/nginx/o/2019/12/18/12820572t1h8bf0.jpg)
FOTO: Rimants Ziedonis
Andu Celmu – vienu no pirmajām sabiedrisko attiecību speciālistēm Latvijā - viņas līdzgaitnieki atceras kā dzīvespriecīgu, vienmēr atvērtu un laipnu cilvēku. Par viņas intensīvo dzīvi varētu uzrakstīt grāmatu. Atmodas aktīviste. Bijusi konsultante pirmajiem atjaunotās Latvijas augstākajiem valstsvīriem. Studējusi sabiedriskās attiecības Strasbūrā, Briselē, Luksemburgā. Daudzu starptautiska mēroga projektu līdzdalībniece.
Savulaik VDK virsnieks, kuram uzdots profilaktiski strādāt ar Celmu kā Vides aizsardzības kluba aktīvisti, iemīlējis viņu, apprecējis un viņas dēļ aizgājis no VDK. Lai Andu pasargātu no citiem drošības komitejas vervētājiem, viņš, vēl būdams VDK virsnieks, izveidojis viņai formālu "aģenta kartiņu". 5. decembra rītā Anda Celma aizgājusi mūžībā.
Mēs atkal sākam raidījumu "Jā". Mums atkal ir "Jā" cilvēks. Šoreiz tā ir Anda Celma. Sveika, Anda.
Sveiks, Rimant.
Tevi varētu definēt kā PR, kā vienu no pirmajiem sabiedrisko attiecību speciālistiem atjaunotajā Latvijā. Tu stāvēji klāt Augstākās Padomes un tad jaunās Saeimas preses dienestu dibināšanai. Kā tas viss nāca? Viss bija jāveido no jauna. Nebija paraugu. Viss mainījās...
Pilnīgi pareizi. Nebija arī interneta, kur pasmelties. Viss sākās ar to, ka mani iesaistīja Tautas frontes dibināšanā. Man bija laba angļu un krievu valoda, man bija jāstrādā ar krievu un angļu presi.
Es strādāju zinātnes lauciņā, bet es sapratu, ka man ir interesantāk strādāt ar cilvēkiem.
No 1989. gada septembra es sāku strādāt Tautas frontes informācijas centrā. Pēc tam es to arī vadīju. Kad sākās barikāžu laiks, es ļoti organiski pārgāju uz Augstākās Padomes preses centru. Un tad atbilstoši savām zināšanām, enerģijai es pārgāju uz to lauciņu, kas bija pavisam neiesākts – ārzemju vizīšu preses darba organizēšana.
Atgādini, kas tie bija par cilvēkiem? Ar kādiem valstsvīriem tev bija darīšana?
Pirmais bija Fransuā Miterāns, viņš atbrauca uz Latviju 1991. gadā. Tad vēl visu preses darbu organizēja Ārlietu ministrija, pēdējā brīdī mani pieaicināja klāt, es kādas divas dienas pirms Miterāna ierašanās metos iekšā.
Tad mēs patiešām neko nezinājām. Un mums bija lieli konflikti ar franču preses organizatoru pusi. Un es atceros - kad mēs jau franču delegāciju pavadījām lidostā, pie manis pienāca mans līdzinieks no franču puses. Es domāju, ka viņš man tagad pateiks visu slikto par mūsu neorganizēto darbu, bet viņš man iedeva lādi, kurā bija milzīga "Coco Chanel" pudele.
Es sapratu, ka tās lietas darīt varu. Un tad jau nāca Dānijas un Zviedrijas karaļpāru vizītes. Es jau zināju vairāk, studēju literatūru, mācījos no citu valstu līdzīgiem dienestiem. Protokolu, etiķeti.
Kad valsts tika atjaunota, neviens taču protokola lietas nezināja – kurā brīdī kniksēt vai nekniksēt, vai tu vispār vari karalienei pieskarties, kādā krāsā kleitu vilkt, kādu šlipsi siet?
Bija tāds triumvirāts – protokols, kur galvenā persona tajā laikā bija Aija Odiņa, tad drošībnieki, tad es kā preses darba organizētāja. Katram bija savi uzdevumi, protokols, zināja, kad ir jākniksē...
Starp citu, kad ir jākniksē?
Piemēram, [Anatolijam] Gorbunovam man vajadzēja kniksēt, bet Zviedrijas karaļpārim nevajadzēja.
Lūk, drošībai bija savas intereses, lai prese netiek, kur tai nav jātiek, savukārt mums –presei – bija savas intereses: lai mums ir labākais kadrs, ātrākā informācija... Nu, un tad mēs tai triumvirātā visu laiku cīnījāmies.