Ilustratīvs attēls.
FOTO: Unsplash
Šī gada novembra beigās pasauli pāršalca ziņa par Morisa Beilija nāvi. Šis vīrietis 1973. gadā kopā ar savu sievu Merilinu pārdzīvoja kuģa avāriju Klusajā okeānā. Pāris veselus četrus mēnešus pavadīja uz glābšanas plosta un brīnumainā veidā izdzīvoja.
Sadursme tumsā
1973. gada 4. martā Merilina un Moriss Beiliji pamodās vēl pirms saullēkta. Jahta, uz kuras atradās precētais pāris, tajā mirklī devās garām kādam citam ūdens transportlīdzeklim, kas ar spēcīgu prožektoru izgaismoja visu apkaimi.
Kad jahta aizpeldējusi garām blakusesošajam kuģim, tās klāju satricināja spēcīga vibrācija un troksnis.
"Mēs ātri devāmies ārā no kajītes. No klāja bija redzams, ka esam uzdūrušies milzīgam kašalotam. No dzīvnieka brūces sūcās asinis un okeāna ūdens kļuva tumši sarkans," vēlāk atminējusies Merilina.
Viņi uzreiz nepamanīja pusmetru plašo plaisu, kas atradās mazliet zem jahtas ūdenslīnijas.
Kad sūce tikusi konstatēta, Beiliju pāra sieva ķērās pie pumpja, kamēr viņas vīrs centās aizpildīt caurumu ar rezerves burām, spilveniem un citām mantām.
Cilvēku pūles bija veltīgas - ūdens pārliecinoši turpināja iekļūt salonā.
Gandrīz stundu pēc sadursmes pāris pārvācās uz glābšanas laivu. Pāra lolotā jahta nogrima viņu acu priekšā.
Vēlāk Merilina medijiem atklājusi, ka "laiva, kuru redzējām tumsā, medīja kašalotus. Dzīvnieks jau bija ievainots un, acīmredzot, domāja, ka esam drauds, un izlēma uzbrukt".
Lielais piedzīvojums
Došanās okeāna plašumos bija Merilinas ideja. 1966. gadā, četrus gadus pēc viņu laulības, viņa vīram piedāvāja pārdot māju un iegādāties jahtu, kurā arī dzīvot.
Sākotnēji Morisam esot šķitis, ka viņa sieva ir sajukusi prātā - pāris dzīvoja Anglijā un viņu abu nodarbes nekā nebija saistītas ar jūrniecību - viņš strādāja tipogrāfijā, bet Merilina - nodokļu inspekcijā.
Galu galā sievas entuziasms kļuva lipīgs un pēc diviem gadiem pāris iegādājās nelielu jahtu, kurai tie piešķīra vārdu "Auralyn". Viņi plānoja doties uz Jaunzēlandi un tur sākt jaunu dzīvi.
Viņi pameta Lielbritānijas krastus 1972. gada jūnijā. Moriss bija 40 gadus vecs, Merilina - 31 gadu veca. Viņu kuģoja caur Lamanšu, apciemoja Spānijas, Portugāles un Kanāriju salu krastus.
Katrā no ostām Merilina nosūtīja pastkarti savai mātei Anglijā.
Viņiem bija nepieciešami deviņi mēneši, lai šķērsotu Atlantijas okeānu un nonāktu līdz Ziemeļamerikai. Pēc kāda laika viņi nokļuva līdz Panamai, kur Beilija nosūtīja pēdējo pastkarti mātei. Pēc tam viņi izgāja uz Klusā okeāna ūdeņiem.
Katastrofa notika pēc septiņām dienām.
"Pazuda viss - mūsu sapņi un mūsu piedzīvojums. Dzīve apstājās un nekas vairs nešķita svarīgs," intervijās vēlāk atklājis Moriss Beilijs.
Pāris no grimstošās jahtas paspēja izglābt mazu plīti, sērkociņu kasti, karti, sekstantu, kompasu, gumijas un līmi, pāris nažus, plastmasas krūzītes, pāris spaiņus, lukturi, šķēres, binokli un sešas signālraķetes. Uz glābšanas laivas tāpat izdevies paņemt 40 litrus ar dzeramo ūdeni un konservu krājumus pāris nedēļām.
Glābšanas laiva bijusi pārklāta ar telti, taču zem tās ir spējis gulēt tikai viens cilvēks. Laimīgā kārtā Moriss bija paspējis paņemt arī vēl vienu piepūšamo laivu, kura tika piestiprināta pie glābšanas laivas ar virves palīdzību.
