parādījās pirmie televizori un televīzija, visi viņu skatījās līdz vēmienam. Tad tu “izvemies”, izslēdz televizoru un paskaties pa logu laukā. Parādījās radio, tad televīzija, tā tagad tiek aizmirsta, parādījās Internets un vecāka gadagājuma cilvēki tikai tagad sāk to apgūt. 

Atceros, mana māte, kurai uzdāvināju planšetdatoru teica - es neko nesaprotu! Tagad jau viss - lasa tādu un šitādu mājaslapu, noskatās recepšu video “Youtube”, sazvanās ar draudzenēm. Vajadzēja iegādāties jaunu telefonu un uzstādīt “WhatsApp”, notiek jau bildīšu sūtīšana un tā. Protams, viņiem tas viss notiek lēnāk.

Jaunieši nelasa mediju portālus, neskatās televīziju, slikti apzinās, kas notiek reālajā pasaulē, jo viss, ko viņi saņem, ir caur noteiktu prizmu. Viņi skatās to pašu “Youtube”, influencerus “Instagram”, kuri viņiem stāsta, kā ir vai nav jādzīvo. 

Pieļauju, ka pienāks brīdis, kad “ēdīsim” tik daudz šo “gudrību” internetā, ka vienā brīdi atkal sāksim paši pieņemt lēmumus. Kad būs par daudz. Nereti var novērot, kā divas dāmas “sakaujas” “Instagram” komentāros tāpēc, ka viena nepiekrīt otras viedoklim. Tas paliek absurdi un smieklīgi. 

Vēl man ļoti nepatīk, ka tie cilvēki uzskata sevi par tik svarīgiem, ka, iespējams, ražo panaceju no vēža. Viņu dzīve un darbs ir tik svarīgs un nepieciešams sabiedrībai, ka, lūk, viņi ir tik kruti. 

Atceros - reiz viena no mūsu blogerēm man zvanīja trijos naktī raudādama, sakot: “Man vajag, lai man ir 50 tūkstoši sekotāji, citādāk esmu nekas!” Es pie sevis domāju - trijos naktī tu man zvani, lai pateiktu, ka tev nepieciešami 50 tūkstoši sekotāju, lai kļūtu par cilvēku? Tev ir knapi pabeigta vidējā izglītība, tev nav stabila darba un sēdi saviem vecākiem uz kakla! Tāda ir realitāte, bet viņa uzskata, ka, sasniedzot minēto sekotāju skaitu, viņa kļūs par cilvēku. 

Kas notiks, ja pazudīs “Instagram”? Ko darīs cilvēki? Mums būs pilns ar mājsaimniecēm, kuras neko nemāk, ne pagatavot, ne māju sakopt. Viss, ko viņi māk, ir filmēt sevi, cik forši viņi ir - tā ir ķēmošanās. Nepareizu cilvēku padarīšana par elkiem. 

Vai neuzskati pats sevi par sava veida influenceri?

Es negribu sevi saukt par infuenceri. Varbūt tikai sliktu ieradumu influenceris. Negribu sevi saukt par influenceri, jo es nemostos no rītiem un nelūdzu savam džekam, lai viņš nobildē mani gultiņā vai nofilmē, cik es skaisti dzeru kafiju. To es nedaru. 

Laiku pa laikam es “izspļauju” kaut kādu ekscesu “Instagram”, un uzreiz ir komentāru jūra. Man saka - jā, viss tik forši, tev vajag TV raidījumu. Tajos brīžos atkal uzdodu sev jautājumu - kas es tāds esmu? Vai tiešām es varu tik nosodoši izteikties par kādu? Varbūt es kaut ko nezinu? Varbūt saasināti uztveru tā cilvēka viedokli, varbūt viņa viedoklis ir pareizs, varbūt tikai man tā šķiet? 

Sāku apšaubīt arī sevi par to, ko pats sniedzu cilvēkiem, un to, vai viņiem tas ir nepieciešams.

Vai ir iespējams norobežoties no informācijas pārbagātības, kurā patlaban dzīvojam?

Es gribu sevi uzskatīt par ļoti daudzpusīgi domājošu cilvēku. Tāpēc man viss ir jāzina. Tā ir mana sliktā puse - visu man ir jāzina, kurš ar ko ir šķīries, kāds skandāls noticis, par ko pat prese nezina. Es laikam neesmu klaču bāba, bet man patīk būt informētam.

Būt informētam par to, kurš ir izšķīries - kāpēc?

Teiksim tā - jebkāda informācija man ir svarīga. Atklāšu ļoti ļaunu lietu - ja kāds man uz ielas “pāries pāri”, varbūt šī informācija man palīdzēs to cilvēku nolikt uz vietas.

Protams, klačoties man nepatīk. Uzklausīt gan.

Labi…

Norobežoties, protams, ka var. Izmest savu telefonu un nopirkt vecā tipa mobilo no “akmens laikmeta”. Bet cik ļoti tas ir nepieciešams?

Jautājums - vai vispār tas ir iespējams?

Var, bet tajā pašā laikā tas ir tāpat, kā ar smēķēšanu - vari atmest uz gadu, uz mēnesi un pavisam. Es uzskatu, ka tā ir dzīvošana kā zirgam ar klapēm uz acīm. Es arī norobežojos no lielas daļas informācijas, bet nevaru nedomāt par to, ka kaut kur notiek karš. Dzīvot savā iztēles pasaulītē, kur viss ir forši, visi dzīvo laimīgi, slimību nav, ugunsgrēku, plūdu nav. 

Kādas ir iespējamās sekas influenceru kustībai, kura neseko līdzi reālajai situācijai? 

Tas pats attiecas arī uz dzelteno presi un tiem pašiem viltus ziņu interneta portāliem. Cilvēki pārstāj filtrēt jebko, ko viņi lasa. Nerunājot par vecāko paaudzi, kura uzaugusi padomju laikos, kas tic gandrīz visam, ko dzird ziņās. Tas ir briesmīgi. Es vienkārši nogrieztu krievu kanālus šeit. Tas ir vājprāts - es aizbraucu pie vecākiem, un mana māte saka - jā, es tur skatījos krievu raidījumu, kur teica to un to… Es viņai vaicāju - tu tiešām tam tici? Uz ko viņa atbild - kāpēc lai neticētu? Tāpēc, ka padomju laikos bija teikts, ka visam ir jātic. Avīzes un žurnāli raksta patiesību. Nereti vecākā paaudze nespēj atšķirt reklāmrakstus no parastiem rakstiem. 

Kur tā kvalitatīvā žurnālistika ir palikusi? Gandrīz jāsaka, tikai drukātajos medijos, izdevumos. Tos pērk aizvien mazāk. Man vienmēr ir prieks, ieraugot, ka cilvēks paņem rokās “Rīgas Laiku” - tur ir intelekts, viņš ir spējīgs izlasīt vairāk par vienu lappusi.

Jaunieši nav spējīgi izlasīt vienu A4 lapu. Viņiem nepieciešams video saturs. Bildītes.

Tā bija reiz, meklējot darbiniekus. Atsūtīja nelielu CV un vēl mazāku motivācijas vēstuli. Es nosūtīju līgumu uz četrām A4 lapām. Bet līgums bija sataisīts “kreisais”, no sērijas - piekrītu pārdot orgānus pēc pieprasījuma. Beigās man atnes parakstītu līgumu. Es prasu - tu esi izlasījusi? Viņa, protams, saka, ka jā. Atbildēju - paldies, bet nevajadzēs. Ja cilvēks nav spējīgs izlasīt četras lapas, tad par ko ir runa?

Foto: No personīgā arhīva

Gadiem ilgi Latvijas medijos tiki dēvēts par androgīno modeli. Kā nonāci līdz modes un modeļu industrijai?

Mana pirmā prakses vieta bija pie Aļonas Bauskas, zīmola "QooQoo" kreatīvās direktores un izveidotājas. Kārtējo reizi asistēju viņai aizskatuvē kārtējā modes nedēļā, bija palikušas kaut kādas drēbes un viņa man piedāvāja iziet uz modes skates mēles. Prese mani uzreiz salīdzināja ar Andreju Pežiču, lai gan līdzību nebija daudz. Tobrīd sevi neuzskatīju par androgīnu, bet bija tieksme pēc popularitātes, es pavilkos. Ar preses palīdzību sāku veidot tēlu, lai tas būtu interesants tieši medijiem. Tā evolucionēja mans stils līdz picas kleitai modes nedēļā. Tas tiešām bija preses iespaidā, biju tās blakusprodukts. Viņiem vajadzēja vairāk, un es viņiem to sniedzu. 

Ko ar savu izskatu centies paust?

Šobrīd? 

Nē, mazliet senākā pagātnē, kad biji vēl gana ekscentrisks.

To, ka esmu nonkonformists. Man neinteresē citu cilvēku viedoklis, es ģērbjos sev. Ģērbos toreiz, kā man likās, ļoti stilīgi. Bija reizes, kad bija labi, bija arī brīži, kad galīgi garām, par kuriem man tagad ir kauns. Kopumā man nepatika veikali, kur drēbes pirka visi, man vajadzēja obligāti atšķirties. Miksēju dīvainākas dizaineru drēbes, kuras citi neizpirka, kopā ar humpalu drēbēm. Bija laiks, kad pats arī šuvu, mazliet laboju un pārtaisīju dažādas drēbes. Ar visu meikapu un augstpapēžu kurpēm es vienkārši liku mīksto uz sabiedrības viedokli. Tas bija protests pret normām. 

Vai esi izjutis diskrimināciju arī sava izskata dēļ?

Uz ielas reti, gandrīz vai nekad. Ir bijuši tikai daži gadījumi, kad man tika verbāli kaut kas teikts. Kaut kā veiksmīgi - laikam man ir labs sargeņģelis, citādi pa purnu varēju dabūt vairākas reizes. Varbūt cilvēki baidījās. Teiksim tā - komentēt medijos ir viens, pateikt kaut ko sejā - cits. Daudziem paliek bail, mani satiekot. Mans skatiens ir tāds - ko tu man tagad teiksi? Nevar pateikt neko. Tas mani glāba. Varbūt tāpēc neatļāvās, ka es biju populārs. Būtu es bijis mazāk pazīstams, ne publiska persona, varbūt arī dabūtu par purnu. 

Tomēr mūsu sabiedrība nav tik gatava. Mani bieži bija ļoti grūti atšķirt no meitenes. 

Foto: No personīgā arhīva

Savulaik tavs izskats bija gana ekscentrisks, kādēļ tā vairs nav? Kas ir mainījies?

Daba dara savu, man sāka atkāpties mati. Man bija gari, balināti mati. Ak, dievs, kādu ķīmiju mani mati ir redzējuši! Pusgada laikā no melniem matiem dabūju baltus, bet ne par to runa. 

Daba dara savu, es tomēr esmu vīrietis. Man jautāja, vai es dzeršu hormonus, bija jautājumi par dzimuma maiņu. Nē, nē un nē, jo reāli tas viss bija liels farss. Teātra kostīmā aizgāju tālāk pa pasauli, tāda bija tā ikdiena. Es sevi neuzskatīju par vīrišķīgu tēlu, bet varēju mēģināt izskatīties pēc džeka. Atceros, kad man sāka parādīties pirmie rugāji, centos tos audzēt, jo auga jau smuki. Vienalga uz ielas bērni jautāja - tas ir puika vai meitene? Tomēr tie sejas vaibsti bija tādi, ne līdz galam. 

Tagad ar pliku galvu ir citādi. Esmu arī paaudzies, nav vairs vecums, lai nēsātu puķainās kleitas un taisītu kara meikapu uz sejas. Protams, laiku pa laikam, bet aizvien retāk un retāk. Ar laiku, skatoties spogulī, sapratu, ka negribu vairs tā izskatīties - tas vairs neesmu es. Tāpat kā toreiz, bez meikapa, tas arī nebiju es. Tā mana personība evolucionēja no viena uz otru. 

Kas esi tagad?

Vīrietis. Es esmu vīrietis. Esmu Jaroslavs. 

Tad ārējā čaula saskan ar iekšieni? 

Protams, man ir kompleksi. Man viņi bija toreiz un ir vēl joprojām. Lielākoties tā ir mana konstantā cīņa ar lieko svaru, jo, kā jau teicu, skolā biju resnītis. Tad bija periods, kad vienkārši badojos un negāju uz sporta nodarbībām, ko tagad ļoti nožēloju, jo man nav normāli attīstīta muskulatūra. Ja es ietu uz sporta zāli, man nāktos ļoti pacensties, lai es uzbūvētu sev normālu ķermeni. Tagad es gribētu sev normālu, muskuļotu ķermeni, bet pie tā ir jāstrādā - kur lai atrod spēku? Arī slinkums bieži vien mani pārņem. 

Kur meklē spēku, kas tev dod enerģiju?

Man ļoti svarīgi ir klausīties mūziku, nespēju sēdēt mājas klusumā. Vai nu skan LR3 klasika, vai nu jaunie albumi, kas parādījušies, vai arī traks tehno - atkarīgs no tā, ar ko nodarbojos. Bieži vien tās ir filmas, kuras man pēkšņi iedod kaut kādu sajūtu. Tad varu lidot apkārt trīs dienas, tādu enerģiju esmu saņēmis. 

Vēl tikšanās ar draugiem, izbraucieni ārpus pilsētas. Šobrīd vairs nevēlos dzīvot Rīgā - man Rīga ir līdz kaklam. Es kādreiz visu laiku dzīvoju centrā un teicu, ka nekad nesperšu savu kāju prom no turienes. Sapratu, ka centrs mani dzen stresā. Nespēju atpūsties. Nevaru aiziet uz tusiņiem, viss ir redzēts un piedzīvots. 

Man bija ļoti traka jaunība, un man paliek tikai 25 gadi.

Kur tu rodi finanses savam apģērbam ko valkā?

Jā.. Cik, tavuprāt, šis apģērbs varētu maksāt?

Neņemšos spriest - vai nu ļoti daudz vai ļoti maz.

Nu lūk, ir jāzina vietas. Es esmu humpalu žurka. Man ir sarakstiņš, kad ir pievedumi veikalos. Tad sanāk, zinot zīmolus, ļoti ātri caurskatīt visu klāstu, kas ir jaunums. Vēsturiski, strādājot ar dizaineriem, esmu ticis pie kaut kādām drēbēm. Pirkumi internetā. Es meklēju vismazāko cenu. Esmu tāds, kurš veido kreisos kontus, lai saņemtu pirmā pirkuma atlaidi, vai bezmaksas piegādi. 

Nav jātērē milzu nauda drēbēm. Labāk ieguldīt mākslā vai piedzīvojumos. Aizbraukt kaut kur, palikt pa nakti viesnīcā vai dzīvoklī. 

Ceļojiet, ejiet uz muzejiem, koncertiem - tas dod daudz lielāku jēgu dzīvei, nekā lupatas! Jo lupatas vienmēr paliks lupatas - pofig, vai tā ir “Prada” vai “H&M”. Nu, “Prada” kalpos ilgāk, tas arī viss. Bet tu nekļūsti par labāku cilvēku tikai tāpēc, ka tev ir zīmolu bikses. Ja esi tukšs iekšpusē, drēbes nepalīdzēs. 

Nav noslēpums, ka strādā kioskā “Narvesen”. Pastāsti, kā nonāci no modes līdz tirdzniecībai?

Daudzi nezina, kaut gan varbūt arī zina, ka pirms “Narvesen” strādāju veikalā “Blow”, bija tāds modes outlets. Uz Barona ielas, Dzirnavu ielas, pēdējais bija uz Blaumaņa ielas. Esmu bijis arī veikala “8Room” vadītājs ilgāk nekā pusgadu.

Tirdzniecība man nav sveša. Radās ideja par narvīti, kas nebija īsti ideja, bet drīzāk izvēle. Mans Kārlis strādāja “Narvesen” trīs gadus, mēs sākām dzīvot kopā un es viņam iedevu to grūdienu pa pakaļu. 

Es prasīju: “Kāpēc esi kaut kāds strādnieks? Kāpēc nepaņem sev savu franšīzi?” Viņš sāka interesēties un tika pie sava veikala. Es tolaik biju ticis par digitālā mārketinga nodaļas vadītāju “Baltic Beach” viesnīcā. Divas nedēļas ar vilcienu braukāju uz Jūrmalu un sapratu, ka šis neies krastā - negribēju katru dienu braukt uz turieni. Pēc divām nedēļām darbu uzteicu, atbraucu uz Rīgu, tā bija pirmdiena, atnācu pie Kārļa un teicu - nu, tad es te pastrādāšu! 

Sākumā bija ļoti neomulīgi, jo biju pieradis strādāt ar dažiem klientiem un ļoti lielām summām, nevis ar e- taloniem un pārtiku. Ar pārtiku vispār nebija bijusi nekāda darīšana, bet esmu ļoti apķērīgs. Diezgan ātri visu iemācījos. Pa šo laiku, kamēr tur strādāju, ir izveidojusies kolosāla draudzība ar klientiem, kuri katru dienu ienāk pēc kafijas, pēc kaut kādiem pirkumiem. Zinu, kā katru sauc, kur bijis kādam izlaidums, kurš brauc uz bērēm, kurš bijis atvaļinājumā. Cilvēki nāk un saka, ka ir baigi labo filmu noskatījušies un man arī jāredz! 

Pirms kāda laika bijām Grieķijā, uz veikalu atnāk džeks un saka: “Forši, ka esat atgriezušies, mēs “Instagram” skatījāmies bildes un sekojām līdzi!” Mazliet jau dīvaini ir, jo nezinu citus cilvēkus, kuriem būtu tik draudzīgas attiecības ar veikala pārdevēju. Ģimeniska sajūta. 

Protams, mēs strādājam kopā, visu darām kopā. Kopā mostamies, strādājam, beidzam darbu, atpūšamies, braucam ceļojumos. 

Vai reizēm nav par daudz “kopā”?

Es nezinu, kaut kā nē. Pusotrs gads jau kopā, katru dienu, bet neapnīk. Ja būtu, paņemtu riteni un braukātu pa Rīgu. Nē, neapnīk, tas ir apbrīnojami. 

Iedomājies sevi pēc 20 gadiem. Kā sevi redzi līdzīgā otrdienā kā šī?  

Mums ir plāns, un šobrīd visu noteiks viena lieta - vai dabūsim finansējumu. Ir plāns iegādāties muižu ārpus Rīgas, Latvijā. Vēsturisku īpašumu - tā nav gluži muiža, bet pēc vēriena ir. 

Gribam izveidot tur sev mājas un viesu namu. Blakus ir milzīgs šķūnis pasākumiem. Esmu jau sazinājies ar vairākiem cilvēkiem, kas tur varētu veidot radošās meistarklases. Tur ir divi hektāri zemes, kur var izstādīt ārā mākslas darbus. Kādēļ nē?

Vēlamies atdzīvināt to vietu, un, ja tas viss notiks, tad ceru, ka pēc 20 gadiem otrdienā pamodīšos, iedzeršu kafiju, atbildēšu uz e-pastiem un plānošu kādu pasākumu, kas varētu tur notikt. Manās mājas, kas reizē būtu arī peļņas avots. Tā būtu vēsturiska ēka, kuru esmu atjaunojis saviem spēkiem, lai radītu māju sajūtu sev un citiem, kuri tur būtu. Tāds ir tas plāns. 

Tāda multifunkcionāla vieta, kur dzīvot un radoši izpausties?

Platība ļauj. Jā, es gribu prom no pilsētas.

Foto: Jaroslavs Barišņikovs

Lasīt un pievienot komentāru
VISI VIDEO
Saturs drīz būs pieejams