Man ir paveicies, ka es esmu divās vietās studējis loģiku, un es gribu mudināt, ja kāds no Izglītības ministrijas mūs klausās, man liekas, ka loģikai jābūt jau pamatskolā kā obligātam priekšmetam. Es īsti neredzu argumentus, kāpēc lai tas tā arī nebūtu.

Un pa vidu politologiem es sapratu to, ka visa tā sfēra manam raksturam ir mazliet par sausu. Bija kaut kāda rakstīšanas luste. Es strādāju rakstošajā presē - aģentūrā LETA, Neatkarīgajā rīta avīzē, tajos laikos bija arī tāds "Fokuss" - visādus rakstus rakstīju.

Varbūt jaunības dēļ, bet es mainīju tos darbus redakcijās ik pēc pusgada. Viens, otrs, trešais… Man tas likās pilnīgi normāli. Tagad es tā domāju, kas tas ir par sienāzi, kas tad lēkāja no vienas redakcijas uz otru. Un tad vienā mirklī mani uzaicināja uz LNT ziņām, kur es sapratu teksta mijiedarbību ar attēlu. Un tad no šiem televīzijas ziņu sižetiem es nonācu līdz garākam formātam - "pusstundīgiem" raidījumiem - un aizvien vairāk iemīlēju "attēls + teksts", tad sapratu, ka jāiet dramaturgu kursā.

Esi strādājis žurnālistikā un producējis arī televīzijas raidījumus, kā nonāci līdz kino?

Bija dramaturģijas četru gadu ēra, kur Laurim Gundaram un citiem pasniedzējiem rakstīju visādas fabulas un etīdes, un mazos gabalus, tur arī izkristalizējās tā vēlme. 

Varbūt nemaz nevajag četrus gadus dramaturgiem, pietiek arī ar trim, lai saprastu, kurš ir rakstošais dramaturgs un kuram patīk filmas taisīt un ar vienu kāju ir tikai dramaturģijā. Un studijās arī taisījām īsfilmiņas un studentu filmas, kas patiesībā bija tāda toksiska viela, kas varēja viegli inficēt, tas ir, viegli iepatikties. Un tā tas arī notika.

Cik sarežģīti ir būt kinorežisoram?

Tas ir tāds paradokss, no vienas puses, vulgāri izsakoties, ir tāds pamatīgais "čakars", objektīvi tas tā ir - tu nemitīgi risini kaut kādas problēmas, kuras nebūtu tavā dzīvē, ja tu tās nebūtu pats izvēlējies. Reizē ir arī iespēja uz visu šo sarežģīto "čakaru" paskatīties kā uz rotaļu vai spēli.

Man ir tāds "ku-kū" piemērs iz dzīves - tu ieraugi bērnu, pavēro, kā viņš funkcionē. Bērnam ir nemitīga vēlme spēlēties un darboties. Viņš stundas neskaita, teritoriju neierobežo un stundas neskaita, viņš var "ņemties" līdz spēku izsīkumam un atplīst vecākam klēpī. Viņam vēl nav izveidojušies tie limiti, ka domā "nu, tagad ir grūti, pēc šīs maiņas jau paliek grūti”. Līdz ar to mans veids ir tāds, ka var būt grūti, bet reizē arī fun (jautri - no angļu val.). Atbildēju? (Smejas.)

Tu domā, tā kā savu robežu pārkāpšana? Tā, ka tālāk un tālāk, un tālāk?

It kā jā, bet ar varu arī tas tā nefunkcionē. Piemēram, ja tu ar varu piespied sevi naktī kaut ko pie datora izdarīt, kā man tas nereti gadās, es mēdzu iemigt pie datora. To laikam sauc par pārstrādāšanos. Un tas nav nepieciešams obligāti. Izdarīt to maksimumu pāri savām robežām nav īsti lietderīgi. Lietderīgi ir "čekot", kurā brīdī tu esi formā un spriestspējīgs un kurā mirklī īsti vairs nē.

Cik viegli vai grūti ir nodarboties ar kino Latvijā?

No vienas puses vislabākā vieta un laiks, jo paskatāmies uz lielākajām kino valstīm - Indija un ASV -, kur tie cilvēki dzīvo bez nekādām dotācijām un konkurence ir milzīga. Mēs varbūt [Latvijā] konkurējam brīžiem uz kaut kādām dotācijām un esam ļoti priviliģēti tādā ziņā.

Esmu ļoti pateicīgs arī nodokļu maksātājiem, ka tauta neiet demonstrācijās, lai pārstāj valsts apmaksāt kino. Pierādījies kaut drusku pretējais.

Otrs - specifiska ir tā mūsu šaurība. Mēs visi esam ļoti šaurā situācijā un bieži vien liekas, ka mēs sadalām lomas savā starpā - ko kurš darīs, ko nē. Es kaut kur ar savu daiļradi dancoju starp kaut kādu bad boy (sliktais puisis - no angļu val.) un man joprojām piesauc metodes, ko es izmantoju pirms desmit gadiem. Jā, kaut kā šajā šaurībā tev, kā radošam cilvēkam, ir mazliet spiedīgi, jo sanāk, ka tevi "štampē" no visām pusēm. Un tad ir jāmēģina atrast kaut kāds veids, lai "štampē", cik grib, un es piedāvāju jaunu ideju no nulles. Un protams, ka tas ir sarežģīti katru reizi piedāvāt pilnīgi no jauna, ko tu šajā darbā darīsi.

Nav noslēpums, ka filmu veidošana ir dārgs prieks, kā arī to tapšanā ir iesaistīti ļoti lieli cilvēkresursi. Kuras, tavuprāt, ir tās kvalitātes, kas izšķir, kuru filmu finansiāli atbalstīt, kuru ne?

Mums ir tāda īpatnēja situācija, ka tomēr tiek pamatā atbalstīts režisora kino, kas nozīmē, kas no vienas puses ir ļoti labi. Tas nozīmē to, ka šī kultūras finansēšana, teiksim tā, ka netiek trivializēta kultūra vai kino.

Nekādā veidā netiek mēģināts atrast lētāko iespējamo "price/performance” (cena/rezultāts - no angļu val.) attiecību un mēģina celt ārā mākslinieciskās prioritātes - jaunrade un daiļrade.

Kā tas praktiski funkcionē, protams, es pats esmu bijis eksperts pie kino naudas dalīšanas un man ir jāatzīst, ka vērtējot projektus, ir kaut kādas dabiskās preferences. Protams, tu vairāk noreaģē uz tiem vārdiem, kas ir vairāk celti saulē un bijuši ar festivālu birku, kaut vai tā tam nevajadzētu būt. Pēc būtības vajadzētu katru projektu izvērtēt, kas tas tāds ir, no visām pusēm un saprast, vai visas kvalitātes tur ir, un tad arī finansēt.

Esmu novērojis un pats arī tajā bijis, ka kaut kādā mirklī ir kaut kāda automātiskā sadale. No tā laikam neizbēgt.

Pirms pieciem gadiem kāda intervijā atzini, ka savā dzīvē esi piedzīvojis vairākkārt vilšanos par to, kas īsti būtu jādara - kā ir patlaban, dari to, kas tev patīk?

Viennozīmīgi daru to, kas man patīk. Varbūt man šobrīd iekšēji ir konflikts par to, vai es pietiekami domāju par skatītāju? Iekšējais ētiskais kodekss man ir respektēt skatītāju un katrā brīdī, kad es pieķeru sevi pie domas, ka, piemēram, šis kino kritiķis ir svarīgāks par šo cilvēku, kurš ir atnācis un vēlas noskatīties šo kino, tad es gribu sev teikt nē, ka jebkurš skatītājs ir skatītājs. Un dažbrīd tas nesamaitātākais skatītājs var vistiešākajā veidā uztvert lietas. Nu, un varbūt arī otrādāk, ka tiek pielietoti kādi kino kodi vai atsauces, tad var būt tiek pārprasts.

Es domāju, ka vienmēr māksliniekam ir iekšējās pārrunas par to, kā mākslu pasniegt citiem. Skaidrākā veidā jeb apkalpojošākā, lai visi to sapratu, vai tomēr turēt to darbu stilistiski tā, kā tu to redzi un sajūti?

Tagad pēc filmas, tas dialogs filmā ir robustas vienkāršas frāzes, kas nozīmē vienu, bet zemteksts tām ir cits. Tas ir gājiens, lai panāktu kaut ko citu. Un tagad ir tas jautājums, cik daudzi vēlēsies šo zemtekstu uztvert un cik daudzi nē. Tas arī izskaidro šobrīd to šūpošanos, ko auditorijā redzu. Vieni gribēja un saprata, citi - nē, viņiem ir iespēja diskutēt un nonākt pie kaut kā.

Esi atzinis, ka tev nav elku, kuru klātbūtnē runāt klusāk - vai uzskati sevi par pašpietiekamu cilvēku? 

Es tā filozofiski atbildēšu, ka gribētos cerēt, ka mēs paliekam ne tikai vecāki, bet arī gudrāki. Šajā aspektā, ar tādu skatījumu pašpietiekamība nav iespējama. Es esmu tikai cilvēks un es redzu lietas pietiekami šauri caur savu pieredzi un cilvēcisko prizmu. Es vēlos kaut kādā veidā iet plašumā un dziļumā, un pa lielam katra nākamā filma arī ir kaut kāda sava veida psihoanalīze. Taisot katru nākamo filmu, tu uzzini kaut ko jaunu par cilvēku.

Par to runāšanu klusāk citu klātbūtnē... Mēs vienmēr varam kļūt iejūtīgāki citu klātbūtnē. Es kā režisors varu atzīties, ka kaut kādā brīdī esmu spiests būt tajā "draivā" un kustināt to kuģi uz priekšu un piekušināt cilvēkus. Tur ir kaut kāds diktatora koeficients.

Kurā brīdi pāšpietiekamība robežojas ar egoismu?

Tu riskē mani iepludināt tajos līmeņos, kad es kļūšu ļoti abstrakts un filozofisks. (Smejas) Jo te ir jāuzdod jautājums, kas ir tas ego? Man ir ļoti nemateriāliska uztvere par ego - ego ir kaut kāds koncepts un ilūzija, un to ego robežu ir ļoti grūti nodefinēt. Es teiktu, ka egoisms ir vismaz jāapkaro un jāsamazina, bet, ka ego - izklausīsies jokaini - ir jāpaplašina. Respektīvi, ego ir jāiekļauj sevī citas būtnes, citas idejas, viss tas, pret ko pretojas ego. 

Mēs šajā dzīvē varam šaurāk nodzīvot to ego tripu (ceļojums - no angļu val.) vai tieši plašāk. Es kaut kā tā uz to skatos. Izkāpt ārā vienkārši no savas esības nav nemaz tik vienkārši.

Vai māksliniekam ir jābūt egoistam, lai panāktu vēlamo?

Te ir jautājums par to, kāda ir vīzija. Lai radītu mākslas darbu, kā tādu iekšēju, noslēgtu pasauli, kas ir mans ideālais variants, ka tu ieej tur iekšā un izjūti to, ir jāprot arī izkāpt ārā no šīs jaunradītās savas pasaules. Skaidrs, ka ir jābūt tam vizionāram, kuram ir mērķis vienkārši iet un atsijāt visu to, kas ir lieks. Bet kino sniedz iespēju atrast citus domubiedrus, ar kuriem kopā iet un atrast šo ceļu. Un konkrēti par šo darbu ir tā, ka faktiski pieci vizionāri ir atraduši to vienu virzienu.

Un kur tad ir ego? Nu, no kaut kā ir jāatsakās, bet kaut kas arī jāpaņem. Es nejūtos kā upuris šajos kopdarbos, vienīgi kā ieguvējs, es ceru, ka kolēģiem ir līdzīgi. Neko tu nevari zaudēt no sevis, tu vari tikai iegūt.

Cik svarīgi tev uztaisīt filmu tā, lai tā patiktu skatītājam?

Šis ir liels paradokss. Nu neizpatiksi visiem, tas nav iespējams… Tas fiziski nav iespējams. Specifiski izveidojot tikai savu redzējumu un nemeklējot nekādu saikni ar potenciālo skatītāju, pats tad arī varēsi skatīties to filmu mājās.

Mēģinot kaut kādā veidā saklausīt, ko tauta grib kopumā, nav iespējams, tāpēc, ka ir ļoti daudz viedokļu, gaumju un cilvēku, kam tā tam arī dabiski ir jābūt. Te nav nekāda totalitāra valsts, kur mēs varam izlikties, ka ir tikai viena pareizā ideja.

Tas būtu pavisam cits topiks, ka ir kaut kādas ideoloģijas, kas grib paņemt pirmās rokas tiesības sabiedrībā, bet mēs esam sapratuši, kuras ir kuras ideoloģijas, tāpat kā vēlēšanas un būšana uz kultūras skatuves - lūdzu, esam daudzveidīgi.

Un tad rezumējot, es sevi redzu kā vienu no daudzveidības krāsām, nekādā gadījumā nepretendējot uz elitārismu, absolūtismu vai nišu un "popsi".

Ko tu caur savu mākslu gribi dot?

Tas vienmēr ir jautājums par cilvēku, par to cilvēka dabas pētījumu. Mans mērķis caur katru filmu ir atklāt kaut ko, kādu lapaspusīti atšķirt, kas kaut ko pasaka par cilvēku. Ne vienmēr tā ilustrācija, atšķirot to lapaspusi, ir tā, ko lasītājs labprātīgi gribēs tur sagaidīt. No dramaturģijas viedokļa, lai atklātu kaut ko jaunu par cilvēku, tas vienmēr būs iekšējais konflikts.

Es tādā ziņā ideju līmenī esmu tāds izteikts klasiķis, jo es joprojām uzskatu, ka Aristoteļa jēdziens par fatālo kļūdu, ka katram no mums dominē viena rakstura šķautne, visticamāk viena, varbūt vairākas. Tas reizēm palīdz, bet reizēm traucē dzīvot. Un tās ir tādas spēcīgas lietas, ko visrūdītākais psihologs no cilvēku dabas nevar vienkārši atņemt. Tikai un vienīgi kādā pieredzes ceļā, parādot vai demonstrējot, cilvēks var kā spogulī, kas bieži liekas kā greizais spogulis, pamanīt to. 

Kino ir samērā tehniska māksla - kur ir robeža starp mākslu un prasmīgu tehnikas pielietošanu?

Interesanti, ka kino ir piedzimis patiesībā no tehnoloģijas, jo paši pirmie kino veidotāji bija ļoti aizrautīgi tehnologi. Viņiem interesēja tā laika "gadžeti". Šis [kino] bija tāds jauns tā laika "gadžets", līdzīgi kā telefons.

Būtībā kino dzima no tādas tehnoloģiskas rotaļas un izveidojās pakāpeniski - sadraudzējās ar literatūru. Un tajā brīdī agrīnie naratīvie kino mēģināja godīgi atstāstīt visu stāstu. Un tā pakāpeniski, pakāpeniski… Kino droši vien ir nonācis līdz jau gandrīz vienai receptei, kādam tam kino ir jābūt. Savā veidā zināmas attiecības starp stāstu, emocionālo pasauli un tehnoloģiju.

Tehnoloģijas ir ļoti svarīgas, jo, piemēram, mēs šajā filmā esam darījuši visu, lai iznestu vizuāli varoņu iekšējo pasauli. Patīk tā skatītājam vai nē! No kompozīcijas viedokļa jaudīgākais, ko mēs varam kino iedot, ir totāls kopplāns un totāls tuvplāns. Nu, un abos gadījumos ir svarīgi, kāds ir tas stikls un kāda ir projekcija, kāda ir tā gaisma un pat detalizācijas pakāpe. Piemēram, ja es pētu varoņa raksturu, man ir ļoti svarīgi, vai es redzu aktieru acis. Vispār viens no būtiskākajiem kino elementiem ir tieši acis un, cik meistarīgs ir aktiera darbs ar acīm. Vismaz manā gadījumā tehnoloģijas ļauj "piezūmot" (pievilkt tuvāk - no angļu val.) raksturu, ko es gribu parādīt.

Kurā brīdī tehnoloģija kļūst par mākslu? Vai tur ir kāda izteikta robeža?

Kā lai to tā pasaka labāk - priekš manis tehnoloģijas un aktiera mijiedarbība ir ļoti saistīta, bet beigu beigās rodas tā emocionālā enerģija. Piemēram, mums ir brīži filmās, kad ir jāizveic tehnoloģiski ļoti sarežģīts aktieru darbs. 

Filmā mums bija "cable cam", kas ir tāda trose nostiepta un elektroniski kontrolēta, kur kamera pārvietojas un rotē augšā un lejā. Pieci cilvēki vada šo kameras lidojumu līdzi tēlam, kur viņš kāpj sešos līmeņos cauri dzirnavām.

Gala rezultātā tā varbūt būs tikai smuka bilde un tēls, kurš ir koncentrēts. Un šeit tā mijiedarbība sanāk kopā un reizē gan filma, gan aktieris ir ieguvējs, jo labā rezultātā tur burtiski sprāgst ārā tā enerģija.

Protams, visam tehnoloģiskajam ir jādod atpakaļ tā dzīvības dvaša, jādod atpakaļ kadri, kur ir improvizācijas.

Kāds ir tavs ideālais aktieris?

Tāda jau nav! (Smejas.) Ideālais aktieris sanāk divi pretmeti kopā.

No vienas puses tā būtu spēja katru reizi, katrā dublī piedzimt no jauna, katrreiz atrast emocionālo enerģiju no jauna un iekšējo monologu. Un reizē šim ideālajam aktierim īpaši kino pārvaldīt savu ķermeni, savu fiziku, žestus un mīmiku - viss, kas saistās ar aktiera tehnisko meistarību.

Kad šī tehniskā meistarība kļūst par vienu veselumu ar emocionālo brīvību - tas ir ideālais aktieris.

Vai aktierim ir jābūt gudram?

Manuprāt, tas ir ļoti atkarīgs no tēla. Mēz zinām, kino vēsturē ir bijuši dažādi gadījumi, kad pat viena otra ētiska provokācija bijusi. Mana stāsta gadījumā, kur mēs redzam cilvēkus, var teikt, uz sabrukšanas robežas, tad jā - ir svarīga gudrība atšķirt teikto no domātā. Tas ir arī intelektuāls briedums.

Bet būtisks ir aktiera skatiens. Tas iracionālais skatiens un pulsējošais tuvplāns - tur ir milzīga atšķirība starp emocionāli pieredzējušiem aktieriem un tādiem, kam tādas pieredzes nav. Acu skatiens nodod šo pieredzi vai tieši pretēji - nenodod.

Savulaik esi veidojis vairākas dokumentālas filmas, kā nonāci līdz aktierkino?

Sanāca tā, ka es vienā brīdī ētisku apsvērumu dēļ nevarēju vairs sevi saukt par dokumentālā kino režisoru. Tas nebūtu bijis godīgi, teiksim tā. 

Filmu "Ģimenes lietas" sākām veidot tīri tādā dokumentalitātē. Kaut gan par tīro dokumentalitāti man būtu ko teikt - kamera vienmēr ir vēl viens sarunas dalībnieks.

Nu lūk, runājot par "Ģimenes lietām”, vienā brīdī notika tāds pavērsiens, ka sākumā šie noslēgtie subsabiedrībā dzīvojošie cilvēki bija ļoti stīvi un viņiem bija grūti kameras priekšā kaut ko pat pateikt, ka viņi pie mums pierada un sāka ne tikai atvērties mūsu priekšā, bet arī sāka šo brīvību manifestēt. Viņi pakāpeniski sāka spēlēt mūsu priekšā un mēs to sajutām. Sākumā likās, ka jāsaķer galva, ka viss ir slikti, ka tā nav dokumentāla filma, ka nekas vairs nav īsts, ka tas ir aktierkino. 

Tad mēs kaut kādā brīdī ar Grebņevu sākām to kaut kā darīt un taustījāmies, kā tas izskatīsies. Sapratām, ka tas ir kaut kas fenomenāls, ka tā ir sava veida spēle. Viņi ir pieņēmuši tos paņēmienus, ko iesācējs paņemot, izskatās, es atvainojos, debili.

Vienkārši ļoti, ļoti slikti izskatās aktierspēles metožu izmantojums, kad cilvēks tam nav sagatavots. Taču vienlaikus tas viņu individuālais, mistiskais priekšstats par to, kas tas ir - un tā viņi sāka spēlēt.

Jā, šī filma vēl aizvien saucas dokumentālā filma, bet šis aktierkino elements tajā jau ir tik liels, ka pēc daudziem kritērijiem tā jau ir spēlfilma. "Ģimenes lietas" ir strukturēts darbs ar trim cēlieniem. Man bija visas iespējas, pateicoties burvīgajiem "Ģimenes lietu" varoņiem, būvēt to stāstu. Tāpēc man bija sajūta, ka tomēr esmu uztaisījis mākslas filmu.

Pirms teju 10 gadiem par tavu dokumentālo filmu "Ģimenes lietas" bija dzirdējuši daudzi. Vienaldzīgo nebija. Ir pagājis kāds laiks. Vai šodien šīs filmas sakarā tu kaut ko darītu citādi? Kā atceries to laiku? Vai šai filmai joprojām ir kāda nozīmīga vieta tavā dzīvē?

Atkal – tieši šorīt par šo filmu domāju šādā kontekstā. Ka ir pagājuši 10 gadi kopš aktīvās filmēšanas. Nu, tas tā simboliski. Tolaik mēs par daudziem jautājumiem uztraucāmies – vai neesam pārkāpuši kādai sarkanajai līnijai, ņemot vērā, ka ir incesta stāsts ar bērniem. Tur ir divi bērni. Tolaik modelējām nākotni – kas tad būs pēc 10 gadiem, kad šie bērni būs izauguši? Vai šo 10 gadu laikā nenotiks kaut kādas nevajadzīgas krīzes? Vai viņi netiks vazāti kaut kādā veidā, par spīti tam, ka viņi mainīja dzīvesvietu? Vai neesam kaut kādā veidā viņus tomēr negatīvi iespaidojuši. Tas jautājums, protams, urdīja. Tfu, tfu, tfu, es varu šobrīd teikt, ka tas laika zobs ir izturēts. Tādā ziņā, ka ne tikai tā dzīve cilvēkiem ir sakārtojusies un tie bērni iet skolās, bet arī šis te incesta strorijs, par laimi, ir fundamentāli beidzies.

Par to var runāt tikai tagad, kad patiešām tie 10 ir pagājuši.

Radikāla pārmaiņa ir notikusi. Ir pozitīvs rezultāts no tā visa. Vispār es esmu ļoti skeptisks par to, kā būtu tad, ja tu dzīvi dzīvotu vēlreiz. Vai kaut kas būtu citādāk? Es piemirsu vienu krievu autoru, kam bija grāmata par šo, kā viens varonis ar šo apzināšanos pagātnē atgriežas vēlreiz, bet tur ir viss šis nosacījumu kopums. Un viņš ir spiests pārliecināties, ka pirmajā ainā, kur viņš atgriežas, viņš būtu tomēr vēlreiz rīkojies, kā rīkojās pirmoreiz, jo visi tie apstākļi tomēr ir diktējuši, ka tā ir jārīkojas.

Tu savām filmām esi ne tikai kinorežisors, bet arī scenāriju autors, mūzikas autors, skaņu režisors, montāžas režisors, arī producents. Kā tu spēj apvienot visas šīs disciplīnas?

Tas ir tāds koks ar diviem galiem. Šo frāzi šīs intervijas laikā skatītājs būs vairākas reizes dzirdējis šādā konfliktējošā situācijā. Bet tā jau top tās filmas. Būtībā visi Andri Gaujas, kas veic šīs dažādās funkcijas filmā, viņi strādā viena mērķa labad, tāpēc viņi visi ir labi draugi. Tāds pulciņš ar Andriem Gaujām veido vienu un to pašu lietu.

Šis producents Gauja un scenārists, režisors, mūzikas līdzautors – visi vada to kuģīti vienā virzienā. Tam ir savi plusi un arī mīnusi. Protams, reizēm gribētos vairāk telpas, bet ir arī plusi, jo tad, kad strādā ciešā mijiedarbībā – varbūt režisors tik daudz man motivēts ieguldīt filmā, varbūt šī tava brīvība netiktu izmantota. Ir svarīgi, vai fenomenāli lielajā darba apjomā ir viens mērķis – tā ir filma. Vai arī – nu, bet studijai jāizdzīvo, tam arī vajag… Kaut kā tā. Neatbildams jautājums.

Es meklēju to modeli, es ļoti ceru uz to ģeniālo scenāristu, pēc kura mēs visi esam noilgojušies. Arī producentu mums Latvijā nav tik daudz. Nākotnē es ceru, ka mēs būsim satikušies. Labprāt ņemšu līdzi gan producentu, gan scenāristu.

Tu esi precējies ar Elzu Gauju – vienu no filmas aktrisēm. Jums arī ir kopīga meitiņa. Pastāsti – kā tas ir savienot darbu ar privāto dzīvi?

Es pēdējā laikā esmu kļuvis par izteiktu darbaholiķi, par ko man droši vien ir jāsāk uztraukties. Šim jautājumam arī droši vien vajadzētu stimulēt padomāt par to. Vēlreiz. Tie nav vienkārši pieci gadi ārprātīgas ņemšanās. Visārprātīgākā ņemšanās jau ir tas pēdējais gads, divi – tā aktīvā filmēšana, montāžu noslēgums. Protams, ka šeit ir kaut kas zaudēts. Bet nav pazaudēts. Mēs kopā ar Elzu meklējam to brīdi, kad uzelpot un mazlietiņ atcerēties kopīgi, kas mēs esam.

Cik daudz laika paliek sev un ģimenei?

Laika ir ļoti maz, bet ir tāds gandrīz eiforisks laimes stāvoklis, ko grūti salīdzināt.

Tajos īsajos brīžos?

Jā, tajos īsajos brīžos. Tur mēdz būs 10 000 voltu laimīguma sajūta. Par laimi. Šobrīd tas tā ir. Es ceru, ka nesakrāsies bērnam… Jaunākajai meitiņai it īpaši, tas tēva deficīts tādos apmēros, ka pēc tam ir grūti labot. Katrā ziņā – paldies par dunku. Jāveltī sevi vairāk.

Par filmu. Vai filmēšanās laukumā starp tevi un Elzu valda subordinācijas princips?

Elza ir ļoti plašs cilvēks. Viņa varbūt var radīt vizuāli tādas trauslas jaunkundzes maldīgu priekšstatu. Bet tas viņas prāts, tur ir baigā stabilitāte iekšā. Neticamos apmēros. No viņas var mācīties šo stabilitāti.

Un tev pašam?

Tas nozīmē to, ka uz filmēšanas laukuma kaut kādos brīžos ir arī tāda drudžainā aktivitāte. Ir ierobežojumi, starp kuriem iespiests, tu tomēr mēģini realizēt maksimāli tīrā veidā to, ko tu dari. Tad ir kaut kādi uzkliedzieni, kaut kādas nevajadzīgas varbūt emocionālas krāsas tam pa vidu. Un tur viss ir, manuprāt, atkarīgs no tā cilvēka iekšējās brīvības – uztvert personiski vai neuztvert. Cita sieviņa būtu sen jau pateikusi – uz redzēšanos…

(..) Pa dunkai sanāk, jo kaut kādā brīdī… Patiešām esmu ļoti pateicīgs Elzai par to, ka viņa spēja visu uztvert ar veselīgu distanci. Neuztvert lietas personiski. Un tas jau mums visiem jāmācās.

"Nekas mūs neapturēs" ir stāsts par lepniem cilvēkiem, par lepnību. Kādēļ šī tēma tev šobrīd ir aktuāla?

Man ir jāatzīstas, vai tas ir tāpēc, ka esmu dzimis starp Aunu un Vērsi – tiem, kuriem patīk horoskopi. Tas būtu tā ironiski. Bet tiešām – man piemīt tas nepiekāpīgums. Daudzos dzīves gadījumos esmu gribējis – kaut man nepiemistu kaut kādā mērā šī kvalitāte.

Tieši lepnība?

Jā, tieši tā lepnības forma, ka tu esi pārliecināts par to, ka tev ir taisnība.

Tā mēs atgriežamies atkal intervijas sākumā – par pašpietiekamību…

Tā tu pakāpeniski intervijas gaitā mani esi mani "atkodis" līdz tam brīdim, kad man tas ir jāpasaka – jā, tas izklausīsies ļoti ērmoti, bet kaut kādos brīžos, kad es esmu aizvainots un reizē pārliecināts par sava viedokļa pareizumu, es redzu, ka tas ir jārisina, ka man ir tas solītis jāsper otra virzienā, no kaut kā jāatsakās, bet es to nevaru izdarīt.

Tas ir fenomenāli. To varētu saukt pat par kaut kādu diagnozi vai slimību. Tas ir tik spēcīgi – tā rakstura īpašība. Tā parādās konkrētos mirkļos.

Kā tas izpaužas – kā bullim ir acis pilnas ar asinīm un spītīgi turies pie sava?

Es atceros, reiz bija viens gadījums vidusskolas laikā, kur es ar diviem klasesbiedriem… Mums bija sarunāts kaut kur doties pēc skolas. Mēs bijām pie viena no viņiem dzīvoklī. Tas bija tik triviāli.

Bija doma – vai nu uz Jūrmalu aizbraukt, vai uz kaut kādu kafejnīcu aiziet iedzert vienu no pirmajiem dzīvē kokteiļiem. Bet tas raksturs, kā izlien kaut kādos brīžos. Man bija viens viedoklis, tiem citiem diviem bija cits. Man šķita, ka tas mans bija tā kā pareizāks. Tad tie džeki man tā kā uzmeta jokojoties jaku uz galvas – tu ilgi vēl spītēsies? Un es tāds – jā. Un diezgan ilgi vēl nostāvēju ar to jaku uz galvas, lai it kā pierādītu, ka jā, es varu pastāvēt pie tā sava viedokļa. Un tas ir nenormāli absurdi, man šķiet.

Un kāpēc šī rakstura īpašība? Pilnīgi, vispār neizskaidrojama. Mēģināju to atrast pagātnē – tā saucamais vidējā bērna ģimenē sindroms. Tāds teorētiski eksistē. Pirmdzimtais vienmēr būs pirmdzimtais, jaunākais – jaunākais, bet tas īsti arī neatbilst patiesībai, jo esmu saņēmis to mīlestību.

Bet acīmredzot ir indivīdi, kuriem vienmēr būs par maz.

Pēc filmas iznākšanas tā ir izpelnījusies arī kritiku – nav pamatota tēlu rīcība. Keišs nav ievirzīts pareizajā gultnē, liekas, ka režisors nekad nav pieskāries sievietei… Kādas ir tavas domas par šo?

Šeit ir veidoti varoņi. Tā viņu uzvedība, stāja situācijās ir ļoti apzināti konstruēta. Tur nav nejaušības, dīvainības. Mans saka, ka kaut kādos brīžos viņi reaģē dīvaini. Tā vietā, lai izietu uz atklātu konfliktu un atrisinātu to lietu, taisa kaut kādas tādus aizplīvurotus gājienus vai tādas replikas ironiskas un nekad tā īsti neatveras vaļā.

Tieši par to jau ir tas stāsts. Es jau to stāstu cenšos izstāstīt par cilvēkiem, kuri tā arī nekad nespēj atraut vaļā to kreklu un parādīt, kas tur ir iekšā. Tur visos ir milzīgs uzmanības trūkums. Un mīlestības deficīts un reizē ir šis slēptais raksturs.

Ar savu stingru pārliecību, ka, ja es tagad klusēju šajā sarunā ar tevi, ja, tad tev vajadzētu saprast, kāpēc es klusēju. Un, ja tu padomāsi, tad tu sapratīsi, kāpēc es klusēju. Apmēram šāds ir tas raksturu funkcionēšanas modelis, ko varbūt ir grūti daļai skatītāju uzreiz saprast.

Es pazīstu ļoti dažādu temperamentu cilvēkus. Un man tieši tā ir bijis, ka man tādi temperamentīgi nāk klāt un saka – Gauja, kas tur notiek, visu laiku tur šitā greizi viens uz otru skatās un kaut kādās tādās ironiskās frāzēs, piemēram, "nu, tad, davai, četratā dzīvosim kopā". Kāpēc viņi nepasaka vienkārši – aizmirsti par tādu ideju! Tāpēc, ka cilvēkam ir tāds raksturs un tā viņš funkcionē. Ir grūti parādīties vājam, pateikt to, ka tiešām esmu greizsirdīga un nedari man pāri. Cilvēkam tas ir ļoti iluzori. Es to pazīstu arī sevī – man ir grūti vājuma mirkļus izrādīt, atļauties būt vājam.

Lasot kritiku, es nonāku pie jautājuma – vai tev pašam nešķiet, ka filmā forma, kas neapšaubāmi ir krāšņa un kolorīta, nomākusi saturu?

Noteikti. Jo faktiski tas saturs jau šeit ir raksturs, ir slēpt kaut kādā ziņā. Mums nekur nav, ko dramaturģijā, teiksim, var izmantot, lakmusa papīrīti – ienācējs no malas kaut kādā veidā "atkož vaļā" un liek tiem varoņiem atzīties.

Šeit nē – mēs it kā esam kopā ar viņiem. Esam spiesti šo filmu pavadīt tajā sabiedrībā tā, kā tā funkcionē. Šajā ziņā, jā, tās atbildes ir ieslēptas iekšā. Līdz ar to – tādā ziņā vēstījums ir slēpts. Tas ir jāatkodē vaļā – vai to gribas, vai negribas.

Tad pārfrāzējot – cik dziļi vēstījums ir noslēpts? Es tikai prātoju – vai nav gadījumā tā, ka tas ir pārāk dziļi noslēpts, lai cilvēks spētu pieķerties kaut kādiem punktiem un to atšifrēt sev?

Varbūt. Tas atkarīgs arī no skatītāja sagatavotības pakāpes. Principā, ja es skatītos… Mums katram, protams, ir sava gaume. Man ļoti patīk skatīties filmas, kurās man ir vienam slānītim jātiek cauri, lai ieraudzītu, kā tās lietas funkcionē. Ja tur jātiek cauri ir daudziem slānīšiem, tad varbūt tu nogursti.

Es domāju, ka šī filma ir "atkožama", uzdodot dialogos tikai vienu jautājumu – ko tu ar to domā? Un tā atbilde jau nav nekur tālu.  

Vai tu esi izjutis vēlmi kādreiz mest to kino pie malas un darīt ko citu?

Mani vairs neinteresē nevizuāls kino. Mani interesē vizuāls kino. Mani interesē bilde. Teiksim, dialogs un bilde – kā viens vesels. Ja man nebūtu iespēju strādāt pie bildes, ko es esmu gatavs pašaizliedzīgi darīt un ko mani kolēģi ir gatavi pašaizliedzīgi darīt, tad man nebūtu interesanti vienkārši. Tad man būtu tāda kā nešanās atpakaļ, kur mēs bijām – tāds fikšens ar dokumentālu stilistiku. Tīri no tāda režisora profesionālā viedokļa tas būtu garlaicīgi. Es domāju, ka mēs varam vēl daudz vairāk – gan formas, gan arī satura ziņā. Un tas ir atkarīgs, protams, no iespējām vienmēr. Mēs nevaram sev nekad garantēt, ka šīs iespējas būs. Jāstrādā un jārada.

Tas, ko es pašiem sev vienmēr gribu, ja šeit ir nākamie potenciālie filmas finansētāji, teikt – iepriekšējā pieredze ir jāatstāj aiz muguras, jāņem to, ko var iemācīties, jātaisa gabals pa jaunam. Uz tīriem pamatiem, atkal noformulējot no jauna, apskatot visus jautājumus, ko esam apskatījuši – cik tiešam ir jābūt mesidžam, cik lielā mērā jāiet dialogā ar skatītāju, kādām jābūt formas un satura attiecībām un tamlīdzīgi. Tas katrreiz ir pilnībā no jauna jānoformulē.

Mūsu laiks ir paskrējis. Man ir pēdējais jautājums tev – kādi ir tavi nākotnes plāni?

Es esmu, var to saukt par profesionālo kretīnismu, tik daudz brīvajos brīžos tas ir kļuvis par dabisku refleksu – domāt tēmas un izpildījumus. Man ir divu filmu idejas, kas ir ļoti atšķirīgas. Pirmoreiz dzīvē ir tā, ka esmu gatavs degt reizē ar divām liesmām, kur tāpat, protams, tā iespēja, ceru, ka būs vienai vienlaicīgi no šīm filmu idejām. Viena ir vēsturiska filma, otra – mūsdienu komēdija par demokrātiju.

Gaidām. Paldies, ka atnāci.

Ja godīgi, es jūtos kā pēc tāda psihoanalīzes seansa. Tie tavi jautājumi, rūdīta režisora jautājumi, kaut kādā veidā trāpa cauri, gribas atrast tās atbildes. Paldies.

Foto: Andris Gauja