/nginx/o/2019/11/20/12753788t1hf194.jpg)
FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET
Portāls "Apollo" sāk jaunu raidījumu ciklu ""Jā" ar Rimantu Ziedoni". Raidījums ir par "jā" darbiem un "jā" idejām. Būs iespēja skatīties un klausīties sarunas ar cilvēkiem, kuru idejas un darbi iekustina pozitīvus procesus. Būs iespēja uzzināt, kā klājas cilvēkiem, kuri ir gājuši cauri krīzēm un mācējuši tikt atpakaļ uz "jā" līnijas. Pirmais viesis ir Aleksejs Volkovs un viņa uzticamais draugs – suns Serēna.
Šoreiz mēs esam nomērķējušies uz Alekseju Volkovu. Viņš ir vājredzīgs un dzīvo pilnasinīgāku dzīvi nekā dažs labs ar ērgļa skatienu. Aleksejs ir studējis, viņš strādā kā sociālais rehabilitētājs ar neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem. Aleksejs dzīvo absolūti pilnvērtīgu dzīvi.
Sveiks, Aleksej! Sveika, Serēna! Sunītis ir Serēna. Mēs nupat pastaigājām pa pilsētu, lai redzētu procesus - kā jūs iepērkaties, kā ejat pa ielu, kā jūs pārejat ielu, kā jūs vada suns. Tagad mēs pa ceļam esam ienākuši Dailes teātrī, mums te ir ērti apstākļi parunāties. Teātra darbinieki, starp citu, jūs un jūsu sunīti ir ievērojuši, viņi jūs zināja, par ko es runāju, kad sazinājāmies. Saprotu, ka nereti ejat uz teātri, koncertiem. Par koncertiem skaidrs, tās ir skaņas. Kā jūs sajūtat, uztverat teātri?
Uz teātriem mēs ejam trijatā. Tad man pakomentē, kas notiek. Un es to varu iedomāties, vizualizēt. Un ir interesanti. Ir jau arī teātri ar komentāriem neredzīgiem cilvēkiem, arī tādas filmas ir, kad tiek komentēts, ko tur personāži dara.
Man nav ožas, kopš dzimšanas nav, bet es to nepārdzīvoju, jo neuztveru kā zaudējumu, jo man tas nekad nav bijis. Jūs redzējāt un zaudējāt redzi negadījumos. Tas bija sitiens. Kas tie bija par negadījumiem? Kā tikāt tam pāri, ar kādām metodēm? Droši vien bija kāds laiks, kad vajadzēja pierast, adaptēties.
Agrāk es nevienu neklausīju, es darīju, ko es gribu. Es aizgāju uz diskotēku un izraisīju kautiņu. Man vairāki cilvēki sasita pusi sejas, un man ar kasteti pārsita aci, acs šķidrums iztecēja, un ārsti man teica, ka to nekad vairs nevarēs izārstēt. Tad pēc trīs gadiem man bija darba trauma, es tajā laikā strādāju par betonētāju. Vajadzēja salabot armatūru, lai betons nekrīt cauri. Es palūdzu to darbu citam cilvēkam izdarīt, viņš pateica, ka ir aizņemts, un es sadusmojos. Paņēmu to fleksi, sāku to armatūru griezt, tad griežot salūza tas disks un trāpīja man tieši acī, otrajā.
Tā nu man no 2008. gada ir stipra vājredzība, man ir pirmā [invaliditātes] grupa. Siluetus un kustības varu saskatīt, bet sejas vai matus nē. Tad man bija dusmas uz visiem un stiprs stress. Gāju pie ārstiem, braucu arī uz Maskavu taisīt operāciju, lai vienai acij noņemtu spiedienu. Arī Stradiņa slimnīcā taisīju operāciju, bet tā man arī redze palika kādi 10% no 100%.