FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Par mākslinieka "uzarto dvēseli", viedokli un savu mugurkaulu, par mūziku, izdegšanu un politiku. Par to visu un vēl vairāk raidījumā "Apollo 1h" stāsta mūziķis Ralfs Eilands.

Pastāsti, lūdzu, kā pavadīji savu bērnību?

Savu bērnību es pavadīju diezgan draiski, piedaloties arī dažādos pulciņos. Es gāju šaha pulciņā, peldēšanā, džudo. Es, protams, gāju dziedāt, dejot breiku. Braucu uz nometnēm. Man bija ļoti raiba bērnība. 

Aktīva, ja? 

Jā, spēlējos pagalmā Pārdaugavā. Kad dzīvojos pie omes īpaši. Man šķiet, ka piederu pie tās pēdējās paaudzes, kura spēlējās pagalmā, nevis sēdēja kaut kādā kompītī. 

Deviņdesmito gadu bērns? 

Jā, deviņdesmito gadu bērns. 

Par ko sapņoji kļūt, kad biji mazs?

Es visu laiku domāju, ka gribu būt dziedātājs. Mūziķis. Tas man galvā visu laiku bija. Bērnudārzā es domāju, ka es varētu kļūt par Betmenu. 

Bet tas sapnis nav realizējies? 

Nē, nav gan. (Smejas.) 

Es visu laiku fantazēju par pasākumiem, koncertiem. Fantazēju, ka es varētu piedalīties "Eirovīzijā", fantazēju, ka es varētu "Jaunajā vilnī" piedalīties. Fantazēju visus tos pasākumus, kuros es arī esmu reāli piedalījies. 

Vai tevi kaut kas pamudināja bērnībā uz mūzikas pusi? No kurienes guvi iedvesmu vai iniciatīvu? 

Mans tētis nopirka Eminema albumu, kad man bija seši gadi. Viņš to nopirka sev. Bet tā bija pirmā reize, kad es dzirdēju angļu valodā repu. Mani tas fascinēja. Es paņēmu to disku sev uzreiz - nospēru tētim. Klausījos maģī mājās. 

Kad kļuvu vecāks, man bija arī CD pleijerītis, no sākuma man bija kasešu pleijerītis, pēc tam es pārrakstīju disku kasetē. Bija maģis, kur augšā var ielikt disku, apakšā ir kasešu aparāts. Tad tu vari visu rakstīt. Arī no radio varēja dziesmas rakstīt. Es ierakstīju kasetē. Staigāju apkārt, klausījos visu, ko gribu. 

Bērnudārza pēdējā grupiņā, kad skrējām pa pagalmu, es arī, manuprāt, klausījos kasešu pleijerītī Eminemu. 

Kas tev toreiz kā bērnam šķita interesantākais Eminema mūzikā? 

Es domāju iemesls ir līdzīgs tam, kāpēc man bērnībā mīļākā grupa numur viens bija "Labvēlīgais tips" - man patika nekaunība, mīkstā uzlikšana noteikumiem. Viņam bija arī videoklipi, kur viņš parādīja, piemēram, pliku pēcpusi. Man kā bērnam [tas] šķita ļoti aizraujoši. 

Tā visa punk sajūta man ļoti patika. 

Un arī teksti - tas, ka repo, ka skaita, ka nedzied. Tas man šķita forši. Tekstus bija viegli iegaumēt. Tad viņš vēl lēni repoja, nebija tik ātrs kā tagad. 

Es diezgan ātri iemācījos arī vārdus visām dziesmām. Jā, raiti gāja galvā iekšā. 

Man arī vecāki ļāva tās skaitīt mājās ar visiem lamuvārdiem. Lai arī es to darīju, man vecāki lika ļoti ātri saprast, ka cilvēkos, kaut kur ārā es tādu valodu nedrīkstu lietot. Kamēr es skaitu līdzi dziesmai mājās, viss ir kārtībā, bet tāda leksika nav jāizmanto ikdienā. 

Man vecāki ļoti ātri lika saprast visādas lietas. Audzinošas. [Ar to] nav bijušas problēmas. 

17

Varētu teikt, ka tev bērnība bija samērā laimīga, aktīva? 

Jā, man bija laimīga bērnība. 

Esi beidzis Rīgas 3. ģimnāziju. Kādēļ neturpināji studijas augstskolā?

Es gāju mācīties vienā augstskolā multimediju komunikāciju, jo man šķita, ka tas var man palīdzēt papildus mūzikai, bet man tā programma šķita tik muļķīga, tik nevajadzīga, tik nelietderīga... 

Es tiku kā pirmais iekšā, jo man bija labi eksāmenu rezultāti. 

Budžetā? 

Nē, jo gāju uz nepilna laika studijām, mācījos tikai brīvdienās. Man tā šķita tik muļķīga programma, ka es pēc pāris mēnešiem nolēmu - O.K., es jums par šo nemaksāšu, atā! Un izstājos ārā. 

Kas tev tur šķita visbezjēdzīgākais? 

Mums mācīja stundā, kā tviterī rakstīt ziņu, lai tā būtu virāla. Un tad, piemēram, tu esi "Apollo" redaktors un tu pārzini "Apollo" "Facebook" lapu. Pasniedzējs mācīja, kā dabūt vairāk "patīk" kādai ziņai. Tad viens pacēla roku un teica - varētu pierakstīt share, like, konkursu uztaisīt un mēs jums kaut ko izspēlēsim. Pasniedzējs teica - bingo, ļoti labi! Laba atbilde. 

Es sēdēju tajā nodarbībā un domāju - tas nopietni, šo es mācos? Tas ir tas, kas man jāmācās tagad? 

17

Kas ir tas, ko tu gaidīji? 

Es gaidīju detalizētāku mediju apskatu. Man tas viss šķita ļoti pavirši. Man tas šķita kā virskārta, ka var rakt vēl dziļāk. 

Mūzikā esi jau kopš pašas bērnības. Pastāsti, lūdzu, kā sākas tavs ceļš tajā?

Tas arī sākās ar to, ka sešu gadu vecumā es dzirdēju to Eminemu. Tālāk es piedalījos visādos konkursos, dziedāju pie vokālās pedagoģes un tad, kad jau paaugos - man bija jau kādi 11 gadi -, tad es gāju pie skolotājas Nijoles Berezinas, kura arī izmainīja manu uztveri par mūziku.

Ja es līdz šim pie skolotājām mācījos dziesmas par sunīšiem un kaķīšiem, tad viņai es teicu, ka man patīk Eminems un viņa teica - labi, tu vari arī mācīties Eminemu.

Viņa nodarbojās ar to, ka viņa iedod kādu dziesmu, piemēram, Vitnijas Hjūstones, un saka - tev ir jānokopē precīzi, kā soliste dzied. Tad viņa iedod kaut kādu Robija Viljamsa dziesmu un liek nokopēt to, kā viņš dzied. Tad iedod trešo dziesmu un liek salikt kopā to, ko esi iemācījies, kā dzied Hjūstone un Viljamss.

Tie bija privāti mūzikas pedagogi?

Jā, privāti. Es gāju pie viņas Latvijas televīzijā, viņai tur ir telpa joprojām. Ja kāds man prasa, kur iet dziedāt, es vienmēr iesaku viņu.

Tāda muzikālā izglītība man nav. Es mūzikas skolā negāju, man vecāki nelika, jo mammu spītīgi spieda iet mūzikas skolā viņas mamma, un viņai radās riebums pret mūziku. Tad viņai kļuva bail, ka tas varētu notikt arī ar mani.

Eminems sešu gadu vecumā, privātskolotāja... Kas tālāk?

Tad, kad mēs tikām ar "Per" "Jaunajā vilnī", es biju diezgan sīks tajā laikā... Bet tad viņa man teica, ka viņa mani vairāk nemācīs, ka es esmu iemācījies visu, kas man jāzina. Tagad man pašam ir jāskatās tālāk, ko es gribu mācīties un darīt.

Tad es vienkārši pašmācības ceļā sāku kaut ko darīt, pateicoties tam, ka man bija iemācīts, kā kopēt manieres, es pārlecu pāri visām "Eirovīzijām", tiku "Izklausies redzēts" un man nebija tik grūti atdarināt visus mūziķus, jo es jau biju to darījis pirms tam.

Tāds ir mans ceļš mūzikā - tagad es vienkārši darbojos, izvēlos, kā un kur piedalīties, rakstu albumu, veidoju projektus un tā.

Nu, un kā ir tagad - nejūti vajadzību pēc muzikālās izglītības?

Es esmu gribējis doties, esmu runājis ar Radio bigbenda un grupas "Very Cool People" saksofonistu Māri Jākobsonu. Es gribēju iet pie viņa pamācīties saksofonu, jo viņš arī pasniedz, bet viņš teica: "Nē, es negribu, lai tu nāc pie manis." (Smejas.)

Viņš to raksturoja tā, ka viņam patīk mācīt, ka ir cilvēki, kas zina mūzikas noteikumus, bet es varu izspļaut tik traku ideju, jo man nav tāds "rāmītis" galvā, un viņi to var paņemt, un tas ļoti labi strādās. Viņš teica, ka viņš gribot, lai tas manī arī paliek.

Un tā es arī rakstu dziesmas, darbojos, man apkārt vienmēr ir kāds, kurš ir muzikāli izglītotāks par mani, kurš parakstās izspēlēt manas trakās idejas, un ir pārsteidzoši daudz tādu mūziķu.

17

Nekad nav bijusi tāda disonanse muzicējot?

Ne-e! Nē, tādēļ, ka izjūtu no citiem mūziķiem, kas ir nenormāli labi mūziķi un arī pasaulē atzīti mākslinieki, cieņu pret sevi. Tādēļ es nejūtos slikti.

Ir bijusi, iespējams, snobiska attieksme no citiem...

Es ļoti bieži sevi saucu par diplomātu, jo es varu strādāt ar popsas pārstāvjiem, tajā pašā vakarā satikties ar pankiem un nākamajā dienā es varu piedalīties "Jazz Jam Session".

17

Tā snobiskā attieksme ir bijusi no kādiem konkrētiem žanra pārstāvjiem, bet tas ir tikai tāpēc, ka viņiem liekas, ka tas, ko viņi dara, ir pāri visam, bet es ļoti ātri to nokauju... Ja man nākas ar to cilvēku sadarboties, tad viņš redz, ka viņš var umņičitj ar mani kā grib, mani tas nesalauzīs. Man ir pilnīgi vienalga, jo es varu parādīt piemērus, ka viņam nav taisnība.

Es cenšos nesačakarēt mikroklimatu, tieši otrādāk - uzlabot to, ja es redzu, ka ir problēma. Atceros tikai vienu reizi, kad es esmu kliedzis mēģinājuma laikā uz grupu, jo viņi jau kuru reizi bija atnākuši nesagatavojušies un man bija arī ļoti slikts garastāvoklis.

Es vispār uz cilvēkiem nekliedzu. Es nestrīdos. Tas nenotiek ar mani. Ja es esmu ar tevi sastrīdējies, tad tev ir par ko aizdomāties, jo parasti es piekāpjos.

17

Mani nokaitināt ir grūti, bet tie ir uz rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, ar kuriem esmu sastrīdējies - tur nokavēja viens pusstundu un neko nemācēja... Visatļautība... Ahh, es biju ļoti dusmīgs.

Varētu teikt, ka tev ir ļoti svarīga darba kultūra?

Jā. Manā ansamblī - jā. Attieksme ir svarīga.

Kas tev ir mūzika, ko tev tā nozīmē?

Man mūzika ir idejas izpausmes veids. Vienalga, kāds tu esi cilvēks, mūzika nav tavs pamats, mūzika ir tava nostāja, viedoklis, tas, ko tu vēlies pateikt citiem. Tā ir pievienotā vērtība.

Piemēram, žurnālists arī ir pievienotā vērtība - sakne esi tu, tu vēlies pateikt citiem to, ko tu vēlies pateikt. Un man šis instruments šobrīd ir mūzika.

Vienu dienu tas beigsies, bet es pats nebeigšos... Es kā cilvēks vēl palikšu, bet mūzika man beigsies. 

17

Tāpēc, ka mūzika nav mana dzīve... Tā šobrīd ir tā, kas man vislabāk patīk un sanāk, un tad, kad es beigšu muzicēt, es nepārdzīvošu tik ļoti, jo es jau vēl saglabāšos un mana ideja vēl paliks. Es to izpaudīšu citos veidos.

Tu jau pieņem, ka tev būs izsīkums?

Tīri anatomiski - es vairs nevarēšu padziedāt tā, kā es to daru tagad.

Kas ir tas, ko tu paud caur savu mūziku?

Es caur savu mūziku cenšos paust lietu, ko es dzirdēju "Fleetwood Mac" koncertā Berlīnē un, tagad es to saku visos savos koncertos pēc uzstāšanās.

Es gribu, lai cilvēki sajūt to... Es koncerta beigās vienmēr saku: "Vienmēr mīliet, cieniet sevi. Apzinieties savu cenu un nekad neatdodieties lētāk, bet apzinieties, ka jāizturas cieņpilni un mīloši pret citiem cilvēkiem."

17

Tas ir tas, ko es vēlos nodot vienmēr. Un ir cilvēki, kuri ir nākuši man klāt pēc koncertiem un teikuši, ka var sajust to, ko es gribu nodot.

Man arī patīk... Vienmēr es kaut kādiem jauniem dziedātājiem, kuri ir satraukušies pirms uzstāšanās... Es vispār esmu "čilleris", es pirms koncertiem klausos mūziku, kaut ko ēdu, dzeru, palasu grāmatu... Tad es viņiem saku, ka "galvenais ir apzināties, kāpēc tu to dari". Man vajag saprast, kāpēc tu to dari, kāpēc tu muzicē.

Esi piedalījies un pārstāvējis Latviju "Eirovīzijā". Vai var teikt, ka tas ir augstākais iespējamais mūziķa sasniegums - kas Latvijas mūziķiem ir "Eirovīzija"?

Kā kuram.

Citiem tas ir nenormāli svarīgs pasākums. Citiem atkal tas ir apsmiekls. Tādēļ, ka tas pasākums, ja mēs paskatāmies, kāds tas ir, tad tas ir tiešām rēcīgs - daudzas dziesmas ir sliktas, kas tiek tālāk, un daudzi iztaisās un cenšas ielikt priekšnesumā visu, ko vien var. Tāpēc daudziem "Eirovīzija" ir, lai parēktu, daudziem atkal nopietni.

Ārzemēs vienmēr, kad esmu pieminējis Eirovīziju, tad cilvēki smīkņā. Un ir arī tie, kuri saprot, ka tas tomēr ir sasniegums un ir forši.

Kas tev pašam ir "Eirovīzija"?

Man ir ļoti liels prieks, ka es tur biju. Fantastiska pieredze. Uz tik lielas skatuves, tik lielas auditorijas priekšā uzkāpt - tas bija fenomenāli! Tās trīs minūtes uz skatuves bija neaprakstāmas.

Jā, viņi man iedeva tādu āķīti, ka es gribētu atgriezties uz tik lielas skatuves. Drosmi es arī ieguvu ļoti daudz, tā kā mēs bijām sagatavojušies, mēs nebijām satraukušies un, ja tu uzkāp uz tādas skatuves un tevi skatās, ja nemaldos, 140 miljoni cilvēku tiešraidē... Ja tu tad neesi satraukts, tad tev pēc tam ir daudz vieglāk uzstāties citur.

Piemēram, es nesen biju Rumānijā starptautiskā konkursā. Milzīgs pasākums tam apgabalam. Es vispār nesatraucos un mierīgi maucu!

Kā tu izlēmi ņemt dalību tajā pasākumā?

Par to pasākumu patiesībā uzzināja mana mamma. Viņa teica, ka vajag pamēģināt atkal atcerēties, kā piedalīties konkursos. Šis konkurss ir prestižs un ir divas dienas, un tur ir piedalījusies Kristīna Agilera. Un kāpēc gan nē?

Mēs arī plānojam braukt Eiropas koncertturnejā, kad es būšu pabeidzis albumu. Tu vari kādā valstī parādīties un nedēļu būt "slavens" tur, un tevi jau pēc tam cilvēki atceras. Ja tu ieliec ziņu vietējos medijos vai "Facebook" par, piemēram, Rumāniju, ka tu būsi kādā krogā tur. Cilvēki atcerēsies. Reklāma - teiksim tā.

Cik ļoti tu pats sevi redzi šovbiznesā un mūzikā, jo ir cilvēki, kuri strikti sev šīs robežas novelk?

Agrāk es to ļoti gribēju nodalīt - tikai mūzika, mūzika, mūzika, mūzika un viss. Bet, šķiet, ka es jau esmu iekšā šovbiznesā un esmu arī ļoti zinošs. Jo vecāks es kļūstu, jo vairāk es nekaunos izmēģināt dažādus performances veidus.

Tu pieminēji iepriekš savu mammu. Cik saprotu, tava mamma ir arī tava menedžere. Cik viegli vai grūti ir nošķirt darbu no ģimenes?

Sākumā bija grūti nošķirt, tas viss sākās, kad mēs ar "Per" piedalījāmies "Dziesma manai paaudzei" un mums sāka aizvien vairāk prasīt koncertus. Man tad bija kādi 14 vai 15 gadi.

Un tad, kad tev jāzvana kā četrpadsmitgadniekam un jāsauc honorārs - nu, īsti riktīgi tas nav! Mēs izdomājām, ka mums vajag menedžeri. Un mana mamma ir juriste, līdz ar to viņa saprot līgumus un naudas lietas, pieaudzis cilvēks - saprot, ko dara, lai ņem un menedžē mūs.

Sākumā bija grūti nodalīt tās attiecības, es vēl tīnis biju un tā. Tagad ir elementāri - es domāju par mūziku, viņa sastāda grafiku un organizē visas lietas, sākot ar ūdens pudelītēm mūziķiem, beidzot ar runāšanu par zāles īri un tehniku. Bieži vien es nezinu, ko viņa dara un viņa nezina, kā es gatavojos, mēs vienkārši satiekamies koncertā.

Vai kaut kādā veidā nav zudušas mātes-dēla attiecības?

Vai, nē!

Mēs par darbu nerunājam, kad esmu ciemos. Kad sākam, tad tētis mūs apstādina.

17

Kādā intervijā nesen esi atzinis, ka "ar mūziku brīžiem jau sāk palikt par "īsu"". Vai ir brīži kad jūti sevī izsīkumu jeb radošo krīzi?

Jā, man bija viens ļoti šausmīgs periods. Man šķita, ka es nevaru vairs neko radīt, bet tikai atstrādāt, man šķita, ka esmu izsūkts un izsīcis. Likās, ka savu radošo augstumu esmu sasniedzis, ka tāds es esmu un viss.

Pēc tam es sapratu, ka es biju izdedzis...

17

Dažādas lietas dzīvē bija tādas, ka biju nospiests, no kurām es atkratījos un notika maģija, un idejas sāka nākt viena pēc otras. Kļuvu spontānāks.

Par izdegšanu. Kas ir visbīstamākais, kad tu nonāc tajā punktā?

Pat, ja viss man dzīvē notika kārtīgi un forši... Man bija... Es teiktu, tāda depresīva sajūta.

Tās bija vairākas attiecības, par kurām man likās, ka viss strādā, ka viss ir ļoti forši, bet patiesībā viss bija ļoti destruktīvi. Es tikai tad, kad sarāvu attiecības, pēc trim, četriem mēnešiem sapratu, ka varu atkal radoši darboties.

Es sapratu, ka es nebiju izsīcis muzikāli, bet tās attiecības bija mani psiholoģiski nospiedušas.

Svarīgs ir mikroklimats. Man ļoti grūti to bija pamanīt privātajā dzīvē, jo, piemēram, profesionālajā vidē to ir vieglāk pamanīt - ā, es ļoti slikti dziedu... Skaidrs, kaut kas nav mikroklimatā. Labi, uzliec mīksto un močī, lai visi iet bekot!

Vai varētu teikt, ka vientulība ir cena, ko nākas maksāt, lai nodarbotos ar mūziku?

Man patīk vientulība. Man patīk būt vienam. Man ir ļoti labi būt pašam ar sevi.

17

Man ikdienā tik daudzi uzraksta, piezvana, tik daudzi ir jāsatiek. Es ar viņiem visiem komunicēju. 

Mans darbs man ļauj satikt tik daudz cilvēkus, ka man patīk būt mājās vienam pašam, kad man ir brīvs brīdis. Šobrīd es nespēju iedomāties, ka es aizeju mājās, un tur būtu vēl kāda dzīve, par ko ir jārūpējas.

Es bišķiņ izskriešos pa mūziku un tad, ja būs lemts, tad notiks...

Principā bateriju uzlādēšana notiek vientulībā?

Jā, man ir arī daudz kas jāapdomā. Jāsavācas un nereti arī jāpagruzās, kas nāk par labu manam darbam. Es sāku lasīt Čaku un teicu vienam taustiņiekam, ka man patīk Čaks, bet viņš tāds depresīvs un visu laiku par kaut ko pārdzīvo. Viņš man atbildēja, ka tāds ir mūsu darbs, par kaut ko pārdzīvot.

Ja tu vari ar uzartu dvēseli uzstāties, tu esi labs mākslinieks.

17

Man ir sajūta, ka es esmu pilnīgi kails skatītāju priekšā, ka tas ir pats īstākais "es", kāds es varu būt. Ja tu ļoti gribi mani iepazīt, atliek dziļi ieskatīties un saprast to no viena koncerta. Saprast, kā es funkcionēju.

Par būšanu uz skatuves retoriski kailam. Vai tā nav pašiznīcināšanās un nav nepieciešamība citreiz paslēpties un radīt tēlu?

Tā ir pašiznīcināšanās! Bet man patīk ielikt piektajā ātrumā.

Ar ko vēl nodarbojies bez mūzikas?

Tīri profesionālā ziņā es rakstu, ja kādam ir nepieciešami joki vai pasākumu scenāriji. Vēl es esmu "Re:Baltica" raidījuma "Starp citu" viens no vadītājiem kopā ar Jāni Kroni, kur ne tikai vadu, bet piepalīdzu arī scenāriju veidot.

Tad brīvajā laikā es gruzos. (Smejas.) vai spēlēju pleisi un braucu uz koncertiem. Man ļoti, ļoti patīk apmeklēt koncertus. Ir tik daudz grupas, kuras es gribētu dzirdēt dzīvajā, bet viņas diemžēl nebrauc uz Latviju. Tad nu es aizlidoju uz konkrēto valsti, noklausos koncertu un nākamajā dienā lidoju atpakaļ.

Esi minējis, ka tevi interesē un aizrauj dažādi politiskie procesi un norises, pats šobrīd esi daļa no pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" komandas. Pastāsti, lūdzu kā nokļuvi līdz žurnālistikas lauciņam?

Bija tā, ka es biju apsolījies nevadīt nevienu raidījumu nekad. Esmu vienmēr atteicies! Bet tad man zvanīja Mārtiņš Daugulis, kurš ir mans labs draugs, un teica, ka viņi apsver mani kā viena raidījuma vadītāju.

Tā nu mēs satikāmies aprunāties ar "Re:Baltica" komandu un man viņu piedāvājums šķita vilinošs un foršs. Politika mani interesē, bet nevienā partijā iet es nevēlos, taču informēt par lietām, kas notiek valstī, jā. Kāpēc gan nē?

Man arī ļoti patīk komanda - ļoti forši cilvēki.

Cik daudz tu pats iedziļinies šajos procesos, ko "Re:Baltica" pēta?

Jā, es iedziļinos. Tas jau būtu muļķīgi, ja es runātu par lietām, kuras nesaprotu. Santehnikas raidījumu jau es nevadīšu.

Jā, jā, ir jāsaprot. Viņi jau mani arī iedomājās kā vadītāju, jo es vienmēr esmu bijis politiski aktīvs un nekautrējos paust savu viedokli.

Kā tev sākās tā interese par politiku? Kas tevi tur uzrunā, ka ir stimuls to pētīt?

Man patīk ieraudzīt muļķības un skaļi pateikt, ka tās ir muļķības.

Tas ir tas, ar ko es nodarbojos - muļķības. Man nepatīk, ka cilvēkus tin ap pirkstu. Būtu forši, ja vairāki iesaistītos.

17

"Re:Baltica" variants šķiet foršs, jo žurnālisti veic tik milzīgu darbu, lai to visu izpētītu, mans darbs ir to pasniegt, lai jebkuram muļķim tas būtu saprotams. Tā ir mana iespēja vēl publiskāk norādīt uz muļķībām.

Kāpēc tev šķiet, ka tik maz cilvēku saprot un interesējas par politiskām problēmām?

Es pats kādu laiku neinteresējos un pirms vairākiem gadiem es biju pārstājis lasīt ziņas, jo es negribēju sagruzīties. Kā atvēru ziņu portālu un "atkal sākas, viss ir slikti". Kā var viss būt slikti nepārtraukti? Tad es iemācījos to tik ļoti neņemt pie sirds.

Noteikti ir tādi cilvēki, kuriem darbā ir pilns ar problēmām, un viņš negrib atnākt mājās un vēl nogruzīties.

Tad ir arī cilvēki, kuri noteikti nav tik zinoši... Viņi nezina par procesiem, un es nesaprotu, kāpēc viņi nav interesējušies. Man pašam personīgi ir daudz tādu pazīstamu mūziķu, kuri prasa tieši man, par ko jābalso vēlēšanās, jo viņi nekam nav sekojuši līdzi.

Runājot par sociālo vidi un viedokļiem, tu nebaidies paust savu viedokli par dažādiem tematiem. Cik svarīgi tev ir izteikties?

Ļoti svarīgi. Mākslinieki jau no vēstures skaitās pie inteliģences, tad viņiem ir jāizsakās obligāti, nevis jābūt sausiņiem, kuri cenšas izpatikt visiem.

Ja tev nav viedokļa un mugurkaula, manuprāt, tu esi mīkstais.

17

Kas rada viedokli?

Zināšanas. Tas ir visa pamatā.

Jo vairāk informācijas tev ir galvā, jo vairāk tu esi spējīgs paust savu viedokli.

Cik impulsīvs tu esi sava viedokļa paušanā?

Es neesmu impulsīvs. Ir bijušas vairākas reizes, kad es izvēlos neko nepateikt tāpēc, ka vienkārši jāpagaida...

17

Es māku izskaitīt līdz desmit.

Es arī reaģēju citreiz un atbildu "Twitter" komentāriem, ja es varu izdomāt smieklīgu atbildi. Taču ir arī gadījumi, kad vienkārši nav ko pateikt. Es neesmu tāds, kurš uzreiz metas pierādīt savu viedokli.

Man arī nav problēmas pateikt, ka es kļūdījos vai pārdomāju. Pārdomāt, manuprāt, ir pilnīgi normāli.

Kāda ir tava ideālā sabiedrība?

Šobrīd man šķiet, ka ideālā sabiedrība ir tāda, kas neapvainojas viens uz otru.

17

Tā "apvainošanās kultūra" ir kaut kāds absurds.

Elementārs piemērs - esmu pateicis, ka es neuzstāšos Krievijā, kamēr notiek karš Ukrainā. Man grupā spēlēja viens krievs, kurš toties uzskatīja, ka Putins ir kruts čalis. Mums tolaik piedāvāja vairākas sadarbības, lai uzstātos Krievijā, es visas atteicu. Viņš uz mani neapvainojās, es uz viņu neesmu apvainojies. Mēs joprojām esam čomi, mums tikai politiskā nostāja ir citāda.

Citi cilvēki mūsdienās ir raduši apvainoties, ja kāds politiskais vai cits viedoklis atšķiras.

Cilvēki ir gatavi citu nosaukt par muļķi, tikai tāpēc, ka viņa viedoklis ir citādāks. Tas man šķiet vājprāts. Kāpēc tā ir?

17

Es drīkstu par to izteikties un ņirgāties, jo es tā nedaru. Man ir daudz cilvēku apkārt, kuru uzskati atšķiras no manējiem, tāpēc es viņus nesaucu par muļķiem. Ja tu nobalsoji par citu partiju, es taču neiešu tevi sist un gānīt, un apsaukāt internetā!

Man nav ne jausmas no kurienes ir šī apvainošanās tendence, jo es tā nedaru. Ja es tā darītu, tad es varētu rakt caur sevi, no kurienes ir tāds naids.

Esmu novērojis, ka tev ir īpatnējs piepelnīšanās veids - dažādu interesantu izaicinājumu mēšana un piekrišana, pēdējais, ko atceros, bija Kaspara Breidaka izaicinājums "X Faktora" tiešraidē atbildēt uz jautājumiem citēt izdomātu dzejnieku teikto. Pastāsti, kā tas sākas? 

Tas sākās kabarē. Es biju kabarē un atnāca īsziņa no viņa: "Pasaki uz skatuves vārdu "trejdeksnis" un 50 eiro no manis.". Es izpildīju dziesmas tikai angļu un spāņu valodā, kā lai es pasaku trejdeksnis? Un tad es viena repa gabalā trīs reizes pateicu trejdeksnis un es dzirdēju ovācijas no viena galdiņa... Es aizgāju pie Kaspara un viņš man iedeva 50 eiro.

Tā mēs sākām mainīties, mēs esam gandrīz pa nullēm, jo sapratām, ka tā ir draudzīga apmaiņa un negribam viens otru izputināt.

Tad viņš mani "Eirovīzijā" izaicināja pateikt dažādas lietas, un tad es viņu izaicināju radio tiešraidē pateikt: "Mani sauc Kaspars Breidaks un man dzīvē ir svarīgas trīs lietas - nauda, slava un vecenes!".

Tā tas visu laiku notiek. Tas ir azarts. Mums patīk.

Ja tev paliek garlaicīgi uz skatuves, no šitā nebūs... Jo, piemēram, kad es "X-faktorā" runāju tos izdomātos dzejnieku citātus - tā galva darbojās. Un es tajā mirklī sapratu, ka cilvēki zālē domā "OMG! Kas tas ir par losi?", ja viņi nākamajā dienā neiet internetā izlasīt, kas tas bija. Tas ir tāds plāns ledus, pa ko mēs ejam.

Mēs arī vienu brīdi likām "Instagram" viģikus, kur mēs pielavāmies cilvēkiem un iebļaujam ausī "es tevi mīlu", un tas ir beidzies ar to, ka man trīs reizes cilvēki uz ielas ir uzbļāvuši tā virsū. 

Turpinot par viedokļiem, esi atzinīgi izteicies par praida gājienu, kuru apmeklēji Londonā. Tas izpelnījās ļoti asu sabiedrības kritiku. Kādēļ tik dedzīgi iesaisties pret homofobiju?

Jo es gribu, lai cilvēki dzīvo pēc tās idejas, ko es saku savos koncertos, lai izturas cieņpilni pret citiem. Mani fascinē tas, ko viņi nesaprot līdz galam...

Ja es kaut ko nesaprotu, tad es iedziļinos.

17

Man ir vairāki draugi, kas ir geji un lesbietes, un to ir sāpīgi skatīties, ka viņi nevar atzīties par to, kas viņi ir, jo ir cilvēki, kas viņus nosodītu.

Tas nav patīkami!

Es negribu salabot visu pasauli, tikai to, kas man ir apkārt. Un to es varu darīt izsakoties.

17

Mēs baidāmies no daudz kā, ko nesaprotam. Muļķīgi, man šķiet. Vajag ļauties nezināmajam.

Kāpēc cilvēki neļaujas nezināmajam?

Intelekts. Iespējams, reliģija. Reliģijai ir daudz bonusu, bet ekstrēmisms un reliģiozi cilvēki ļoti bieži nošauj greizi.

Tu pats esi reliģiozs?

Nē, es neesmu. Es neticu dievam.

Un kam tu tici?

Nezinu, man nav atbildes, kam es ticu. Es ticu, ka cilvēks var veidot likteni pats ar savām darbībām.

Kas ir tās lietas, bez kurām nespēj iztēloties savu ikdienu?

Bez mūzikas noteikti. Es mūziku klausos nepārtraukti... Emm, mūzika, ģimene, draugi. Tās ir tās pamatlietas, kas man ir nepieciešamas.

Jā, man mūzika skan nepārtraukti, ja ne mūzika, tad kādi podkāsti vai audiogrāmatas. Es pēc šīs intervijas ielikšu austiņas un, lai vai kur es dotos, man skanēs mūzika.

Vai tev dzīvē nācies ko smagi nožēlot?

Īsti nē. Īsti nē... Es varbūt esmu kaut kādas muļķīgas kļūdas pieļāvis, kad biju jaunāks, bet sakarīgi cilvēki, manuprāt, saprot, ka jauns cilvēks tā var izdarīt. Laiks mainās un viss iet uz priekšu.

Ja es būtu kaut ko noziedzies vai kādam kaut ko pāri nodarījis, tad es to nožēlotu, bet es neko tādu nedaru. 

Protams, ir kaut kādas lietas, ko es tagad domāju, ka vajadzēja darīt savādāk. Bet tagad es uz to skatos tā... Ja man tagad tas būtu jādara, tad es darītu citādāk.

Katram cilvēkam ir kāds sapnis. Vai tev ir kāds sapnis?

Mans sapnis ir muzicēt. Nonākt pāris koncertzālēs, kur es gribu saņemt pāris apbalvojumus, muzicējot uzlabot cilvēku garastāvokli.

Es domāju, ka es varēšu pēc vairākiem gadiem par to aizdomāties un saprast, vai tas ir izdarīts.

Nav grūti pielāgoties šai mainīgajai videi, kas ir mūsdienās?

Jā, ir grūti. Grūti saprast kaut ko jaunu, kaut ko trendīgu, kas jauniešiem varbūt patīk.

Kas ir tas, ko tu vairāk nesaproti?

Ir kaut kādi joki, ko es nesaprotu.

Jauniešu sarunvalodu es tiešām vairs nesaprotu, jo man liekas ļoti muļķīgi runāt tikai ar anglicismiem.

17

Man tas tiešām liekas nesaprotami, jo man ir 16 gadus veca māsīca, kura tā nerunā. Tad kāpēc citi tā dara? To es nesaprotu.

Izklausos kā kaut kāds opis - "visu, kas jauns, to es nesaprotu." Bet loģiski, es kļūstu vecāks, tas ir cilvēcīgi un normāli.

Kā tev liekas, par valodu runājot, ar laiku varētu izzust latviešu valoda?

Es neesmu par to tik ļoti aizdomājies, bet pafantazējot - valoda mainās, tas jā. Tas ir loģiski un neizbēgami, manuprāt.

Kamēr būs cilvēki, kas to uzturēs un pielietos ikdienā, viss būs kārtībā. Piemēram, tā pati mana 16 gadus vecā māsīca, neskatoties uz to, ka jaunieši viņai apkārt tā runā, viņa runā kā īsts, pieaudzis cilvēks.

Tā ir ģimene vai audzināšana, kas to nosaka?

Vide, burbulis, audzināšana arī, cik ļoti tu vēlies būt stilīgs. Tā kaut kā.

Tev šobrīd ir 26 gadi, ko tu ieteiktu 16 gadīgajam Tev?

(Ilgi domā.)

Es gribētu ieteikt, lai viņš... Man patiesībā ļoti patīk daudz kas, ko es izdarīju, kad man bija 16 gadu. Tas kurss bija uzstādīts pareizi un ļoti sakarīgi.

Nu, kļūt gudrākam, bet kā gudrākam? Ņemot vērā, ka ir tik gadi, cik ir. Pietiekami daudz savi draugi jāapglabā, pietiekami daudz jāiet uz kāzām, pietiekami daudz, kas ir jāizdara, lai tu varētu nobriest un kļūt sakarīgāks cilvēks.

Tu vari lasīt, cik daudz grāmatas gribi, bet ir lietas, kas ir jāizdzīvo, lai tu nobriestu.

17

Es teiktu, lai es nekautrējos vairāk rakstīt mūziku, lai es saprotu, kas man tajā laikā ir lieks, un nedomāju par attiecībām un domāju tikai un vienīgi par karjeru, jo 16 gados man bija tā sajūta, ka draudzēties ir forši un tas jādara ar visiem.

Skolā arī daudziem bija otrās pusītes un kā tad man nebūs? Nevajadzēja laikam.

Varbūt vajadzēja vairāk ar mūziku nodarboties, mazāk ar meitenēm tikties.

17

Bet tā ir pieredze, tāpēc man ir ļoti grūti ieteikt kaut ko un es zinu, ka viņš tāpat neklausītu. (Smejas.) Viņš teiktu: "Okay, boomer. Atšujies!" 

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO