/nginx/o/2019/12/11/12803141t1hf4ab.jpg)
FOTO: Viktors Devjatovs/TVNET
Par kino, bērnības sapņiem, medicīnas attīstību Latvijā, progresu siržu ārstēšanā un to, kas tad īsti ir "salauzta sirds" – raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" saruna ar kardiologu Andreju Ērgli.
Sveicināti! Raidījums "Jā" ir atkal klāt. Šoreiz mēs tiekamies ar kardiologu Andreju Ērgli. Labdien, profesor!
Labdien, Ziedoņa kungs!
Mēs mēdzam mainīt filmēšanas vides, un šoreiz mēs esam nonākuši "Apollo Kino". Pirms mēs ķeramies pie medicīnas lietām – jums, cik zinu, nav svešs kino. Jūs labprāt skatāties Tarantīno un visus velna gabalus?
To gan es nevienam neesmu stāstījis, bet Tarantīno, Fellīni man patīk, tā tiešām ir taisnība. (Smejas.)
Es, patiesību sakot, esmu ļoti pārsteigts... Pieminot arī Imantu Ziedoni, jūsu tēvu, viņš man vienmēr bijis ļoti tuvs dzejnieks un arvien vēl ir. Tad, kad mutuļo tās asinis – viņš teica, ka tad ir vajadzīga telpa.
Tāpēc man te [kinozālē] patīk, jo te ir telpa. Un otrs, kas man ārkārtīgi patīk, ka te ir tas kino gars, jā.
Bet sapnis bija?
Jā, nu, tā iznāca, ka es augu tādā ģimenē, vidē, kur klāt stāvēja māksla. Tajā laikā bija tas itāļu kino, es tad pavisam biju pusaudzis. 60. un 70. gados te bija tas itāļu un franču kino, Viskonti un Fellīni, neoreālisms, un tas melnbaltais kino, tad Tarantīno jau nāca vēlāk. Es atceros, mana mamma bija liela kinomīle.
Asja.
Asja, jā. Un mēs dzīvojām Jūrmalā, tā ziemā bija tāda pamestāka, un toreiz, man liekas, bija tāds maziņš kino "Tūrists". Tur es noskatījos visas iespējamās filmas. (Smejas.)
Un mana mamma veda mani uz tādu "Lauva gatavojas lēcienam" un uz filmām, kuras bērni nedrīkstēja skatīties, un tad es tiku iedabūts iekšā. Tad Bulduros bija kino "Banga", tur mēs atkal to "Burvi" skatījāmies, ar Marinu Vladi. Rožē Vadims, Lalušs, tādi vārdi man no tā laika ir prātā, un "Nāve Venēcijā"...
Kino man palika tāds interesants, romantisks sapnis. Jā, man bija ideja, pavisam nopietna iecere braukt uz Maskavu, uz Kinematogrāfijas institūtu mācīties, bet tas nerealizējās.
Redakcijas vārdā izsaku jums un jūsu dzimtai līdzjūtību sakarā ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa aiziešanu.
Pirmkārt, paldies. Un tas ir īpaši smagi, jo tas viņa kundzei, bērniem, mazbērniem un manai mammai – viņa ir akadēmiķa māsa - ir liels zaudējums.
Kā Pēteris Apinis teica – tās ir zināma laikmeta beigas, Apinis man piezvanīja sestdienas rītā un teica – būs teiciens "tas bija Jāņa Stradiņa laikā" - tāpat kā varētu teikt "Imanta Ziedoņa laikā". Šogad pavisam aizgāja... arī man tuvi un pazīstami cilvēki, Rēzijas [Kalniņas] mamma Helga Dancberga, un arī Džemma Skulme un tagad Mariss Jansons, un tas kaut kā... Jocīgi tie "iesaukumi".
Jā, tas krīt acīs, ka šogad lieli cilvēki ir aizgājuši. Es, Andrej, saprotu, jums droši vien ir apnikuši jautājumi par jūsu dzimtu, bet man ir jautājums, kāpēc nolēmāt iet to medicīnas ceļu? Vai tajā nebija liela nozīme apstāklim, ka jūs tādā vidē atradāties. Daudzi jūsu dzimtā ir saistīti ar zinātni, ar medicīnu, jūsu vectēvs Pauls Stradiņš, māte Asja Eglīte, mātes brālis akadēmiķis Jānis Stradiņš, kundze Māra, brālēns Pēteris Stradiņš, dēli Kristaps un Mārtiņš...