
FOTO: Zane Bitere/LETA
Par pirmo hitu radio, finanšu lietām un ar tām saistītām riebīgām situācijām, politiku, cilvēku attiecībām un 60 gadus ilgu ģimenes dzīvi, un "nacionālo jautājumu ģimenē". Par to visu un vēl vairāk raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" sarunā ar maestro Raimondu Paulu.
Jūs esat izteikts "Jā" cilvēks. Darba zirgs. Vai tas ir dabisks jūsu dzīves ritms, norma - nemitīgi strādāt, vai jūs kaut kā metodiski disciplinējat sevi?
Nu, es nezinu, es nemaz savādāk nevaru iedomāties. Es visu laiku esmu bijis saistīts ar kādām idejām, kuras arī cenšos realizēt. Kas attiecas uz mūziku, uz koncertdzīvi, es esmu iegājis... Nu, kā tautā teica - kā vāvere ritenī. Un tā nu es skrienu. Cik ilgi skriešu – to jau redzēsim.
Jūs tomēr nepagurstat kādreiz?
Kas attiecas uz skatuvi, es domāju, ka nē. Tā skatuve kaut kādā veidā man ir labā nozīmē dopings. Es tagad daudz braukāju pa Latvijas laukiem ar koncertiem un, kad es satiekos ar vienkāršajiem, lauku klausītājiem, man tas vienkārši palīdz. Tā arī visu dzīvi esmu ņēmies, es jau nekur tālu no Latvijas neesmu aizbraucis.
Tie ir mani cilvēki, kas mani klausās, kas mani pieņem, un, paldies dievam, viņi mani vēl pieņem, varēja jau viss būt arī savādāk, no publikas daudz kas ir atkarīgs. Pagaidām liekas, ka viss iet normāli.
Kad pabrauc pa Latviju, ir redzams, ka tā tukša paliek, vēl stāv tie lielie kolhozu laiku kultūras nami, bet vai var vēl publiku savākt?
Droši vien, ka nevar...
Jūs droši vien varat.
Ir mākslinieki, kas to var. Un ir daudzi, kas to nevar. Jo ir pārslogots arī - nekad laukos nav bijuši tādos kvantumos koncerti kā šobrīd. Paskatieties, Jelgavā...
Nu, kas Jelgava par laukiem? Bet paskatieties, tur kultūras namā - jums piedāvās tur pēc gada vienu brīvu vietiņu. Tie kultūras nami pat laukos ir pārslogoti. No vienas puses tas ir labi, bet tur ir arī daudz negatīvas iezīmes, ir daudz nekvalitatīva...
Televīzija jau tevi uztaisa par zvaigzni diezgan ātri, piedalīšanas "X faktorā" vai tamlīdzīgi - tevi trīs mēnešus katru sestdienu vai svētdienu rāda. Pie kam rāda viduvējību, tie jau vēl nav nekādi... Bet televīzija popularitātē nospēlē lielu lomu.
Ir tāds paradokss - kādreiz padomju laikā bija... Kā to sauc? - Mākslinieciskās padomes. Tās bija jebkurā radošā sfērā. Jā, tā bija cenzūra - tu nevarēji lamāt padomju varu, komunistus, bet tur tomēr sēdēja arī profesionāļi tajās komisijās, un viņi vērtēja arī māksliniecisko līmeni, kas tomēr uzturēja profesionālo satvaru. Tagad, kurš grib, var izdot grāmatu...
Pilnīgi pareizi... Var izdot disku. Kam ir nauda, viņš var ierakstīt jebko un tūliņ ir klāt pie radio. Diemžēl bez kādas sevišķas atlases to arī sāk raidīt.
Jā, nu jūs sakāt, ka nenogurstat uz skatuves, savā tiešajā darbā, bet vai jūs vispār kādreiz nogurstat?
Nu, nezinu... Kopš 1962. gada, kad es pārtraucu savu jautro dzīvi, man tas laiks bija kaut kā jāaizpilda, ko agrāk ar saviem draugiem... (Smejas.)