/nginx/o/2019/12/01/12781455t1hc688.jpg)
FOTO: Viktors Devjatovs/TVNET
Kā "atkost" filmu "Nekas mūs neapturēs", par bērnības un režisora sapņiem, "Ģimenes lietām" un ģimenes dzīvi, daudzajiem dzīves un filmu slāņiem, arī par kritiku. Par to visu un vēl vairāk - raidījuma "Apollo 1h" jaunākajā epizodē stāsta kinorežisors Andris Gauja.
Pastāsti, lūdzu, kā pavadīji savu bērnību?
Šorīt no rīta pa ilgiem laikiem biju pastaigā pa mežu un atcerējos, ka bērnībā diezgan daudz mēdzu vienatnē pazust no visiem un iet tādās pastaigās. Es vienkārši domāju visādas domas un fantazēju.
Laikam mums visiem pietrūkst tā laika vienatnē.
Tad tu bērnību pavadīji vairāk vienatnē?
Nē, nē, protams, nē… Visi bērnudārzi un skolas. Man vēl ir vecāks brālis un jaunāka māsa. Trīs bērnu ģimene.
No kurienes tu nāc?
Es esmu rīdzinieks, bet man ir tāds "Pūt vējiņi" stāsts, jo mamma man ir no Rojas puses, tētis no Cēsīm. Tad tā Rīga sanāk pa vidu.
Par ko sapņoji kļūt, kad biji mazs?
(Ilga pauze. Andris ilgi domā.) Ja šī intervija tiks atšifrēta, tad šeit būtu iekavās Andris ilgi domā.
Atmiņās visvairāk ir diskutēšana ar vecākiem, par ko man vajadzētu kļūt. (Smejas.) Es atceros, ka diezgan agrā bērnībā man tika piedāvāts nodarboties ar mūziku un es kā bērns biju apsvēris šo kā iespēju.
Atceros, ka kādā pusdienu maltītē ar ģimeni biju saņēmis tos impulsus no saviem muzikālajiem vecākiem un vienā mirklī, es teicu: "Viss, pārtraucam ēst pusdienas, ejam mācīties spēlēt klavieres". Vecāki uzreiz šo situāciju pieņēma, uzreiz kaut ko arī sāka darīt lietas labā.
Par ko vēl es būtu gribējis būt? Stipri vēlāk kaut kādā mirklī man bija viens konkrēts sapnis, kas izklausīsies diezgan traģikomisks, ņemot vērā manu pašreizējo profesiju.
Es vēlējos kļūt par Latvijas vēstnieku Anglijā. Man likās, ka tur būtu milzīga brīvības sajūta, kas izklausās tagad diezgan absurdi, ņemot vērā, ka ir dažādas diplomātiskas funkcijas patiesībā jāizveic.
Nu tā, bērni jau mīl sapņot, un režisori jau arī sapņo, tikai citādāk.
Par režisoru, "filmmaker" (filmu veidotāju - no angļu val.) nekad tādas domas bērnībā nebija. Tas izauga ļoti pakāpeniski. Tā ideja par režisoru pie manis atnāca caur žurnālistiku. Es jūtos ļoti labi, jo es nebiju iedomājies būt par režisoru un tad mēģinājis kaut ko taisīt, tas ir formējies pakāpeniski un tā tas tagad ir noticis.
Esi studējis Latvijas Kultūras akadēmijā un arī Latvijas Universitātē - ko abās vietās iemācījies?
Starp citu, es vēl esmu studējis vidusskolas laikā bēdīgi slavenajā Rīgas komercskolā, kuras direktors Juris Stabiņš ir mīklaini kaut kur pazudis. Komercizglītība kā tāda man arī ir. Tā kā man ir diezgan tādas savā starpā kontrastējošas tās izglītības. Un tas viss ir tikai tāpēc, lai gūtu pieredzi un paņemtu no katras vietas kaut ko sirdij, un es ceru, ka es tāpēc nevilšos.
Es studēju politikas zinātni un starptautiskās attiecības Latvijas Universitātē. Tajā laikā tā nebija Sociālo zinātņu fakultāte, bet gan Vēstures, par ko man ir ļoti silta sajūta, jo tur bija vecie, foršie pasniedzēji, kuri iedeva kaut kādu vispārinātu skatījumu uz lietām.