Raidījuma "Apollo 1h" viešņa - sabiedrībā pazīstamā psihoterapeite un kādreizējā sarunu šova "Aina" vadītāja - Aina Poiša. Sarunā viņa dalās pārdomās par ģimenes vērtībām, aktuālākajām problēmām, ar ko cilvēki saskaras savā ikdienā, kā arī skaidro, kā tikt galā ar dažādām krīzes situācijām.

Pastāsti, lūdzu, kā pavadīji savu bērnību?

Bērnību es pavadīju laukos. Esmu dzimusi Rucavā. Tā ir neliela pierobežas pilsēta pie Lietuvas.

Dzimusi esmu slimnīcā. Turpat netālu ir ļoti skaista baznīca, centrs un krogs, kurā reizēm mans tēvs aizkavējās, un es devos viņu meklēt. Mana māte bija šuvēja, pie viņas nāca kundes. Atceros ļoti labi, ka viņai bija kājminamā šujmašīna, tas troksnis... Es bieži šūpojos uz viņas kājām. Man ļoti interesanta likās tērpu pielaikošanai un sieviešu sarunas - tā principā pagāja mana bērnībā. 

Savas skolas gaitas uzsāku Liepājā. Pēc sirds aicinājuma esmu liepājniece. Visa mana agrā jaunība līdz 18 gadiem aizritējusi Liepājas vējos. Esmu Liepājas skartā. 

Par ko tu sapņoji bērnībā kļūt? 

Mans pirmais nopietnais sapnis bija kļūt par balerīnu. Nezinu, kāpēc, bet no žurnāliem griezu ārā nofotografētās balerīnas no Rīgas baleta. Zināju jau populārākos vārdus - Velta Vilciņa, Inta Karule... Un tie skaistie vīrieši! Nevaru izskaidrot, kāpēc, bet man tas likās ļoti svarīgi. 

Tad viena pati iestudēju sev dažādas dejas, saucu kaimiņus kā skatītājus, lai varētu viņu priekšā izpildīties. Tikai otrajā klasē sāku tā pa īstam nodarboties ar baletu, gāju pulciņā. Atceros savas pirmās puantes - visas kājas tulznās, bet sajūta, ka tuvojies savam sapnim, ir neaizmirstama. 

Man joprojām ļoti patīk balets, bet dzīvē kā jau dzīvē - ne vienmēr bērnības sapņi ir tie, kuriem obligāti jāseko.

Tas aizgāja, nāca citas intereses...

Kā tu raksturotu savu bērnības sajūtu par baletu?

Man tā likās kā feju pasaule! Kur maza meitene var dzīvot fantāziju un ilūziju pasaulē. Tas viss likās skaisti, viegli un īpaši, jo esmu dzimusi 1957. gadā. Es domāju, ka tolaik visas tās ģimenes attiecības un situācijas nebija tik skaistas un saulainas. Es biju vienīgais bērns ģimenē, un parasti tieši tie arī kavējas savā fantāziju pasaulē. Viņi agri sāk lasīt, interesējas par kaut kādām lietām un iztēlojas kā būtu, ja būtu. Es domāju, ka tas pietuvina tam, ka attīsti sevī radošo garu. Nav jābūt nemitīgi pieaugušo aprūpē starp brāļiem un māsām.

Kad esi viens, iemācies sadzīvot ar vientulību un pats sevi nodarbināt. Iztēloties dažādas lietas. Spēlēties. 

Esi studējusi režiju, pastāsti, kādēļ šāda izvēle? 

Jaunībā dejoju, skaitīju dzejoļus, spēlēju teātri - biju ļoti iekšā visā kultūras dzīvē. Domāju, ka režisora profesija apvieno ļoti daudz mākslas.

Vidusskolas beigās pastiprināti interesējos arī par mākslu, glezniecību - gāju un fakultatīvi studēju. Vēlējos kļūt par tādu erudītu cilvēku, viena konkrēta mērķa man nebija. Tad liku savā groziņā iespaidus, attīstījos, man likās, ka režija ir tā, kas to visu apvieno. Kāpēc ne? Es domāju, ka tas man kā cilvēkam ļoti daudz deva.

Es lecu atbildē jautājumam, kurš, iespējams, tikai sekos, bet, lai vai kā, kad nonācu līdz psihoterapijai, daudziem likās neloģiski - kā, tā taču ir cita sfēra! Man likās kā labs starts - tev ir pamatzināšanas, kā veidot kontaktu, dialogu, kā radīt atmosfēru, sevi prezentēt. 

Ne jau visiem ir jāstudē aktiermeistarība, bet ir svarīgi mācēt sevi prezentēt - tikt galā ar bailēm, stresu un veidot tādu komunikāciju, kur ir ziņa un tās uztveršana. Tas lieti noder.

Šādas elementāri psiholoģiskas lietas ir iekšā tajā režijā, līdz ar to man šķiet, ka tas man ir tikai palīdzējis. Tas man ir palīdzējis, vadot seminārus un publiskas lekcijas ne tikai 20 cilvēkiem. Skatuves rūdījuma lieta. Spēja sevi savākt, mobilizēt, koncentrēties, ievērojot visas komponentes, radot atmosfēru un tēlu. Ir jābūt atbildībai un skaidrībai, stājoties cilvēku priekšā. 

Nākot pie tevis uz interviju, man pirmā sajūta ir atbildība. Domāju, vai man ir ko teikt? Vai, iespējams, es lieki aizkavēšu tavu un savu laiku, jo negribas arī tā "pa tukšo". Man ir vajadzība izturēties ar atbildību pret šādiem pasākumiem. 

Latvijas Universitātē esi studējusi pedagoģiju maģistrantūrā. Kā no režijas nonāci līdz pedagoģijai? 

Tas bija saistībā ar manu darbu Latvijas Ģimenes centrā, kur sāku strādāt pie Anitas Plūmes. Viņai izdevās izveidot mācību materiālu sadarbībā ar Osnabrikas universitāti. Pie mums brauca pasniedzēji ar domu iemācīt mūsu cilvēkiem sistēmisko ģimenes terapiju. Tas Latvijā notika pirmo reizi, tā bija pilnīgi citādāka pieeja. Bija jābūt pamata izglītībai, ne obligāti psihologa. Bija psihologi, sociālie darbinieki un adekvāta humanitārā pamata izglītība - bakalaura grāds. Lai papīri būtu skaidrāki, bija nepieciešama arī maģistrantūra.

Mēs bijām trīs cilvēki, kuri gāja šajās apmācībās. Visi arī iestājāmies universitātē. Mums bija svarīgi sakārtot šo "cieto disku". Nu, papīri kārtībā, lai būtu padziļinātāka tā pamatizglītība gan psiholoģijā, gan pedagoģijā. 

Runājot par psihoterapiju - psihoterapeitam nepieciešama augstākā izglītība psiholoģijā vai medicīnā, kā arī kvalifikācija konkrētā psihoterapijas virzienā, kas ilgst vairākus gadus. Tā ir?

Jā, tā tiešām ir. Manā gadījumā tā bija normāla, oficiāla apmācība, tie bija četri gadi, kur mācījāmies ar visām no tā izrietošajām praksēm. Nemitīgi jāapliecina sevi, jāiet supervīzijās, jārāda savs darbs. Visu laiku sevi jātrenē. Tas viss prasa to, ka nespēj nekad līdz galam apstāties.

Brīdī, kad esi ieguvis to pamatu, arī tad nevari apstāties, jo viss mainās un tev pašam ir jābūt tādā iekšējā kustībā.

Varbūt nav jāskrien burtiski uz visiem kursiem, bet ir jāizvēlas specialitāti, kuru pats aprūpē un kop. Lai izveidojas kaut kas tāds, kas ir mans, ar ko pašam vislabāk strādāt. Visiem viss nav jādara. Ir jādara tas, kur jūties viegli, ērti, bet nevar iestrēgt arī pašapmierinātībā. Visu laiku jāmeklē jauna pieeja, metode, kuru vēl ir iespējams apgūt - tas tad arī padara to dzīvi interesantu. Ja pats godprātīgi saproti šo specifiku, ar visiem diplomiem un sertifikātiem netiec atbrīvots no atbildības - būt atvērtam. 

Kas bija tas iemesls, kādēļ nepaliki teātra pasaulē, bet tomēr izvēlējies psiholoģiju?

Es atceros to brīdi, jo mēs iestājāmies un mana kursa vadītāja trešajā kursā sacīja: "Atcerieties, jūs esat pēdējie, kas mācās bez maksas!" Nāca deviņdesmitie gadi, brīvība un visas pārmaiņas. Beidzot skolu, mēs sapratām, ka nav vairs drošības un garantijas savā profesijā kaut ko veidot. Katrs pats varēja saprast, ka ir nepieciešams pietiekoši daudz iniciatīvas un uzņēmības no paša, lai radītu ko vairāk. Tā ir arī producēšana. Tas nav tikai paņemt eksemplāru, aiziet uz teātri, kur viss ir gatavs, un vienkārši gudri iestudēt izrādi. 

Man bija interesants piedāvājums - savu diplomdarbu veidoju teātrī "Kabata", darbs bija Leldes Stumbres "Zīmējumi smiltīs", piedalījās profesionāli aktieri, ar ko es pati ļoti lepojos. Manuprāt, nebija slikti, tāda kamerizrāde. Bija arī piedāvājums turpināt, bet sapratu, ka tad ģimene cietīs. Tajā brīdī man pašai bija mazs bērns. Dēlam tolaik bija kādi trīs, četri gadi.

Sapratu, ka man nav tik daudz vīrišķības iekšā, lai varētu uzņemties iet karjerā mākslā, kultūrā, upurējot ko ļoti būtisku un svarīgu.

Es nenožēloju nevienu mirkli, kad biju tajā procesā. Man ir iemaņas, kuras man nevar atņemt, bet, lai izvēlētos to kā pamata nodarbošanos - nē. 

Esi ģimenes psihoterapeite. Vai šis virziens tev ir tuvāks?

Jā, jo šajā virzienā man patīk mijiedarbības, attiecības, nevis cilvēks kā atsevišķa vienība.  Man ir labāka sajūta, ja runa ir par cilvēku studijām un to pētīšanu, kā un kāpēc notiek tas, kas notiek.

Tā sistemātiskā pieeja tāda ir - mums ar tevi ir sava pagātne un izcelsmes ģimenēs. Saturs mums ir "ielikts" no pagātnes, kas veido mūs par cilvēkiem. Savā tagadnē mēs to izpaužam. Tad ar laiku veidojam savu ģimenes sistēmu. Tajā mēs ieejam ar savu un sava partnera "bagāžu", kas reizēm rada vērtību konfliktus, atšķirīgas dzīves izjūtas, jo atšķiras pieredzes.

Es domāju, ka tā sistēma jeb domāšana palīdz atrast, no kurienes nāk ietekme, kā to iespējams risināt. Paņemt to, kas ir derīgs, pārējo izfiltrēt un atmest, rēķinoties, ka šobrīd tiek veidotas jaunas mijiedarbības, kuras sintezē ar otru cilvēku, lai pēc tam tās nodotu tālāk bērniem.

Apzinoties, ka tevī ir ieguldīts, esi mierā ar to, kas tev ir, esi spējīgs automātiski to nodot tālāk saviem bērniem. Šajā vietā arī nākas veikt korekcijas, ar ko nodarbojas ģimenes sistēmiskie terapeiti - pēta genogrammu, dažādas pieredzes un meklē orientācijas, lai cilvēki komunicē labvēlīgāk, iejūtīgāk, empātiskāk, lai viņi saprot pamata resursus, uz kā bāzējās ģimene. Lai tā veidotos veselīgi.

Neviens jau nedzīvo ideālo dzīvi, vai ne?

Tas viss prasa ieguldījumu. Reizēm cilvēks no malas ir kā pavadonis ģimenei. Nevis tāds pārnopietns psihoterapeits, kurš ir gatavs rakt, rakt un rakt gadiem ilgi.

Tas vairāk ir kā ieiet konkrētā ģimenes sistēmā, iemantot uzticēšanos, mazliet kaut ko sakustināt, izcelt to, kas strādā un piestrādāt pie tā, kas jāpalaiž vaļīgāk. Iespējams, tieši pretēji - jāpiegriež drusku stingrāk.

Īsais kurss par ģimenes terapiju. (Smejas). 

Kas psihoterapeita darbā ir pats interesantākais?

Tas ir kā doties ceļā. Nav zināms, kā tieši tiks sasniegts galamērķis, jo garantijas nav nekam. Tā ir paļāvība - ja izveidojas labs kontakts, piemēram, uzticoties, paļaujoties, ka tiksim galā, tad arī spējam tikt galā ar grūtībām.

Reizēm viss nesanāk ideāli, vai ne? Spējam priecāties par to, ka kopīgi varam kaut ko atklāt. Mazliet ceļojuma sajūta. 

Tu nekad nezini, kā tas būs, ar katru ģimeni, ar katru cilvēku, kas no tās nāk. Nav jau tikai tā, ka strādāju ar četru vai piecu cilvēku sastāvu. Strādāju arī tet-a-tet, bet pieeja man ir tāda, ka strādāju arī ar tiem cilvēkiem, kuri paliek it kā neredzami. Tās ir ietekmes zonas aiz viņiem. Manuprāt, tas ir radoši, nav iespējams strādāt ar klišejām. Ir pārbaudītas intervences, kad zini, kas darbojas. Ir jau konkrēti jautājumi vai tehnikas, bet tā pa lielam - tas ir ceļojums. Brīdī, kad satiekamies, mēs jau sakām - sitam rokā, še pieci, dodamies! Tad skatīsimies, ar ko tas viss beigsies. Cerēsim uz to labāko! 

Tātad, sanāk tāda krišana nezināmajā, došanās nezināmā virzienā?

Jā, jā! Tur ir arī ir tas radošais gēns, kas ir ļoti svarīgi, lai neiestājas rutīna. Vienmēr dari visu kā no jauna. Ir paļāvība, kas iedod lielāku drošības sajūtu, bet pa lielam - ej iekšā nezināmajā.

Tā ir arī tāda filozofiska doma, ka cilvēkiem reizēm ir jāpalīdz sadzīvot ar nezināmo. Reizēm mums pietrūkst drošības, mēs visu gribam zināt, vai ne? Līdz ko nezinām, vieglāk iedzert tabletīti, jo zini, ka tā noņems sāpes. Brīdī, kad ievainota ir dvēsele, tabletīte jau nepalīdz. Jāatrod savi paņēmieni, kā dziedināt to dvēseli. Tur arī ir nezināmais - kā atrast to piekļuvi?

Kas, tavuprāt, ir dvēsele?

Dvēsele ir kaut kas ļoti trausls, kas patiesībā laikam ir mūsu būtība. Kur mēs vairāk izjūtam savu autentiskumu. Savu mistiku, jo reizēm cilvēki saka, ka zina lietas, bet nespēj pateikt, no kurienes viņiem šīs zināšanas ir. Manuprāt, tā ir dvēseles bagātība, kas to dod.

Mēs esam daļa no kaut kā lielāka. Dvēsele ir kā noslēpums, kuru nevar atrisināt. Parasti cilvēki, kad viņiem prasa, kur dvēsele "dzīvo", norāda uz sirds rajonu, bet neirologi ir nonākuši līdz secinājumam, ka tā atrodas tomēr mūsu smadzenēs. Galvā - tur ir mūsu "melnā kaste", kurā ir mūsu potenciāls, visas uzvedības tendences, temperaments un tamlīdzīgi. Tur ir ļoti daudz kā - ļoti smalks mehānisms. 

Bet, ja tā poētiski prasi, tad man šķiet, ka dvēsele ir no zvaigznēm atsūtīta ziņa, un mūsu uzdevums ir visu mūžu to šifrēt.

Meklēt un šifrēt, kas patiesībā esi, lai liekās sīpolu miziņas atkrīt un vari atrast patieso kontaktu ar sevi.

Tur ir tā vientulība, kas ir neizbēgama, bet nesāpīga, ja jūties ar sevi mierā, ka esi atradis galveno akcentu pats sev.

Kas ir pats grūtākais psihoterapeita darbā?

Tā ir bezpalīdzības sajūta. Bieži vien apzinos, ka nevaru otrā ieliet savu saturu, ja viņš to neņem pretī. Katram pašam ir jāizdara izvēle, vai viņš iet pa labi, vai pa kreisi, vai apstājās, vai skrien ātrāk, jo no malas mēs visi esam gudri un spējīgi novērtēt situāciju, bet iekšēji, kā zinām no savas pašu pieredzes, kā tas ir, ja mūs kaut kas skar.

Man tā bieži ir bijis, kad domāju - kaut atnāktu kāds no malas un pateiktu kā jādara!

Reizēm apmaldies pats savos labirintos. Reizēm ir tā, ka cilvēki ir salauzti un apmaldījušies paši sevī.

Tā bezspēcības sajūta, kas man pašai ļoti nepatīk, kad nespēju palīdzēt, bet ar to ir jāiemācās sadzīvot. Tu nevari izglābt pasauli, nevari izglābt (un arī nevajag) cilvēku, ja viņš to neņem pretī, jo vardarbība nav pieļaujama. Ja es par katru cenu uzspiedīšu - zini, tev ir jāiet pa labi, tad būs tas, tas un tas!

Vai ir bijuši gadījumi, kad ilgstoši problēmu dēļ ar klientiem jūsu ceļi šķiras?

Ir bijuši tādi gadījumi. Piemēram, esmu pārvērtējusi cilvēka gribu pašam tikt galā un nenovērojusi adekvāti, ka viņam ir ielaista depresija.

Nav enerģijas gribai, jo ģimenes terapija tiek orientēta uz to, ka cilvēki praktizē kaut ko. Ja cilvēkam ir depresija vai tā iekšējā nomāktība tik liela, ka nav spēka pakustināt roku, kāju, kur vēl mainīt kaut ko savā dzīvē, tad... Atceros, ka bija reiz gadījums, kad to sajutu, un mēs atklāti par to izrunājām. Es teicu - piedod, es varbūt pārvērtēju tavas spējas, bet mēs vismaz mēģinājām. Tev nav obligāti jājūtas vainīgai - pasarg' dievs. Vai pretēji - man nav jājūtas vainīgai, vienkārši kādreiz tā notiek!

Ir reizēm mazas kļūdas, kad iedomājamies cilvēku labāku, spēcīgāku vai tieši pretēji - sākam kalpot kāda cilvēka infantilismam, nestimulējot viņu. Tad kļūdu princips ir neizbēgams. Jūtīgi tas ir, bet man šķiet, ka cilvēkiem, kas strādā šajās veselības jomās - gan fiziskās, gan garīgās -, būtu jāatzīst, ka neesam dievi.

Mēs visi esam cilvēki. Mēs kopā meklējam.

Ja tas nav dzīvībai briesmīgi, tad ir jāsaprot, ka kaut kas var aiziet ne tik pilnīgi kā gribētos.

Domāju, ka daudziem cilvēkiem tavs vārds asociējas ar slaveno sarunu šovu "Aina", kas aizsākās pirms 15 gadiem. Pastāsti, lūdzu, kā tas sākās?

Tā bija maģija, kaut kāda mistika. Man ir interesanti atcerēties, pat nebiju saskaitījusi, ka pagājuši jau 15 gadi. Zini, kādreiz veikalā pie kases, pērkot produktus, kasieres reizēm sasveicinās ar mani, atpazīst un saka - es kā bērns sēdēju pie televizora, vai varat uzrakstīt autogrāfu uz čeka?

Man pašai tas tiešām liekas tik sen, bet es to spilgti atceros, jo bija izsludināts konkurss. Es par to neko nezināju, man vienkārši piezvanīja un teica kaut ko krievu valodā, pusi sapratu, pusi nesapratu.

Es pie sevis nodomāju - kādā sakarā man ir kaut kur jābūt uz casting (noklausīšanos), es, man šķiet, pat nezināju, kas tas tāds ir. Dzirdēts bija, bet nebija uz sevi attiecināts. Tad pienāk tas datums, es biju piemirsusi par to, man zvana un saka - kur jūs esat? Mēs jūs gaidām! Iedomājies to sajūtu? Man ļoti nepatīk piemānīt cilvēkus un tā. Tas bija Mūkusalas ielā, TV3 studijā, ļoti tuvu manām mājām. Es viņiem saku - labi, 15 minūtes!

Es no rīta ar nemazgātiem matiem, kafijas krūzi rokās, samiegojusies domāju - jāaizbrauc un jāapskatās, kas tas vispār tāds ir. Tie bija lietuviešu producenti, kas visu šo te ieveda Latvijā.

Es aizeju pie durvīm, man pretī nāk vīrietis ar spīdīgām acīm. Viņš, protams, mani zina. Tad mani kā ar rentgena stariem novērtē un iepazīstina, ka viņš ir Justinas - producents. Viņš paskaidroja, ka Latvijā notiks tas un tas, un viņi vēlas nelielu demo variantu. 

Zini, kā kucēnu tevi iemet. Bija jāizspēlē kaut kāda situācija. Palūdza no personāla vienu puisi, ar ko man bija jāvada tā saruna. Viņš lūdza, lai izņemu matu gumiju un parādu, cik gari mati man ir.

Es tāds dabas bērns esmu, varbūt tas arī bija tas fascinējums. Es nebiju ļoti gatavojusies, nebiju pie spoguļa izmēģinājusi, ko es teikšu un kā es runāšu. Vai to, kā es izskatos, kā man jāuzvedas. Zini kā ir, satraucies, tad jau sāc domāt, vai ne? Laikam tas bija mans dabiskums, kas viņus uzrunāja.

Tad tas ritenis sāka griezties tādā tempā, ka es nespēju to aptvert. Uzreiz fotosesijas, izbraukumi, brauciens uz Lietuvu, lai redzētu kā tas notiek tur, jo viņiem jau tāds šovs gāja. To vadīja sieviete vārdā Nomeda - māksliniece, es iepazinos ar viņu.

Es vismaz redzēju, kā tas izskatās no malas, domāju pie sevis - uz ko es parakstos? Bet tad jau vairs neviens man nejautāja. Esi jau tai vilcienā, tik mēģini saprast, ko tev saka. Tikos un tikos, tur un tur - būs tas un tas... Domāju, kā lai samenedžē to pārējo dzīvi? Tas daudz ko izmaina, vai ne? Tā tas sākās.

Cik daudz spēka no tevis prasīja vadīt šo šovu?

Sākumā, kamēr neaptver, kas tas īsti ir, to iespējams tvert vieglāk, bet pamazām saproti, ko tas nozīmē. Ar laiku sāc sajust pirmo rezonansi sabiedrībā.

Atgriezeniskās saites, kas viennozīmīgi nav tikai pozitīvas, saproti, ka tava seja ir tā, kas šo raķeti palaiž.

Komanda, kas dara melno darbu, ir aizsargātāki. Esmu ļoti pateicīga savam Justinam, kurš man spēja palīdzēt. Viņš mācēja iedot formulu, lai man ir vieglāk saprast, kā orientēties - tev ir jābūt galvā sajūtai, ka zini, ko gribi. Tekstu uzrakstīs un cilvēkus sameklēs, bet vēstījumam ir jānāk no personības.

Es to aizguvu un man parādījās latiņas sajūta pret sevi un citiem. Tā patiesībā bija milzīga ražotne, mēs cepām augšā reizēm strādājot divas dienas no rīta līdz vakaram, trīs ieraksti dienā. Reizēm četri, jo bija nepieciešamas rezerves. Slodze bija nenormāla. Pauzes ļoti minimālas. No viena žanra nākamajā - tas prasa elastību.

Man ļoti palīdzēja mana skatuves pieredze. Ja tev ir jābūt uz skatuves un jādejo, tad nevienam neinteresē, ka tev ir 38 grādu temperatūra, sāp galva. Iztaisno muguru un smaidi - ej, esi formā un aiziet! 

Es domāju, ja man nebūtu bijis šī rūdījuma, es būtu salūzusi. Protams, ka man bija vājuma brīži. Jūti, ka dedz ārā no tā visa. Tas griežas, griežas. Kā arī ne vienmēr bija sakritība un redzējums, kā to redz redaktors, kā es. 

Ļoti daudz diskusiju bija par dzelteno krāsu, jo vienā brīdī, sajutu, ka tas mani lauž kā cilvēku. Es slikti jūtos, kad man tie cilvēki ir jāizmanto. Austiņā saka: "Agresīvāk, agresīvāk, agresīvāk!" Ļoti grūti sev pārkāpt pāri. Un uzbrukt tā cilvēkam, lai viņš paliktu personīgs pret savu gribu.

Dabīgi, ka tie ir A klases raidījumi, kad cilvēks ir personīgs. Viņš nevis nāk ar sagatavotām frāzēm, bet mēs varam dabūt to patiesības graudu uz vietas. Tas nostrādā. Ja ir sensitīvas tēmas, kuras pats saproti, nostrādā iejūtība no profesionālās darbības, jo reizēm tuvojamies kaut kādiem īpaši jūtīgiem tematiem, un kas notiks tālāk? Šī ir ļoti publiska telpa. Tas nav tā kā mēs - parunājam. Tas aiziet, cilvēkiem ar to ir jādzīvo pēc tam. Tas bija tajā laikā, kad atklātība bija kaut kas ļoti pārsteidzošs. Cilvēki tagad pie tā ir vairāk pieraduši. Sevi eksponēt. Sevi atvērt, jo mainās domāšana.

Tas bija liels izaicinājums. Es bieži sāku izjust, ka tas mani lauž, ka nespēju to cilvēciski pieņemt. Kļūsti par marioneti citu rokās, kad sāc saprast visu to mediju būšanu, ka esi viena skrūvīte lielā sistēmā, un ir ļoti daudz cilvēku, kas par to domā. Primāri tev ir jāizpilda, protams, gaida no tevis personību, kura nedrīkst izpalikt. Atrisināt šo pretrunu - tas bija tāds filigrāns pasākums.

Tolaik ārvalstīs lielu populāri bija ieguvuši dažādi sarunu šovi, reizēm, lai gūtu lielāku skatītāju skaitu, tika, maigi sakot, pārspīlēts ar sociālo tēmu atspoguļojumu. Jautājums - vai "Aina" bija iestudēts sarunu šovs? 

Nē, nebija. Sākumā cilvēki neticēja, ka kaut kas tāds var notikt uz vietas. Komandas, kuras tika dotas austiņā, bija tādēļ, lai uzturētu dramaturģiju, lai ir konflikts, lai ir spilgtāk, nebūtu tikai "runājošās galvas" - tie bija tie norādījumi. 

Cilvēki bija īsti, bet reizēm drusciņ tika apmānīti, nepasakot vienmēr līdz galam tēmu, par kuru tiks runāts. Tādā veidā iegūstot pirmatnējas un iepriekš nesagatavotas atbildes un reakcijas. Tā bija tā blēdība.

Tas viss notika pa īsto! Protams, ka bija svētku raidījumi, kur vairāk taisījām šoviņus, bet arī tur nebija nekas iestudēts. Tika saaicināti cilvēki, kuri labi jūtas kameru priekšā, kas māk improvizēt. Varēja paļauties, ka tiksim ar sausām kājām no šīs situācijas ārā. Bet, ja runa bija par personīgām lietām, tad tas viss bija pa īsto. 

Bija arī kuriozas situācijas: reiz viens cilvēks ļoti apvainojās, jo viņam bija pateikta cita tēma. Sākās tāda konfrontācija - sakarā ar laulības šķiršanu, viņam nezinot, tika ataicināta bijusī sieva. Tam viņš nebija gatavs.

Mēs sākam sarunu, viņš uz mani paskatās ar niknām acīm, bija replika, viņš piecēlās un izgāja. Es saku - arī tā notiek! Tad mēģini aizpildīt to laiku. Lai arī tie bija ieraksti, centāmies panākt tiešraidei tuvu sajūtu. Ja bija pārtraukumi, tad tikai tehnisku iemeslu dēļ. Protams, kā var iedomāties, šis atgadījums priekš šova bija ļoti laba odziņa, kas absolūti nebija iestudēts. Tā bija spontāna rīcība. Tas, protams, piespieda domāt, kā tikt no situācijas ārā, kā, nepazaudējot kontekstu, novadīt attiecīgo tēmu līdz galam.

Ja būtu tāda iespēja, vai gribētu vēlreiz atkārtot līdzīgu šovu?

Grūti pateikt. Kaut kādas idejas ik pa brīdim ir virmojušas gaisā, bet līdz galam tas nesanāk.

Es arī domāju, sildīta zupa ir sildīta.

Vai es to gribu - tā kā drusciņ, ja godīgi! Zini, tas nervs iekšā ir, tomēr, ja pieslēdzu pragmatisko prātu, tad saprotu, ka otrreiz tādā apjomā es neizdzīvotu. Iespējams, es maldos. Grūti atbildēt.

Atsildīta zupa. Reizēm, kad filmām taisa remiksus, domāju - nē, oriģināls tomēr foršāks. Varbūt nevajag. Esmu mierā.

Tu ļauj man atcerēties, daudzi cilvēki to atceras. Tas tiešām bija ļoti liels apjoms, to pacelt gan finansiāli, gan resursu ziņā, jo komanda bija milzīga, lai dabūtu to visu gatavu. Jautājums - vai kāds šodien to varētu pacelt? Un latiņu laist zemāk? Tad ir jāsaprot, jābūt burvīgai idejai, kura ir dzīvotspējīga. Jo tā pieredze, ka Latvijā ir tik cilvēku, cik ir, un saraksts ar tiem, kurus būtu patīkami aicināt, kuri māk uzvesties, arī ir ierobežots.

Problēma - viņi tiek nedevalvēti. Tāda ziņā, ka viņi iet visur pa riņķi. Dabūt ko oriģinālu - Latvijas tirgus tam ir par šauru. Tas nav kā Krievijā, kur ir daudz neierobežotākas iespējas. Vari pēkšņi ieraudzīt cilvēku ar tādu stāstu... Es nezinu, es tiešām nezinu. Vairāk nē, nekā jā! Es nezinu, kam būtu jānotiek, lai man liktos, ka tas ir kaut kas, kur var mēģināt. Es nezinu. 

Cik liels pieprasījums Latvijā patlaban ir pēc tava profila speciālistiem?

Pietiekoši liels. Cilvēki ir noņēmuši nost aizspriedumus un sapratuši atšķirību starp psihiatru un psihoterapeitu. Daudziem sākumā tas psih-, likās, ka esi traks - ja reiz ej pie psihoterapeita, tad principā tas ir tāpat, it kā būtu rezervēts numuriņš Tvaika ielā.

Tagad, paldies dievam, mēs izglītojamies, par to tiek runāts intervijās, cilvēkiem vienkārši vajag saprast, lai paši nefantazē to, kā nav. Parasti mēs fantazējam, kad nesaprotam un nezinām, vai ne? Tas ir normāli - sevis aprūpe, stresa pilnais laiks problēmas tikai vairo. Cilvēki izdeg. Attiecībās bieži notiek individualizācijas process un tiek traucēta sabiedrība.

Visi kļūst pašpietiekami, bet reizēm, lai būtu laba komanda, savs ego ir mazliet jāpieslīpē, lai sadarbotos ar otru cilvēku un cienītu viņa ego.

Lai parādās starp mums telpa, nevis konkurējam un cīnāmies - tas sen vairs nav modē. Tas nav arī humāni.

Pieejamībai un aizspriedumu nolikšanai malā ir rezultāts - mani kolēģi par darba trūkumu nesūdzas. 

Sanāk, ka cilvēkiem mūsdienās steigā atliek laika savas mentālās veselības sakārtošanai? 

Jā, ja domā, tad tā ir prioritāte. Saproti, ka ne tikai fiziskās veselības dēļ jāiet pie ģimenes ārsta, kurš nosūta pie attiecīga speciālista, bet saproti, ka ķermenis ir vienota sistēma - ķermenis bieži vien atspoguļo mūsu nesakārtoto emocionālo dzīvi vai nepietiekamo garīgo izaugsmi.

Mēs kaut kur iestrēgstam. Kaut kas vienmēr ir jāsaprot, ja skatāmies tā holistiski uz cilvēku. Tas ir tas rezultāts labākai izglītībai, emocionālā inteliģence pieaug. Cilvēks saprot kopējo skatu. Ja cilvēks sakārto savu domāšanu, bieži vien arī fiziskā veselība uzlabojas. Viņi kļūst efektīvāki, vai ne? Mazliet laimīgāki, veiksmīgāki komunikācijā. Tas ir nepieciešams, lai justu, ka ej uz priekšu. Nevis iestrēdz savā nelaimīgumā un to mīli.

Mīli un auklē savu nelaimīgumu. 

Ar kādām problēmām ģimenes visbiežāk pie tevis vēršas?

Pēdējā laikā daudz sanāk nodarboties ar pāriem. Tā problēma dažreiz ir vardarbīga komunikācija. Joprojām kāds grib justies kā galvenais. Piemēram, kam ir nauda, tas pasūta mūziku. Ik pa brīdim ir novērojamas krīzes pāru dinamikā. Ja cilvēki to nezina, viņi apjūk, kad beidzas pirmā fāze - iemīlēšanās, kad viss ir ideāli un skaisti. Pēc tam sākas realitāte, liekas - vai tas ir tas pats cilvēks? Izrādās, ka viņam ir savi trūkumi un ieradumi, kas man nav pieņemami. Pie pirmajām grūtībām gribas pacelt balto karogu un padoties. 

Reizēm nepieciešams palīdzēt saprast, ka tā ir tikai krīze. Jāsāk piestrādāt un pieslīpēt. Ja tas beidzas labi, vienmēr ir gandarījums. 

Reizēm cilvēki ir izdeguši savās attiecībās un viņiem ir jāpalīdz izšķirties, kas nav tas jaukākais brīdis. Jādod cerība, ka tā nebūs milzīga trauma bērniem, jo neveselīgas pāru attiecības arī ir trauma bērniem. Tad rūpīgi jāizsver, kas ir labākais risinājums. Sānsoļi, nodevība, netikšana galā ar vecāku ietekmi. Reizēm vecāki neievēro robežas.

Vai nespēj pārraut saikni ar bērniem?

Jā, iespējams, saikne ir pārāk stipra vai arī ir kāds neatrisināts konflikts, kurš joprojām velkas līdzi un apgrūtina veselīgu komunikāciju paaudžu kontekstā. Tas spektrs ir diezgan plašs.

Viena izteikta līdera nav?

Nē, es tā neņemos iezīmēt kādu vienu izteiktu līderi. 

Kādus risinājumus šajās problēmsituācijās sniedz?

Pirmais, kas man ienāk prātā, domājot par pāriem, ir pārslēgt pārim kontraktu. Ļoti smalki izrunāt, kā juvelierim, kas man liek justies labāk. Es to noformulēju un piedāvāju tev, ja esi mans partneris.

Ko no tā, kas manām emocionālajām vajadzībām ir vitāli nepieciešams, vari solīt, ka piedomāsi, lai nepalieku bešā - vienkārši stāstot. Savukārt no otra cilvēka var būt vēlme pēc īpašākas sagaidīšanas mājas, sadzīviskas nianses, kuras, ja nepiepildās, uzkrāj pamazām neapmierinātību. Reizēm tā izaug tik liela, ka pārvēršas neiecietībā - dusmās un atsvešinātībā.

Tas ir tāds smalks darbs.

Cilvēkiem ir jāsaprot - ja nemīlam detaļas, nav iespējams tikt pie lielajām lietām.

Tas prasa uzmanību un tamborēšanu. Gribas ātri un uzreiz, bet nevar pateikt konkrētu lietu, lai viss uzlabojas. Tad vienojamies, ka viena lieta tiek praktizēta, tad lēnām ejam uz priekšu, lai redz, ka cilvēki piestrādā, jo viņi ir ieinteresēti izrādīt savas vēlmes subjektīvu vajadzību vārdā.

Kuras ir tās bedres, no kurām šodien būtu jāuzmanās, lai neiekrītam? 

Domāju, kā lai atbild tā, lai neizklausītos pēc fosilijas.

Tas, kas rada to atsvešināšanos šodien, ir atkarība no tehnoloģijām. Cilvēki ļoti bieži dzīvo zem viena jumta, bet katrs ir savā telefonā vai datorā. Pietrūkst dzīvās saiknes, kas veido to piesaisti, kas tā pati mīlestība vien ir. Oāzes sajūta, ka neesam tikai pūlī, uz ielas, darba kolēģu vidū, bet esam pie tiem cilvēkiem, kas ir mūsējie - savējie. To cilvēku klātbūtnē vari būt stiprs un vājš, saņemt atbalstu, kur vari justies kā mājas. Nevis tāpēc, ka tev ir foršs dzīvoklis, bet atmosfēra tāda, ka jūties kā mājas. Tam ir nepieciešama šī saikne, vai ne? 

Bet bieži vien, par ko sūdzas vecāki, sevišķi pusaudžu vecuma bērnu vecāki - durvis ciet, visu laiku datorā. Mēs gribam kopīgas vakariņas ēst, viņš nāk ar telefonu, bet reizēm to dara arī tēvs un mamma, izliekoties paši to neredzam. Bez telefona jau nav dzīve. 

Es pirms divām nedēļām pazaudēju telefonu, es izbaudīju, kā tas ir. Divas dienas un liekas jau, ka viss ir apstājies, esi ārā no aprites. 

Vai ir iespējams šodien iztikt bez tā telefona?

Nē, tā atbilde man ir lojāla pret šīm tehnoloģijām, bet tikpat liela pret spēju atrast laiku saikņu stiprināšanai savstarpējās attiecībās.  

Caur ko stiprināt šīs saites - hobiji?

Vai vienkārši skaidri noteikum - ja ēdam vakariņas, tad ar telefonu pie galda nenākam. Ja dodamies uz svētkiem, izslēdzam telefonu un satiekam cilvēkus, runājam ar viņiem, ne tikai fotografējam un filmējam. Vai nemitīgi skatāmies, kas ir pamanījis manu bildi. Nepazaudēt tos notikumus, kad varam būt viens priekš otra. Tādā cilvēciskā ziņā.

Kad viss ir beidzies, lūdzu, lieto savu telefonu, darbojies ar viņu, jo tas ir izziņas un informācijas lauks. Tas ir arī darbs savā ziņā - loģiski. Mērenība ir tā, uz ko tiekties. Nav melns un balts. Bet, ja prasi, kuras ir tās bīstamības, tad atsvešinātība un šis temats ir tas, kas to ievieš. 

Savā dzīvē esi gājusi cauri dažādām grūtībām - šķiršanās, bērna zaudēšana, kā tas maina attieksmi un skatu uz dzīvi?

Tas ir ļoti būtiski tam dvēseles jautājumam. Ka bagātini sevi, ka iegūsti, ka sāc saprast dzīves realitāti, laižot to caur sevi. Nevis lasot grāmatu vai skatoties filmu. Tu esi tikai cilvēks un neesi ne no kā pasargāts.

Ir jāiemācās iziet cauri melnajām dienām un baltajām dienām, pieņemt, ka dzīve ir kustīgums. 

Tajā brīdī, kad ar tevi notiek kas ļoti smags, tu apjūc un jūties kā visnelaimīgākais cilvēks uz pasaules, jo tev sāp. Tad, kad katram no mums sāp, liekas, ka sāp vairāk nekā citiem, jo tas ir personīgi.

Sāpju slieksnis, gan fiziskais, gan garīgais ir ļoti atšķirīgs. Ir cilvēki, kas ir stiprāki un sīkstāki, ir trauslāki un ātrāk salaužami. Es domāju, ka tas man ir palīdzējis tapināt cilvēcību. Es varu labāk saprast citus cilvēkus. Tas nenozīmē, ka viss jāpārdzīvo, lai saprastu labāk citus cilvēkus, bet tomēr ir tēmas, kuras tu izjūti kā savas. 

Teiksim tā - līdzīgas pieredzes?

Jā! 

Nesen kāda intervijā atklāji, ka savā laulībā pārdzīvo krīzi. Vai un kā tiec ar to galā?

Krīze ir arī iespējas. Mēs visi, neatkarīgi no profesijas, dzīvojam cilvēcisko dzīvi. Esam savās attiecībās, kuras arī iet savu ceļu. Ik pa brīdim nākas apstāties un saprast, vai tas, kas līdz šim ir bijis, tevi apmierina, vai gribi kaut ko uzlabot?

Tajā apstāšanās brīdi, ko var nosaukt par krīzi, saprot, ka pa vecam vairs nevar, jāatrod, kā var pa jaunam. Tas notiek arī manā dzīvē. Transformācija, kopīgas valodas meklēšana. Kopā ar vīru esmu 34 gadus, darām atšķirīgas lietas. Vai mēs varam atrast jaunu komunikācijas veidu? Jaunus saskarsmes punktus? It sevišķi brīdī, kad bērni ir izauguši, mēs paliekam divatā...

Līdzīgi, kā pirms bērniem? 

Jā, bet brīdis pirms bērniem ir ceļa sākums. Daudz spēka būvniecībai. Tagad, kad ir 60 gadi un vairāk, sāc novērtēt savu dzīves kvalitāti, saproti, ka nav jābūvē ļoti daudz, bet jāorientējas uz iekšēju kvalitāti. Mieru un savstarpējo sapratni, ka nevienam nekas nav jāpierāda. Nevajadzētu cīnīties, konkurēt savā starpā. Tādā plaknē es izjūtu to transformāciju. Mēs neesam siāmas dvīņi, esam ļoti pretēji. Man ļoti svarīgi, ka viņš to akceptē, jo es saskaņoju, cik daudz publiski es stāstu - dabīgi, ka visas privātas dzīves lietas es negribu izpaust, jo ir nianses.

Dažādi aizvainojumi, dusmas un sarūgtinājumi. Es varu atbildēt par savām izjūtām, nevis iesaistīt viņu, bet mijiedarbības ar to ir.

Tāpēc es publiski arī saku kaut kādas lietas, jo man ir tas motīvs, ka būs cilvēki, kas sapratīs.

Būs kāds, kas spēs identificēties, jo pāri, kas tik ilgi dzīvo kopā, nav pasargāti no tā. Es nevaru iedomāties, ka visi brauc pa autobāni un ir tik gluds un kvalitatīvs ceļš - tik laba mašīna. 

Vai tādos brīžos profesija palīdz vai traucē?

Tas ir duāli. Tā man traucē, jo reizēm redzu lietas, kā tās varētu būt, un tās nepiepildās. 

Tad ir tā bezspēcības sajūta, ne tikai darbā, bet arī privātajā sfērā. Tas tā ne visai, bet no otras puses, man ir skaidrība. Es varu saprast cēloņu un seku kopsakarību. Varu iemācīties tikt galā ar savām jūtām. Distancēties un norobežoties. Iespējams, ne uzreiz, jo pirmā reakcija, protams, ir ļoti impulsīva, ar to ir jāstrādā, lai nesastrebtu kaut ko pārāk karstu. 

Brīdī, kad iemācies neitralizēt savas jūtas, profesija arī palīdz. Varu uz notiekošo paskatīties no malas. Izlīdzināt to situāciju un atrast konkrētu priekšlikumu, kā to risināt. Novadīt sarunu, varbūt. 

Katram cilvēkam dzīvē ir kāds pavērsiena punkts, kas maina viņa dzīves virzienu. Vai tev tāds ir bijis?

Esmu ļoti bagāta ar labām draudzenēm, kur dažas pārstāv arī manu profesiju, līdz ar to tas ir divi vienā. Tā nav tikai raudāšana uz pleca, bet vari arī reflektēt.

Vai tas ir objektīvi?

Jā, mums ir tāda vienošanās. Mēs neņemam tikai to simpatizējošo: "Ak, tu manu nabadziņ!"

Varam tiešā valodā, neaizskarot, pateikt, kā tas izskatās no malas. Piedāvāt idejas, reizēm vienkārši samīļot un neteikt neko, kas reizēm ir ļoti svarīgi. Tad ir nepieciešams drošs plecs un kāds, kas iedod kabatas lakatu, vai ne?

Tā ir mana bagātība, esmu viņām ļoti pateicīga par to, jo arī viņas var rēķināties ar to, ka es pieslēdzos jebkurā brīdī. Mēs saprotam, ka nenopērkamā lieta ir rūpīgi koptais dārzs, kad mēs viens otram esam prioritātes brīžos, kad tas ir nepieciešams. Ir iespējams nolikt nost ārējās pasaules lietas, bet, ja ir vajadzīgs emocionālais atbalsts un tev ir sajūta, ka krīti, saku - kotletes uzcepšu vēlāk, būšu klāt. Apmēram tāda pieeja. 

Vai esi saskārusies ar izdegšanu vai depresiju?

Izteiktā veidā nē, bet es pamanu tos simptomus. Es apzināti ņemu ļoti garu atvaļinājumu, lai spētu atslēgties. Aizbraucot pie dabas, uz mēnesi, pusotru, jūti, ka sadziedē sevi. Uzlādē baterijas un ar jauniem spēkiem vari atgriezties, jo pavasarī, protams, ir sajūta, ka skaties savā piezīmju blociņā un domā - uz šito man jāsaņemas, šis vēl jāizdara!

Jūti, ka lieto terminu - jāsaņemas. Tas jau ir rādītājs, vai ne? Tas neiet tā viegli un organiski. Brīžiem jau šķiet, kas tad tur - strādā ar cilvēkiem, runā, esi smaidīgs, iedvesmojošs.

Tā tomēr ir sevis tērēšana un jāsaprot, kurā brīdī tas paliek par daudz, kad ir virs normas.

Tad jāizkāpj ārā un jānonāk citā vidē, tēmās un tamlīdzīgi. 

Tas arī palīdz? 

Tas palīdz. Tāpēc jau nav viena panaceja - katram sava. Citam tas ir sports, kur caur fizisku izlādi atslābini savu prātu, ja vairāk nākas strādāt emocionāli un garīgi. Citi dejo. Citi glezno, iet uz jogu. Katrs atrod ko savu, kur ir iespēja vienkārši norobežoties no sociālās vides, kur visu laiku ar tevi ir kontakti, kontakti, kontakti…

Tā tomēr ir iztērēšanās, arī uzlādē, bet ir situācijas, kur tas izlādē, vai ne? Tad nepieciešams atrast tādu balansu.

Kas dod spēku celties un turpināt? 

Sajūta, ka varu vēl kaut ko iedot, esmu vēl cilvēkiem vajadzīga, interesanta. Ka tiec vēl pieņemts - tāda piederības sajūta. Kamēr esam dzīvi, mums gribas būt vajadzīgiem, mēs kaut kā ieguldāmies. 

Kaut arī cilvēki saka - būšu pensijā izlasīšu visas tās 50 grāmatas, kas stāv uz nakts skapīša.

Man tieši ir viena kundzīte, kura visu laiku uzsver, ka viņai nav laika, jo viņa ir tādā un tādā biedrībā, labdarības organizācijā un tā tālāk. Viņai nemaz nav laika, jo turpina būt aktīva. Aktivitāte jeb turēšanās pie dzīves, kad atrodi kaut ko, kur esi vajadzīgs citiem cilvēkiem, ka dari vēl kaut ko. Tas jau arī uztur to vitalitāti.

Gars ir jauneklīgs, ja ej dzīvē. Ja sāc izolēties, pasarg' dievs, ja ir kāda kaite, kas to piespiež, arī gars dara līdzīgi - nogurst kopā ar ķermeni, netic, ka varētu tur būt un kaut ko vēl piedzīvot.

Izolēšanās ir diezgan riskanta lieta, ja tā nav, protams, apzināta izolēšanas, kura ir limitēta. 

Man bail pārvērsties par nīgru sēni, kurai krīt uz nerviem absolūti viss, kura tikai kritizē. Man šķiet, ka tas ir biedējoši. Tāpēc uzturēties kopā ar jauniem, pozitīviem cilvēkiem, izvairīties no tiem, kas čīkst un pīkst - ir arī tādi, vai ne?

Rūpēties par savu labsajūtu vienkāršiem līdzekļiem, nemeklējot nezin kādas shēmas. 

Kas ir īpašības, kuras tev nepatīk citos cilvēkos?

Man ļoti daudz kas nepatīk. Man nepatīk iedomība, augstprātība, nepamatotas ambīcijas, pārāk materializēta domāšana - esmu vērtīgs, ja man ir tas un tas.

Nepatīk tukša muldēšana, runājot par neko. Man nepatīk dusmīgi cilvēki. Negribētu pati tāda būt. 

Kas cilvēkam liek būt dusmīgam?

Tas, ka neesi mierā ar sevi savā dzīvē. Tu neesi piepildījis savus sapņus, un tie nav bērnības. Tas, ka neesi realizējies, esi aplauzts un salauzts, nodots, pamests.

Esi pilns ar sāpēm, jo zem dusmām ir sāpes. Dusmas piesedz sāpes. Dusmas iedod agresiju, parādot sevi kā "stiprāku", nevis kā ievainojamāku cilvēku. Bieži tās dusmas ir nekontrolētas un trāpa ne pēc adreses, kur tās ir pelnījuši.

Tas ir mūsu temats, ka varam kritizēt sabiedrību par to, ka ir ļoti daudz dusmu sabiedrībā un neiecietības. Tas mazinās, līdz ar to ir svarīgi saprast cēloņus - ja viņi paši negrib, lai viņiem palīdz, tad neviens to nevar izdarīt.

Agresija izsauc agresiju. 

Ir cilvēki, kuri mācās neiesaistīties, jo viņi domā - ja trolejbusā mani kāds nolamā, bet darbā gribu ierasties ar labi garastāvokli, tad es vienkārši iemācos distancēties, lai gan tāda nepatīkama sajūta jau paliek.

Liekas, kāpēc? Par ko? Mēs taču visi apdzīvojam vienu telpu, vai ne? Mēs visi varētu sakārtot savus vaibstus, kļūst laipnāki, pretimnākoši un gaiss būtu tīrāks un patīkamāks.

Nevis kā cilvēki saka, ka jābrauc vismaz četras reizes gadā uz ārzemēm, lai piedzīvotu citu kultūru komunikācijas ziņā, kad tev pievēršas, laipni atbild.

Nevar teikt, ka virspusējība tā ir slikta lieta, tā ir elementāra pieklājība. Mēs ar paziņām nerunājam dziļas lietas. Bet ar paziņām varam sasveicināties un aprunāt mazliet humānākas lietas. 

Foto: Aina Poiša

Kādi ir tavi nākotnes plāni? Vai būs iespēja sabiedrībai tevi publiski redzēt kādā jaunā projektā vai kur citur?

Šobrīd esmu ar tevi publiskajā telpā. Šīs ir tās nejaušības. Pamatā esmu "jā" cilvēks, reizēm mācos pateikt arī "nē". Ja kaut kas nāks, tas nav no manis atkarīgs. Ja turpināšu būt "jā" cilvēks lietām, kas man pašai šķiet svarīgas, jo par katru cenu man to nevajag, tad man pietiks, ko darīt.

Ja gribu, lai mana dzīve ir interesanta un ar pārsteigumiem bagāta, tad tā "jā" teikšana vai vismaz izvērtēšana... Kaut kādiem piedāvājumiem esmu atvērta. 

Lasīt un pievienot komentāru
VISI VIDEO
Saturs drīz būs pieejams