/nginx/o/2019/08/20/12483663t1h33ce.jpg)
FOTO: Jānis Škapars/TVNET
Raidījuma "Apollo 1h" viesis - Ministru prezidenta ārštata padomnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors, politologs, moderators, žurnālists, pētnieks un skolotājs - cilvēks orķestris - Mārtiņš Daugulis. Sarunā viņš dalās pārdomās par izglītību, politiku, depresiju, sapņiem un to, kas liek no rītiem celties un turpināt iesākto.
Pastāsti, lūdzu, kā pavadīji savu bērnību?
Es domāju, ka pirmais jautājums būs - kādas sajūtas tevi pārņem lasot tik garu biogrāfiju, kurai nav gala? (Smejas.)
Droši vien tas sākas bērnībā - vairāku dzīves jomu apvienošana vienā. Runājot par bērnību, esmu Pārdaugavas cilvēks. Esmu dzimis Rīgas Dzemdību namā, taču bērnību pavadīju Slokas ielas rajonā. Turpat tālāk turpinājās Rīgas Stradiņa universitātes dzīve un viss pārējais. Man ir bijusi interesanta, laimīga bērnība ar interesantiem vecākiem.
Mana mamma ir bijusi medmāsa, pēc tam visu mūžu skolotāja, paralēli darījusi dažādus ar medicīnas jomu saistītus darbus. Bērnu fizioterapija un tamlīdzīgas lietas. Tēvs arī ir darījis visus pasaules darbus, ko padomju laikā kārtīgs proletariāts dara. Strādājis būvniecībā, bijis dārznieks, kurinātājs.
Visa mana bērnība ir bijusi caur darba jomu apspēlēšanu. Kamēr vēl mācījos skolā, es palīdzēju tēvam slaucīt ielas. Mans pirmais darbs ir sētnieks. Tas jau ir skolas laikā. Vienmēr ar dziļu pietāti skatos uz darbu kā tādu, jo varu pietiekami cēli paziņot, ka augstāko izglītību es ieguvu tāpēc, ka mani senči strādāja melnām mutēm.
Tajā laikā, kad es studēju, kredīts nebija tik ļoti pieejams. Principā, bakalaura izglītību ir nopelnījis mans tēvs kurinātājs un māte skolotāja, lai varētu samaksāt par izglītību, kas man patlaban ir.
Vēl tagad brīžiem man rodas nostalģija pret darbu, kuram ir saredzams tūlītējs rezultāts, jo, piemēram, ja esi lektors, tad rezultātu savām lekcijām, ja paveiksies, saredzēsi pēc gadiem. Redzēsi, ka cilvēki, kuriem esi lektorējis, kaut ko dara, kad viņi dod atpakaļ sniegumu sabiedrībai. Ej nu tu sasniedz to mirkli! Bet, ja tu normāli griez krūmus, tad tu redzi - krūmi ir nogriezti. Tie tāpat ataugs, bet redzi to rezultātu uzreiz.
Tā ir tā mana bērnības sajūta - darbošanās, būšana fiziskā, materiālā darbā.
Par ko tu sapņoji bērnībā kļūt?
Tas ir interesanti, visiem bērnības sapņi saistās ar kaut kādām lietām, ko caurvij vienkāršība - taksists, protams, ugunsdzēsējs, bez šaubām ārsts, diezgan lielā mērā aktieris.
Teiksim aktieris - nē, bet improvizācijas žanrs man ir bijis tuvs, kas principā ir tāda pašpasludināto ielas aktieru kopa. Grupa, kur ir savi noteikumi un spēles elementi. Ārsts - nē, bet Rīgas Stradiņa universitāte - tāpat. Viena no manām mīlestībām pēdējā laikā ir antropoloģija, esmu iestājies atkal studēt. Tur daudzas lietas saistās ar psiholoģiju un prāta domāšanas mehāniku, kā arī ārstniecību.
/nginx/o/2019/08/21/12485429t1h41e4.jpg)
FOTO: Jānis Škapars/TVNET
Kādēļ izvēlējies studēt Rīgas Stradiņa universitātes starptautiskajās attiecībās? Kāpēc tieši šāda izvēle?
Nu kā, mēs visi domājam kaut kādos uzliktos rāmjos, kas katrā no vecuma posmiem ir atbilstoši. Skatoties atpakaļ, cilvēks, kad pabeidz vidusskolu, var sekot priekšstatu kopai. Visticamāk, ka viņš nezina neko līdz niansei, kas tieši būs jāstudē, bet grasās studēt par priekšstatiem, kas viņam attiecīgā jomā ir.