"Ūdri, nāc atpakaļ pa Pirču ceļu..." Atklāta saruna ar Ilonu Balodi

Kā tu pavadīji savu bērnību? 

(Smejas.) Sāksim ar to, ka es uzaugu brīnišķīgajos astoņdesmitajos-deviņdesmitajos, kad vēl nebija interneta, es piedzimu Padomju savienībā 1982. gadā. Es esmu tik sena. Manā bērnībā Ventspils bija diezgan skarba robežpilsēta, armijas zonas riņķī apkārt, tā iela, kur es kādreiz dzīvoju un tagad dzīvo mana mamma, bija riktīgs grants ceļš - dubļi, mums nebija ūdens, kā jau lielākajai daļai. Mēs braucām uz kolonku (pumpi - no krievu val.) pēc ūdens ar tādiem lieliem platmasas bačokiem (mucām - no krievu val.) un ratiem.

Tualete bija ārā - koka būdelīte. Man bija daudz visādu kaimiņu bērnu, pārsvarā visi puikas - vienā pusē viens Uldis dzīvoja, otrā - cits. Skola man bija minūtes attālumā no mājām, tur arī mana mamma strādāja par skolotāju. Tur arī viņa bija mācījusies un mans opaps bija mācījies. Atlika drusku tālāk paieties, sākās pļavas, tur jau zirgi ganījās, govis... 

It sevišķi vasarās mēs ar sīkajiem no rīta - kā izvēlāmies ārā, ar riteņiem dragājām, spēlējām kariņus, šaudījāmies ar trubiņām ar aronijām. Pētījām grāvjos visādus ķoboņus, gliemežus. Pēc tam stiepu viņus mājās, mēģināju taisīt akvāriju, jo es biju salasījusies Džeralda Darela grāmatas un man tas viss likās baigi forši. Tās bija tās foršās lietas manā bērnībā. 

Izklausās diezgan aktīvi... 

Jā, bija ļoti aktīvi! Ziemā atkal varēja iet uz ielas dauzīt notekgrāvjiem ledu pušu. Kad to ledu attaisīja vaļā, tur bija tādas kā glezniņas. Es taisīju gleznu izstādes uz ielas. Tur bija tāds... ar ūdenszālēm sasalis viss-kaut-kas. Es tās saliku gar ceļa malu un priecājos. 

Par ko tu sapņoji bērnībā - par ko gribēji kļūt? 

Patiesībā, es īsti nesapņoju, par ko gribēju kļūt. Tas vienmēr man bija tāds tricky (viltīgs - no angļu val.) jautājums. Mani ļoti daudz kas interesēja. Es atceros, ka mums skolā krievu valodas skolotāja lika vienreiz stāstīt, par ko mēs gribam kļūt, kad izaugsim lieli. Tas varēja būt kādā 3. klasē. Tur bija tie varianti - variants a) dakteris, b) skolotājs un bija arī variants parihmaher (frizieris - no krievu val.). Es domāju - baigi interesanti izklausās - parihmaher. Man bija vienkārši daudzas lietas, kas mani interesēja, kas man patika. 

Kurš bērns bērnībā zina, par ko viņš grib kļūt? Tas ir pieaugušajiem - nu, kas tu gribi būt? It kā būtu tā jāizvēlas, jo visi tā prasa - kas tu būsi, kad izaugsi liels? Man drīzāk bija mērķi, sapņi, ko es gribēju īstenot. Es gribēju, lai mana mamma ir laimīga, es gribēju sataisīt māju, lai nelīst ūdens cauri jumtam. Tādas lietas visādas. 

Tev patika mūzika? 

Bērnībā man nepatika mūzika tāpēc, ka mani spieda mācīties mūzikas skolā. Man ļoti besīja ārā. Man bija tāda klavieru skolotāja, kura tad, kad kaut ko nepareizi nospēlēju, ar saviem garajiem nagiem sita pa pirkstiem. Es arī daudz slimoju un tāpēc nekad nevarēju laikā iemācīties. Un tad es visu iekavēju, vienmēr darīju pēdējā brīdī un tad man mamma teica - ja tu esi iesākusi to mūzikas skolu, Tev ir jāpabeidz tā mūzikas skola. Un tā reāli man mūzika sāka patikt tikai tad, kad es vairs nemācījos mūzikas skolā. Tad, kad sāku darīt, dziedāt to, kas man pašai patīk, nevis to, ko man liek. Tad es sāku saprast, ka mūzika var būt arī tīri O.K. 

Vajadzēja neatkarību pašai? 

A ir kāds, kam patīk, ka spiež darīt kaut ko, kas nepatīk? 

Es nezinu, es domāju, ka ir dažādu vecāku bērni, bet ir tādi, kuri arī ļoti agri zina, kuriem patīk klimperēt pa klavierēm vai par mūziku runāt, pūst kaut ko vai taisīt kaut ko, līmēt kaut ko, dejot, vai lasīt... 

Man ļoti patika lasīt grāmatas bērnībā. Es biju baigais grāmatu tārps. Lasīt es no rīta līdz vakaram varēju. Arī naktīs es pa kluso lasīju. Zem segas gluži nē. Es saslēdzu, satjūnēju dažādas lampiņas, lai man neliktu iet gulēt. Kas mani vēl interesēja - man patika tie grāvji. Tas man likās baigi tripīgi - pētīt grāvjos ūdens dzīvniekus. Tur baigi ķobiņi. Baigi interesanti - tāda pasaule... Vēl man patika ar riteņiem braukāties un tamlīdzīgas lietas. Man patika braukt tālu prom, ārā no pilsētas ar ričukiem. Man patika visādas zāles pētīt - jāņuzāles, augus dažādus. 

Tā kā bērnībā es daudz slimoju, daudz laika pavadīju viena pati mājās. Mamma gāja uz darbu un atstāja mani vienu mājās. Mums bija plašu atskaņotājs un es klausījos visādas plates. Bet tās pārsvarā bija nevis mūzika, bet laikam no tā man tas teātris arī bišķi galvā iedeva - es zināju no galvas "Pūt, vējiņi!", "Skroderdienas Silmačos" - runāju līdzi visas lomas. 

Galvenais tomēr bija grāmatas. Bez tām es nevarēju dzīvot un vēl aizvien nevaru. 

Tu esi studējusi Kultūras akadēmijā aktieros. Kādēļ tieši aktieri? 

Man kaut kāds bzdinkš uznāca galvā, kad mācījos Ventspilī mūzikas videnē, mums tur bija tāda literatūras skolotāja Aija Bumbiere. Mūzikas vidusskolā es iestājos tāpēc, ka es negribēju mācīties parastā vidusskolā. Es sevi vienkārši nekur neredzēju. Man bija tīņa gadi. Es nesapratu vispār, ko es gribu, kur es gribu. Es sapratu, ka esmu pilnīgs autsaiders, baltais zvirbulis, es nekur neiederos. Es jutos kā pilnīgs svešķermenis, citplanētietis visur.

Vienīgais, kur redzēju iespēju, ka tur varētu būt kas citādi, tā bija Mūzikas vidusskola Ventspilī. Tur iestājoties, arī tā akadēmiskā mūzika mani īpaši neinteresēja tajā laikā. Toties tur mani interesēja literatūra. Tur es satiku literatūras skolotāju, kura baigi labi kaut kā... Viņa arī vadītāja tādus pasākumus, kas saucās "Autogrāfs", kur noris tikšanās ar aktieriem, mūziķiem, iesaistīja audzēkņus. Tajā es kaut kā sāku sevi ieraudzīt, sāku izpausties. Arī caur aktierisko - sīkās etīdēs. Tā, maz pa mazam, man sāka rasties sajūta - varbūt aktieros? Varbūt tas ir mans...

Tad es baigi pavilkos uz to sapni. Tā bija arī laba iespēja tikt no Ventspils projām. Tas man bija jau no kādiem 15 gadiem sapnis - tikt no Ventspils projām. Es skaitīju dienas, stundas, nedēļas, gadus, lai tiktu projām no šīs pilsētas. Iestājos aktieros. Tajā gadā, kad beidzu Mūzikas vidusskolu neuzņēma aktierus. Es iestājos sākumā Mūzikas akadēmijā. Gadu es nomācījos tur mūzikas pedagogos. Līdz ko bija iespēja, es izturēju konkursu un iestājos Kultūras akadēmijas aktieros. 

Kāds bija ceļš līdz Dailes teātrim? Kāpēc esi pārtraukusi savu darbu kā aktrise? 

Tad, kad es iestājos aktieros, man paveicās ar to, ka visiem aktieriem ir jāiziet vokālā apmācība. Un mana vokālā pedagoģe bija Anita Garanča. Pateicoties viņai, aktieros es saprotu to, ka mūzika var būt baigi foršā un man patīk dziedāt. Baigie līkloču ceļi. 

Nostiprināju pozīciju, atradu savu balsi. Tas bija viens no iemesliem droši vien, kāpēc Dž. Dž. Džilindžers mani noskatīja un paņēma uz Dailes teātri. 

Kurā gadā tas bija? 

2009. es iepazinos ar Ūdri... Man šķiet, ka 2007. gadā es sāku Dailes teātrī. Tur es divus gadus biju. Mēs bijām Pētera Krilova kurss, nepiesaistīti nevienam teātrim. Visi mūs pētīja, noskatīja - visādi slaveni režisori. Mūs ar Ilzi Ķuzuli kaut kā kabināja kopā. Mums bija izveidojies tāds labs tandēms. Viena bija tumšmate, otra blondīne. Tā mēs sākām savu ceļu...  Atceros, pat uz Poliju mūs aizsūtīja uz kaut kādu konkursu, kamēr mācījāmies. Duetos dziedājām mūziklu gabalus. 

Iespējams, tas bija viens no iemesliem, kāpēc Džilindžers mūs noskatīja... Tad bija lielās pārbaudes, bija jāraksta visādi CV par sevi, abas drebēdamas gājām un tad beigās mums tomēr pateica - jā, meitenes, jūs esat uzņemtas Dailes teātrī! Āāāā! Jupīīī! 

Iedomājies? Dailes teātris! Kas var būt vispār labāks par to? Tas tajā brīdī likās sapņu piepildījums. 

Tad sākās tas Dailes teātris. Sākums bija baigi O.K. Tad bija pirmā loma - "Trakais, trakais Harijs", šī loma izpelnījās diezgan labu kritiku. 

Teātrī - kā jau teātrī. Vienā brīdī sāc saprast, ka teātris nav tikai tā, ka ir tikai rozā mākoņi un tur lidienies - wow! Viss tagad notiek! Ir arī dzīve. Varbūt nostrādāja tas faktors, ka es līdz tam tā īsti nebiju dzīvojusi... 

Kā tu to domā?

Es uzaugu viena pati, mamma mani uzaudzināja viena vienu pašu - tēva man nebija. Mēs dzīvojām diezgan nabadzīgi, bija trakie deviņdesmitie, brīvajā laikā bija jāpelna nauda, vajadzēja lietas skolai.

Kad pārvācos uz Rīgu studēt, tāpat nebija naudas, cik nu mamma varēja sagrabināt ar savu skolotājas aldziņu. Visu laiku bija jāstrādā, jādomā, tādā kā vāveres ritenī. It kā dari, ko gribi, savus sapņus īsteno, bet viss ir tādā bvvvvž... Močī sevi, močī... Un līdzīgi arī ar to teātri bija. 

Vienā brīdī tu atjēdzies, saproti, ka tev ir 27 gadi. Es biju pirms tam arī bijusi nelaimīgi iemīlējusies. Es nesaukšu, kas bija tā persona, tam nav nozīmes vairs.

Un tajā brīdī uzradās Ūdris... Es tajā brīdī neticēju arī vairs tam teātrim. Tobrīd man likās, ka kaut kas manā dzīvē jau kardināli nav riktīgi - iekšēji jūti, ka vienkārši brūc kopā pa vīlēm. Kaut kas nav... Ka viss iet kaut kur - ne tā, kā tam vajadzētu būt.

Un vairākas reizes atjēdzies, ka esi sadzēries, brauc pa ielas pretējo pusi ar riteni un gaidi, lai tev mašīna uzbrauc virsū... 

Kas bija tas, kāpēc tik ātri saprati, ka teātrī nebūs? 

Varbūt es kā cilvēks neesmu īsti radīta aktiera profesijai. Es nevarēju atiet no tā visa. Es tik ļoti biju tajā mutulī iekšā. Ja bija izrāde, es tajā tik ļoti iezombojos iekšā. Es nemaz īsti nesaprotu, kas tā realitāte tāda ir - viss likās pelēks, nekāds. Varbūt tādiem cilvēkiem vienkārši nevajag strādāt teātrī.

Tad es satiku Ūdri. Viņš uzradās tieši īstajā laikā, īstajā vietā. 

Tieši mans nākamais jautājums - kā tu iepazinies ar Rolandu Ūdri? 

Mēs iepazināmies Mārtiņa Burkevica (grupas "Hobos" basģitārista) dzimšanas dienā. Viņš bija, ir, gan mans draugs, gan Ūdra draugs. Vienkārši mēs ar Ūdri nebijām pazīstami. Pēdējā gadā Dailes teātrī es jau meklēju alter-ego, kā izpausties, nodibināju hardcore grupu "Abstinence". Mūsu žanrs bija industriālais roks, mēs uzstājāmies ar džekiem - smagās ģitāras, viss sarkans, melns. Uzstājāmies tādās vietās kā "Melnā piektdiena", "Depo".

Alternatīvi... 

Pilnīgi alternatīvi! Mūsu hits bija "Siltumnīcas zēni", kuru var noklausīties "YouTube" arī starp citu. Un tādā veidā es biju pazīstama ar Mārtiņu Burkevicu. Viņš bija klāt, kad šo grupu dibinājām. Viņš bija arī man tāds labs čoms, ar ko mēs tusējām. Dzimšanas dienā sāka nākt ciemiņi. Es arī tur biju. Viens no ciemiņiem bija arī Ūdris. 

Pirmā doma viņu ieraugot? 

Meh... Kaut kāds briļļuks. Kaut ko tur sāka daudz zīmēties, diezgan daudz runāt... Tāds ļoti dominējošs. Likās bišķi kaitinošs man viņš, bet tad kaut kā... Es nezinu, kas notika. Laikam alkohols. Nē, mēs sākām kopā dziedāt grupas DDT dziesmu "Осень". Viņš tēloja, ka viņš baigi to dziesmu māk, bet viņš galīgi nejēdza tos akordus spēlēt. Es visu laiku teicu  - kas tur par akordiem? Ja godīgi, es nezinu, kā tas tā viss notika. Vienā brīdī viņš piezvanīja savām divām brūtēm un teica, lai viņas nenāk, jo viņš ir iemīlējies. 

Tieši tik vienkārši? 

Jā, tā tas notika... (Smejas.) Un tad ar to Ūdri kopā kaut kā.

Bija vēl viena lieta, ko vēlējos dzīvē darīt - bērnībā biju salasījusies grāmatas par ceļojumiem. Biju pilnīga Džeralda Darela fane. Bija doma - baigi gribas redzēt to pasauli. Gribas aizbraukt uz tiem mūža mežiem un uz Indiju. Man arī šķita, ka tajā teātrī...

Es skatījos arī uz vecāka gadagājuma aktieriem, sapratu - liekas, no vienas puses aktieriem ir tāda ļoti, ļoti raiba dzīve, bet pa lielam - raibas ir tavas lomas, bet tava dzīve kā aktierim ir patiesībā tāda, ka tu atnāc un aizej, atnāc un aizej.

Un tā tu vari dzīvot tajās lomās un atjēgties, ka viss - tagad ir tava pensija pienākusi.

Un tu vari tajā pašā teātrī iet un nākt, iet un nākt... Un nekur īsti arī ārā neizbraukt. 

Tu esi priecīga, ka esi prom no turienes? 

Zini kā, ja es teikšu, ka es esmu priecīga, ka esmu projām no turienes, tas izklausīsies, ka es par teātri saku, ka tas teātris ir briesmu nams. Protams, nav tā! Es ļoti priecājos par to, ka es pabiju šos divus gadus Dailes teātrī, jo ne katrs cilvēks var strādāt divus gadus tur pēc skolas sola. Tā man bija baigi forša iespēja. Ar visādiem cilvēkiem būt kopā, redzēt aizkulises. Bet... Drīzāk uzdod man tādu jautājumu - vai es gribētu vēlreiz strādāt teātrī? 

Vai tu gribētu vēlreiz strādāt teātrī? 

Nē, es negribētu vēlreiz strādāt teātrī. Bet zini, ko es gribētu vēlreiz teātrī? Es gribētu sēdēt tajās rindās, kur sēž režisori un visādi tie cilvēki, kurus parasti neredz. Vai uz skatuves. To, ko dara pelēkie kardināli. Es gribētu, lai kādreiz kāds iestudē un uz skatuves runā manus vārdus - to, ko es esmu uzrakstījusi. 

Viens tāds sapnis man īstenojās nesen Vinetas Elksnes koncertprojektā, kur viņa man palūdza uzrakstīt tādu kā savienojošo stāstiņu - vēstuli bērniņam šūpuļdziesmu albumam. Un tā īstenojās pirmais mans mazais sapnis - dzirdēju tajā koncertā, ka manus vārdus bija ierunājusi aktrise Sandra Kļaviņa. Ak, dievs, kāds tas bija kaifs! Tas bija tik kolosāli - klausīties, ka kāds cits runā manus vārdus, ko es biju uzrakstījusi. 

Zini, kas vēl ir interesanti? Es visu mūžu biju domājusi, ka esmu ekstraverts cilvēks, bet tikai pēdējā laikā sāku saprast, ka man šķiet - esmu introverts. Lai gan es daudz runāju. 

Mēs runājām par iepazīšanos ar Ūdri... Kas tev viņā patika, kad iepazināties? 

Tas, ka viņš ir interesants. Mums sakrīt pasaules uztvere, tas, kā mēs redzam pasauli. Dažas nianses, protams, ir, kas atšķiras, bet lielos vilcienos mums ir diezgan līdzīga tā pasaules uztvere. Mēs abi esam grāmatu tārpi. Mums patīk līdzīgas lietas, līdzīgas filmas. Mums ir ļoti daudz kas kopīgs - intereses. Mums patīk ceļot. 

Pats galvenais laikam ir tas, kas Ūdris mani pieņēma tādu, kāda es esmu.

Manuprāt, viņš ir vienīgais cilvēks uz šīs pasaules, kurš mani ir pieņēmis pilnībā tādu, kāda es esmu. Nav mēģinājis mani izmainīt. Tas laikam ir tas absolūtais koeficients, kāpēc es esmu kopā ar Ūdri. 

Mazliet ilgāk kā pusgadu pēc laulības bija 17. janvāris... Ko tu atceries no tās dienas? 

Bija auksts, bija sniegs. Ūdris bija iepriekšējā dienā kārtīgi aizsvinējies. Nākamajā dienā turpinājis svinēt. Bārts bija maziņš - tikko viens mēnesis palicis. Man vajadzēja iet ar Bārtu ārā staigāt. -20... -17... Bija tas lielais sals. Es sapratu, ka Ūdris nebūs nekāds gājējs nekur, ka viņš vazājas apkārt.

Tad es ietinu Bārtu slingā. Man tāds baigi foršais slings bija - tumši zils ar gaišiem rakstiņiem. Saģērbos un gāju staigāt. Gāju uz Mežaparku ar kājām. Es ļoti ilgi un daudz gāju. Man patiesībā bija ļoti bēdīgs garastāvoklis tajā dienā. Tāpēc, ka biju dusmīga uz Ūdri par to, ka viņš bija sadzēries.

Bārtam viens mēnesis, bet atkal sākās kaut kāda bohēma bezjēdzīga. Stulba. Es tā gāju un pie sevis domāju - johaidī, kā mēs tagad dzīvosim? Bārts maziņš, mēs vairs neesam divi bohēmisti, mums ir viens trešais - mazais. Kāda tā dzīve tagad būs? Es atceros tieši, ka es par šo visu domāju - ko darīt? 

Un es tā bēdīgi ļoti ilgi staigāju tajā aukstumā. Aizvilkos uz Mežaparku. Nāca jau krēsla, kā jau janvārī, kaut kur pirms četriem jau tumšs sāka palikt. Es atceros, ka es vēl iegāju Zoodārzā ar Bārtiņu, jo bija tās Zoodārza naktis. Tad es kaut kādā brīdī atjēdzos, jo Bārts sāka raudāt. Nedrīkst tik ilgi ar mazu bērnu staigāt, jau trīs stundas projām. Tad es kāpu 11. tramvajā un braucu atpakaļ. Es ļoti sapēros par to, ka cilvēki tā skatās, ka man bērns raud un es viņu nevaru nomierināt. Tad es izlecu ārā pie vecajiem kapiem - pāri Brasas tiltam un domāju - ātri tagad skriešu cauri tiem kapiem uz Tallinas ielu, uz mājām. Domāju - gan jau Bārts ejot ātrāk nomierināsies nekā iekšā tajā tramvajā.

Un tad es tieši pie tiem kapiem paslīdēju un kritu. Un man bija šausmīgi bail - aizsitu rokas priekšā Bārtam. Likās, ka viss - Bārtam kaut kas notiks.

Gāja garām viena krievu sieviete, palīdzēja man piecelties, prasīja, vai viss kārtībā, vai nevajag uz traumpunktu. Paskatījos - fjū, paldies dievam, bērns dzīvs, viss ir kārtībā, ar bērnu viss normāli. 

Un tad es atceros, ka es biju tāda šausmīgi sabijusies. Tur viss bija tik dīvaini - tā situācija. 

Es baigā tempā, skriešus. Bārtam iebāzu mazo pirkstiņu mutē, lai viņš to mazo pirkstiņu sūkā, lai pēc iespējas ātrāk tiktu ar viņu uz mājām. Un es skriešus tesos cauri tam parkam uz Tallinas ielu, uz mājām.

Es uzgāju augšā uz dzīvokli - durvis vaļā. Iegāju iekšā, dators priekšā, gaisma deg. Iegāju iekšā - Ūdra nav. Tad es sāku domāt - kas noticis? Vai Ūdris sadzēries, atstājis durvis vaļā? Kas, velns ar ārā, notiek? Es diezgan dusmīga arī biju. Paliku pēkšņi. Šajā situācijā, kur durvis atstātas vaļā un nezin kas vispār varēja būt...

Un tad pēkšņi pēc kādām 20 minūtēm bija zvans no nepazīstama numura. Tā bija Gaiļezera reanimācija... Kas paziņoja - jūs vīrs ir ievests Gaiļezera slimnīcā. Mana pirmā reakcija bija - ah, sadzēries un vēl slimnīcā ievests... Man teica - nē, viņš ir ļoti smagā stāvoklī reanimācijā un tajā brīdī tāds - kā? Un tad sākās... Tad sākās Tas Stāsts, kad sāc saprast, ka tas tiešām ir noticis. 

Kas bija pēc zvana? Pirmā lieta, ko darīji.

Pabeidzu sarunu, mēģināju saprast, ko esmu tikko dzirdējusi. Nākamais - es mēģināju uzreiz noskaidrot, kur viņš ir, kā pie viņa var tikt. Tās lietas. 

Devies uz turieni? 

Nē. Tur reanimācija drīkst tikai divas stundas dienā - no rīta un vakarā nākt. Tu nevari jebkurā brīdī ierasties. Pirmā doma man bija - nu, jābrauc uz turieni. Pirmkārt, es izprasīju visus faktus, kas ir noticis, kā. Tad viņi man sāka skaitīt visas tās traumas.

Viņa [slimnīcas pārstāve] man visu laiku klārēja galvā, lai apjēdzu situāciju, ka tā ir ļoti smaga. Bet tas jau uzreiz nesaslēdzas. Liekas - nu, ļoti smagi, kas var būt ļoti smagi? Un tad kaut kur tie vārdi "bezsmaņā, komā"... Tad vēl es atceros, ka man baigi nostrādāja tas, ka viņa man uzskaitīja visu to traumu gūzmu, kas viņam ir, un visvairāk es reaģēju uz to, ka viņa pateica - abas kājas ir lauztas. Man likās - ak, dievs, abas kājas lauztas. Tas patiesībā ir smieklīgākais - vismazākās traumas. Man likās - Ūdra garās kājas lauztas. 

Un tas vakars jau pagāja pilnīgi kaut kādā... Tad es sapratu, ka tur ir bērns, kas raud, maziņš, mēnesi vecs, kurš ir jābaro. Un tad tu saproti to, kas ir noticis. Ir malkas apkure un ir -20 grādi ārā. Ir jāiet lejā pēc malkas uz pagrabu un jānes malku augšā, jākurina. Tāds baigais pārmetiens... Visa dzīve... 

Nākamā diena. Visi uzzina, kas, ko, kā. Sākas pilnīgi cita laika skaitīšana, cita dzīve, cits režīms. Nākamajā dienā es aizbraucu uz reanimāciju ar Bārtu. Viņu, protams, es nevarēju ņemt līdzi uz reanimāciju - neļāva. Teica - kā jūs ar mazu bērnu braucat uz reanimāciju? Es domāju - kur lai es viņu lieku? Tur bija viena māsiņa, kura stundu paturēja Bārtu, kamēr es pie Ūdra iegāju. 

Tas viss tā kā... Zini, tā kā tādā sapnī. Ieej reanimācijā un tur pīkst tie aparāti. Tas cilvēks ir staigājis, visu laiku ir bijis. Un tu pēkšņi tu redzi, ka tur guļ tāds vienkārši ķermenis. Atdauzīts līdz pēdējam. Galva trīsreiz lielāka. Tāda sapampusi. Asiņu ļerpatas... Tad es vienkārši sāku runāt ar viņu reanimācijā. Es neko citu neredzēju - nekādu iespēju. Vienkārši runāju ar viņu. 

Ko tu teici? 

Galvenokārt saucu atpakaļ. Man bija tāds maģiskais keyword (atslēgvārds - no angļu val.) - Ūdri, nāc atpakaļ. Tev ir jānāk atpakaļ pa Pirču ceļu - tas ir mūsu tāds lokālais, šifrētais ziņojums. Jo es esmu Pirčis. Un Pirču ceļš... Bija tā, ka senākos laikos Ūdrim, kā jau bohēmiskas noslieces cilvēkam, kādreiz sanāca tāds savdabīgs drug-trip (narkotiku ceļojums - no angļu val.), kur viņš īsti netika atpakaļ, tad viņš tika atpakaļ caur to, ka viņš gāja un meklēja Pirču ceļu. Lai tiktu pie manis atpakaļ. Pirčis esmu es - tā ir mana iesauka. Pirču ceļš ir tas - ja esi pazaudējies tajā pasaulē, tas tevi atved atpakaļ šajā pasaulē. 

Vienreiz jau viņam bija tā bijis halucinogēnajā tripā, kad viņš īsti netika atpakaļ. Tad viņš caur Pirču ceļu tika atpakaļ. Kad viņš bija komā reanimācijā, man ieslēdzās, ka tas būs tas, kas viņam viņam rādīs to ceļu. Ja es viņam ilgstoši teikšu pie auss par Pirču ceļu, tad viņš atradīs ceļu atpakaļ. Tad es viņu tur saucu... Katru dienu es nācu, stundu sēdēju, stāstīju visādas muļķības, jokus, es viņu visu laiku zombēju ar to Pirču ceļu, teicu, lai nāk atpakaļ... Nāc atpakaļ, nāc atpakaļ. Visu laiku stāstīju par to viņam.

Kādā intervijā pirms vairāk nekā gada tu teici - tagad mana dzīve ir izdzīvošana, iespējams, ka kļuvusi par vienu no garlaicīgākajām dzīvēm uz planētas. Kādreiz dzīve bija krāsaina sega, karuselis. Tagad tā ir nolemtība un smags darbs. Kā ir mainījusies tava attieksme un skats uz dzīvi? 

Dzīve jau vispār tāda diezgan bezjēdzīga. Tagad vispār, jā... Tagad, pēc kaut kāda laika, es varu pateikt, ka dzīve ir diezgan bezjēdzīga parādība. Tu piedzimsti un tu nomirsti. Pa vidu tu kaut ko tur kulies, ņemies. Kaut kā tā... 

Es domāju - vai no šī citāta, kas ir pagājušajā gadā bijis, ir kaut kas pamainījies vai tie vārdi varētu būt arī šodien? 

Zini, nē, mana dzīve nav garlaicīga... 

Monotona? 

Monotona, jā. Bet zini, ja godīgi, man pat vairs negribas krāsas dzīvē. Es esmu cita. Es vairs neesmu tāds cilvēks, kāda biju. Mani vairs neinteresē tāda veida ceļošana, kā mēs kādreiz ceļojām. Es gribētu kaut kur aizbraukt, bet... Es nezinu, tādu baigo jēgu es vispār neredzu nekam, ja godīgi. Nevis tāpēc, ka būtu baigi slikti, bet nu... Pa lielam - nav jau jēgas. 

Jautājums - vai tu piešķir to jēgu? 

Es jau piešķiru. Es jau varu darīt visu ko! Tas viss ir dust in the wind (putekļi vējā - no angļu val.)! Jebkas ir dust in the wind! Vai tad tā nav? 

Vai vari ieskicēt savu dienas rutīnu? Kas tev jāizdara, ko nedrīksti neizdarīt, ko nedrīksti palaist garām, aizmirst? 

Pa lielam - es jau varētu vispār neko nedarīt. Pasaule no tā neapstātos. Viss tāpat... Nekam nav jēgas... (Smejas.)

Man diena sastāv no tā, ka pamostos, saprotu, ka ir sākusies jauna diena. Ir jāpamostas, tad izdzeru kafiju, lai man rastos kaut kāds dopings kaut ko darīt. Tad es nomazgāju, saģērbju Ūdri, dabūju viņu ratiņkrēslā. Mana mamma pa to laiku jau ir uztaisījusi ēst. Tad atnāk asistente. Mēs pa visiem jau tobrīd esam viņu pabarojuši, sadzirdījuši. Viņš ir iebāzts ratiņkrēslā un tiek izfīrēts ārā pa durvīm un viņš dodas savās dienas gaitās kopā ar asistenti. 

Cik nu mums Ventspilī ir tās iespējas kaut kādu rehabilitāciju saņemt... Tas ir vienreiz nedēļā logopēds, vienreiz nedēļā fizioterapeits. Tad vēl ir iespēja aizbraukt uz bērnu ar īpašām vajadzībām centru, jo nekā cita šeit nav pieaugušajiem, kur viņš var pavadīt pāris stundas kopā ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības. Tas ir tāds atbalsta centrs "Cimdiņš". Cik nu viņš tur var iekļauties, jo pārsvarā tas, ko viņi tur dara, viņš īsti to izdarīt nevar, jo tur ir radošās nodarbības, kur kaut ir jālīmē, jāgriež ar šķērēm. Tur visur vajag asistentu.

Pārsvarā viņš arī negrib neko īsti, jo viņu īsti nekas neinteresē, bet vismaz viņš ir ārā, pavada laiku. Mums ir divas asistentes, viņas strādā uz pusslodzi. Reizēm kāds viņam palasa kādu grāmatu priekšā. Pusdienas viņš paēd ārpus mājām. Pēcpusdienā viņi brauc atpakaļ - Ūdris tiek nogādāts mājās. Tad es viņu atkal saņemu, ielieku gultā, noģērbju, sakārtoju higiēniskās lietas un tad mums ir vakara cēliens. 

Pa dienu, kamēr viņš ir projām, es parakstu grāmatu. Mana mamma pieskata Bārtu. Vakaros es parasti eju uz treniņiem. Četrreiz nedēļā no septiņiem līdz deviņiem uz kikboksu. Tad es pati eju mājās. Un tad ir vakars. Atnāku mājās, atkal apkopju Ūdri, daru, kas Ūdrim jādara, samīļoju savu bērnu, nopūšos, ka vēl viena diena pagājusi. Ja man izdodas, tad palasu drusciņ pirms gulētiešanas kādu grāmatu. Vakarā bērnam vēl vajag man palīst virsū. Un kaķiem diviem, kuriem arī vajag uzmanību.

Un tad ir miegs. Man šķiet, visskaistākais manā dzīvē ir tieši miegs. Kā man patīk gulēt vispār... Es varētu gulēt visu laiku. Gulēt kā Ērkšķrozīte. Ērkšķrozīte bija tā princese, kas gulēja visu laiku? Kas aizmiga un gulēja visu laiku?

Tu domā tos 777 gadus tajā stikla zārkā? 

Jā.

Man šķiet, tas ir Antiņš un Stikla kalna princesīte... 

Jā, bet tikai man nevajadzētu Antiņu, kas mani modinātu. Es viņam ar kāju pa degunu ievilktu, ja mani modinātu. Es vienkārši gribētu gulēt stikla kalnā. Jā, un dzīvot citā pasaulē. Un reizēm palasīt kādu grāmatu. 

Un tā rutīna principā tāda arī ir dienu no dienas? 

Sestdienās un svētdienās asistenti nenāk, tad ir viss uz maniem un manas mammas pleciem. Tad Ūdrim parasti arī sliktāks garastāvoklis ir. Kad ir vasara, vedam viņu dārzā. Mums ir vertikalizācijas ratiņkrēsls. Tad es ielieku viņu tajā vertikalizācijas ratiņkrēslā...

Tāds, kur viņš var kājās stāvēt? 

Jā. Tad viņš vismaz stundu var pastāvēt tur kā piemineklis un pabaidīt putnus, lai viņi baidās un neēd ķiršus... (Smejas.) Viņam vēl vajadzētu zvaniņus sakarināt apkārt. Es domāju, kaut kādi jūtīgāki cilvēki mani atkal ienīdīs. (Smejas.) Nu, bet ko, nu... 

Un tad no pirmdienas atkal piecas dienas nāk asistenti. Sestdienas, svētdienas ir mums. 

Kas ir tas, kas tev ļauj pilnībā ziedot savu dzīvi kādam citam? 

Es to neuztveru kā ziedošanu. Tas ir drīzāk tāds... Nezinu, varbūt tā ir mana pasaules uztvere. Es neredzu šajā pasaulē, ka būtu kaut kas fundamentāli labāks iespējams. Pirmkārt, dzīvei nav jēgas. Un es neticu absolūtai laimes ilūzijai. Ja es pēkšņi tagad pametīšu Ūdri un meklēšu kaut kādu laimi citur, ka viņa kaut kur būs. Es neuzskatu, ka cilvēks tāds ir spējīgs... Ka tāda absolūta laime vispār neeksistē tāpēc, ka cilvēks ir tāds, kāds ir.

Kas ir tas, kas ļauj tev darīt to, ko tagad dari, kas ir tas, kas to pieļauj? 

Es principā varētu darīt jebko savā dzīvē...

Un nekas nemainītos? 

Es nezinu. Nu, kā... Tu vienkārši kaut ko dari un tu to dari. Man ir grūti izskaidrot... 

Kas tavuprāt ir beznosacījumu mīlestība? 

Kas vispār ir mīlestība? Kas ir nosacījumu mīlestība? 

Ietverot kaut kādus noteikumus... 

Tas ir tā - es tevi mīlu tad, ja tu dari to, to un to? Beznosacījumu tad sanāk - es tevi mīlu, vienalga, vai tu dari to, to, to...

Jā, tā varētu teikt... 

Kas to var zināt... Es nezinu tiešām. Tas viss ir kaut kādi vārdi. 

Varbūt tu to savādāk uztver. Vai vari pastāstīt, kā tu to izproti? 

Man pēdējā laikā reālās pasaules robežas un vārdu robežas kaut kur izplūst. Man vārdi vispār pēdējā laikā šķiet tik dīvaini. 

Varētu nerunāt? 

Tā runāšana jau tāpat nekur nenoved. Labi, mums tagad ir intervija. Mēs runājam. Es kaut ko stāstu. Pēc tam to noskatīsies cilvēki. Un viņi visi to tāpat redzēs no sava kaut kāda skatupunkta. 

Neviens tāpat neredzēs un nesapratīs to, kā man ir iekšā.

Katrs spēj saskatīt un uztvert tikai to, kā viņš pats redz pasauli.

No savas prizmas. Un tas viss patiesībā, ko es te stāstu, ir pilnīgi bezjēdzīgi... Viss ir tik relatīvs.

Vai tu tici dievam? 

Tādam kristiešu dievam? Vai Allaham? 

Mmm... Dievam. Tas var būt jebkāds, tāpēc tas nav konkretizēts. 

Tā kā vīrietim dievam? (Smejas.) Vai dievei? Es nezinu, vai es vispār kaut kam ticu. Drīzāk es tā kā uztveru, ka noteikti ir kaut kāds, kaut kas, kas tur kopā visu šo dīvaino vietu, lietu, kas tas tāds ir, kur mēs te atrodamies - šo visu padarīšanu. Kaut kas tāds ir, kas to visu satur kopā. Kaut kāds Lielais Gars, Kosmiskais Saprāts... Kaut kas, ka viss ir savā starpā saistīts.

Vienīgais, ko man mamma bija iemācījusi, viņa nebija īpaši reliģioza, bet nu kaut kam jātic ir. Mamma mācīja vienmēr - ja kaut kas slikts notiek, meitiņ, tad vajag skaitīt tēvreizi. Nu, parasto - mūsu tēvs debesīs, bla, bla, bla... Es pie tā arī turējos. Mamma teica, ja tev bail, vajag skaitīt to un to. Un ik pa laikam man ir sapņi.

Pēdējā laikā man ir diezgan izteikti sapņi. Viens no pēdējiem bija, ka man jāglābj Ūdris ir, ka viņš asiņo, viņš noasiņo. Kaut kas slikts ir noticis un nāk tur ļaunie, kaut kādi mošķi virsū un es mēģinu tajā sapnī atcerēties tēvreizi un es nevaru atcerēties vārdus tai lūgšanai. Meklēju tos vārdus, mēģinu tos izrunāt, bet tie vārdi bēg projām. Un vienā brīdī es sapnī saprotu, ka viņiem nav pilnīgi nekādas nozīmes. Sapnī apjēdz to, ka tie ir vienkārši vārdi, kurus tu nespēj atcerēties. Tāds baigi dīvainais sapnis man bija.

Bet, kas attiecas uz ticību dievam - es ticu, ka kaut kas ir tāds, ko nesaprotam, tāds, kas nav ieliekams šajos vārdos, tepat paralēli blakus, ar ko vari pat sakonektēt, bet ir kaut kādi mirkļi, kad saproti, ka tas plīvurs paveras un tu redzi, saproti, varbūt es izklausos pēc šizofrēniķes, citas krāsas, kad tu sajūti, ka kaut kas ir īsts, pa īstam. Kad tu jūti pirkstu galos, ka tu esi saskāries ar kaut ko tādu. Bet nākamajā brīdī tas ir ciet. Un tu jau atkal esi šajā solīdajā, cietajā matērijā...

Tu reiz esi teikusi, ka tu nezini - varbūt notiks brīnums... 

Es vēl aiz vien nezinu - varbūt notiks brīnums. 

Vai joprojām tu tici tam? 

Es domāju, ka Ūdris nekad nebūs tāds, kāds viņš bija agrāk. Varbūt tas pat ir labi. Bija arī dažādas problemātiskas lietas ar viņu agrākajos gados. Bet es domāju, ka daudz kas var izmainīties vēl aizvien. Tomēr es nezinu, kā tas rēbuss varētu attīstīties. 

Tu domā - kaut kas varētu uzlaboties? 

Jā, piemēram, nesen sāka tādas lietas parādīties - viņam sāk kreisā kāja kustēties. Kustības kļūst lielākas. Bet tajā pašā laikā, dzīvojot šeit, Ventspilī, es nezinu, ko ar to visu iesākt.

Mums vispār būtu vajadzīgs tagad kārtīgs fizioterapeits, kurš kaut ko saprot, kas ar viņu darbojas, kas to visu redz un kontrolē un saka - ko mēs tagad darām ar to kāju, kura sāk kustēties. Kaut kā mēģināt dabūt viņu uz kājām. Bet šeit...

Kamēr mēs šeit esam, īsti neko nevaram. Es lūdzos, lai pie ergoterapeita viņu paņem kopš pagājušā gada decembra. Joprojām netieku pie ergoterapeita. Tas ir speciālists, kurš māca no jauna apgūt prasmes - ģērbties, apkopt sevi. Tas ir tas, kas viņam būtu vajadzīgs, lai atgūtu patstāvību. 

Arī mācīt viņu ar datoru rīkoties. Tas, ko Rīgā darījām. Šeit pa retam kaut kur tiek, bet nākamais - nav cilvēka, ir rindas, par maksu nav iespējams tikt pie speciālista. Es nezinu, kāpēc, bet ir cilvēkresursu trūkums. Līdzīgi kā ar kāju, es mājās varu viņu kutināt, mēģināt tās kustības izvilkt ārā, bet es nezinu, ko ar to tālāk darīt. Tur vajadzētu cilvēku, kurš saprot, ko tālāk darīt, lai palīdz kādu taktiku izstrādāt, sistēmu.

Šeit nekas neiet uz priekšu, mēs šeit vienkārši eksistējam. Jā, mums ir dārzs, kur var izstumt ārā vertikalizācijas krēslā, uzkarināt zvaniņus, lai viņš atbaida strazdus, te var asistentu kopā izbraukt, skaisti pastaigāt, pilsētā ir vietas, paredzētas bērniem ar ratiņiem, kur var lēni, mierīgi staigāt, bet - vai tā ir atlikusī dzīve, ko nodzīvot un samierināties? Es nezinu. 

Tas ir jautājums... 

Tas ir jautājums, jā... Tagad ir tā dilemma - es apzinos, ka mums šobrīd ir parādījusies tiešām iespēja, visticamāk, ja nekas nenobruks, tad gada beigās, nākamā gada sākumā mums būs Rīgas domes sociālais dzīvoklis, rinda ir izstāvēta, tas būs speciāli invalīdiem aprīkots - Ūdrim pielāgots, lai varētu mazgāties, lai būtu margas gar sienām, lai viņš var braukt un turēties. Tas būs Bolderājā.

Bet, protams, man ir bail par to, kā būs. Protams, esmu uztraukusies, jo tagad Ventspilī no vienas puses ir vieglāk - šeit ir mana mamma, kura man palīdz. Šeit ir mazāka pilsēta, šeit viss ir mazāks.

Protams, man ir bail, kā es tikšu galā - būšu viena ar Bārtu un Ūdri.

Man atkal būs jāsāk visa sistēma no gala - vai es tikšu galā, vai es būšu pietiekami spēcīga, vai man izdosies atrast speciālistus? Kā mēs ar to visu tiksim galā? Protams, man no tā visa ir bail, bet ir divas iespējas - palikt Ventspilī, samierināties ar to visu un gaidīt savu nāves stundu un dzīvot "tā jau var dzīvot" vai varbūt tomēr iet, līst ārā, līst nezināmajā un turpināt cīnīties. 

Tu minēji, ka nodarbojies ar kikboksu. Vai sišana palīdz atbrīvoties? 

Tie treniņi ir tik intensīvi, ka jā. Pēc tam man ir miers. Ap tiem maisiem izārdies. Tur ir tā, ka svīsti un teci. Un ārdies, mokies ar to maisu, ka beigās visu sāpi un niknumu, kas tev ir, izdabū ārā. Bet man ir arī tik sūdīgi iekšā bijis pa šiem gadiem, ka aizej uz treniņu un nevari patrenēties, ka man ir kamols kaklā, raudiens... Tā, ka vienkārši nevar savākties. Bet tā man ir bijis divas reizes. Pagājušonedēļ man tā bija - uzbļāvu trenerim un aizbēgu. 

Zini, kas ar to kikboksu ir? Man ļoti palīdz, bet, iedomājies, es eju četras reizes nedēļā un tās trīs dienas, kuras es neeju, man ir sūdīgi. Tas liecina, ka man veidojas arī atkarība no tā, ka es izārdos. Varbūt, ka tas ir baigi labi. Varbūt vispār vajag septiņas reizes nedēļa trenēties un tad būs baigi labi visu laiku. Es nezinu.

Ar kādu skatu tu raugies uz nākotni? 

Man ir 37 gadi, nākamgad man būs 38, pēc tam jau iekāpšu četrdesmitgadniekos. Un tad sāksies cits posms, kad tā dzīve ies uz leju. Un tad vienā brīdī pienāks nāve. Kaut kā tā. Dzīve jau paliek tikai sarežģītāka. Vieglāka viņa nekļūst. It īpaši, ja vēl ir mazi bērni, kas aug. Jādara vienkārši lietas - jādara tas, kas ir jādara. Man ir tie mērķi - jāpabeidz grāmata.

Principā galvenais, kas man šobrīd ir, kas man patīk, ko es daru - gribu pabeigt savu grāmatu. Laikam tāpēc man arī ir mokoša iekšējā sajūta, ka man tā grāmata velkas līdzi kā tāds nepabeigtais blāķis. Es staigāju, bet man aiz muguras velkas tas aisbergs, tā zemūdens daļa. Un tu viņu neredzi to grāmatu, bet viņa man visu laiku velkas pakaļ. Un tur ir visa tā garīgā informācija iekšā. Es ar viņu rokos un peros, brīžiem nevaru saprast, vai man ir sūdīgs garīgais tāpēc, ka es tikko rakstīju par smagām lietām vai tāpēc, ka vienkārši man ir slikts garastāvoklis, vai kas ir... Man tā grāmata ir jāpabeidz. Šogad gribu pabeigt to grāmatu. Es viņu arī pabeigšu, jo man arī iet ļoti strauji uz beigām. Pie beigām jau vispār ir nedaudz tāds šizofrēnisks atsvešināts stāvoklis no realitātes. Tad jau redzēs, kas būs tālāk. Mans ķermenis dara visādas citas lietas, bet iekšēji, garīgi esmu ar to grāmatu salaulāta. 

Novēlu tev viņu pabeigt.

Pabeigt es viņu pabeigšu, ja man neuznāks, protams, kaut kāds gļuks un es neiznīcināšu visu, ko esmu iesākusi 2013. gadā. Ā, iedomājies, pēkšņi "aiziet ciet", kaut kāds prāta aptumsums - visu iznīcina. 

Cerams, ka tu raksti to ar datoru. 

Jā... Bet tu jau arī to vari iznīcināt. 

Tu netaisi kopijas? 

Var jau arī tās kopijas iznīcināt. 

Nu, tad ir jābūt ļoti mērķtiecīgam... 

Foto: Ilona Balode