FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Par psihoterapeita profesiju un apzinātības prakses kopšanu. Par būšanu pirmajam ciešanās un nelaimīgumā, par emocionālo pašregulāciju un sevis pētīšanu šajā brīdī. Par to visu un vēl vairāk raidījuma ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" sarunā ar psihoterapeitu un apzinātības prakses pārstāvi Ansi Jurģi Stabingi.

Sveicināti! Atkal ir klāt raidījums "Jā", šoreiz mēs tiekamies ar psihoterapeitu un apzinātības prakses pārstāvi Ansi Jurģi Stabingi.

Sveiks, Ansi!

Labdien!

Man bija doma – varbūt mēs varētu nerunāt, varbūt mēs varētu klusēt kādu stundu un meditēt, bet jautājums, vai mēs varēsim noturēt skatītāju uzmanību.

Mēs jau nevaram. Viņi paši var noturēt vai nenoturēt savu uzmanību.

Ansi, es biju uz jūsu lekciju Nacionālajā bibliotēkā "Kas es esmu?". Vai jūs esat noskaidrojis vai turpināt izzināt, kas jūs esat, bez tā, ka esat psihoterapeits un apzinātības prakses pārstāvis?

Psihoterapeits formāli pēc Latvijas likumdošanas es vairs neesmu. Man ir psihoterapeita izglītība, cilvēki vēl nāk pie manis uz konsultācijām, aiz cieņas pret kolēģiem un organizāciju, kuru es daudzus gadus esmu vadījis (Latvijas psihoterapeitu biedrības prezidents. - Red. piez.), es vairs sevi par psihoterapeitu nesaucu.

Tā ir tikai profesija, tas ir tikai nosaukums. Tad, kad es piedzimu, es nebiju psihoterapeits, tas ir kaut kas, kas atnāk un aiziet, bet es palieku. Ir kaut kāds dziļāks "es", patiesais "es". Tāpat tā apzinātības lieta – kad es piedzimu, es to nemācīju nevienam, tagad es to mācu, bet es nezinu, ko es darīšu pēc pieciem gadiem. Tas nāk un iet.

Es neesmu tas, ko es daru šobrīd.

Bet ilgus gadus jūs to darījāt. Kāpēc jūs pieņēmāt lēmumu studēt, apgūt psihoterapiju, vai tur bija kāds klikšķis?

Tas var izklausīties dažādi. Bet visi jautājumi, kas attiecas uz cilvēkiem un sākas ar jautājumu "kapēc?", "kāpēc tu izdarīji to vai šito?" - tur nav nevienas jēdzīgas atbildes. Es varu sniegt stāstu, bet tas stāsts ir, lai atstātu iespaidu, veidotu tēlu, lai nodotu kādu vēstījumu, bet tam nav nekāda sakara ar patiesību.

Tādā dziļākajā līmenī, iemeslu cilvēka rīcībai nav. Pat, ja mēs fizikā paskatāmies, ir cēloņi un sekas. Mēs uzliekam katliņu ar ūdeni uz uguns, pēc brīža ūdens vārās. Tur ir cēlonis un sekas. Bet cilvēka dzīvē... Pat fizikā nav tik viennozīmīgi, ka ir viens cēlonis un vienas sekas, tur ir ļoti daudz faktoru, tikai šis ir tāds acīmredzams piemērs, tur ir uguns, tur ir katliņa biezums un tā tālāk, bet tur ir daudz citu faktoru, kas netiek ņemti vērā – gaisa daudzums, spiediens un tā tālāk.

Bet cilvēciskajā pasaulē – kāpēc cilvēks kaut ko sāk darīt, studēt vai meditēt – mēs varam spēlēties ar tādām atbildēm un stāstiem par atbildēm, ko mēs darām vai nedarām, bet tās ir tikai rotaļas, tur nav patiesības.

Tās nomierina, dod kādu atvieglojumu – ilūzija dod atvieglojumu.

Man ir jautājums, vai jūs pats esat nonācis krīzes situācijā?

Regulāri.

... Un, vai jūs kā psihoterapeits un apzinātības prakses kopējs pats esat ticis no tām ārā. Tas ir jautājums, vai zobārsts var pie spoguļa salabot sev zobus?

Priekšējos varbūt var, bet tos dziļākos droši vien grūti. Ir tā, ka mēs maz sevi pazīstam un... Protams, man ir visādi piedzīvojumi un pārdzīvojumi, visādas emocijas, situācijas. Varbūt ne tik smagas kā citiem cilvēkiem, kuri nāk pie manis uz konsultācijām. Es neteiktu, ka mans dzīves stāsts ir traģisks vai dramatisks. Man ir epizodes ar maniem tuviniekiem, radiniekiem, bet arī ne tik ļoti, ļoti kā daudziem citiem, ja to var salīdzināt. Bet ir man visādi kreņķi un stāvokļi bijuši. Ilgu laiku arī es esmu bijis visādās depresijās, bet tai pašā laikā nevar... Nu kurš var salīdzināt ciešanas?

Tas, kas salīdzina ciešanas, ir – ego. Un ego saka. – Tev ir ciešanas? Nē, man ir lielākas, es tev pastāstīšu, kas ir ciešanas. Ego ir svarīgi, lai viņš būtu lielāks, un ja viņš nevar būt lielāks, skaistāks, tad viņš mēģina būt lielāks cietējs.

Man, man ir tās lielākās ciešanas! Zināms pašapziņas celšanas veids.

Es gribu būt pirmais. Un ja ne citādi, tad ciešanās un nelaimīgumā. Šis instruments bieži tiek izmantots arī tā, ka cilvēki saka... Man nupat bija nodarbības, un tur sieviešu kolektīvs vienā bērnudārzā, un es viņām stāstu, kā darbojas cilvēka prāts un ķermenis un tā. Un viņas klausās, klausās un vienā brīdī man saka – jūs jau esat vīrietis, ko jūs saprotat.

Nu, ar tādu argumentu vienmēr var atsēdināt – tev nav mana pieredze, tu nezini. Bet ir kaut kādi universāli, nemainīgi, vispārcilvēciski principi, kuri attiecas uz visiem cilvēkiem visos laikos. Kas ir pirms reliģijas, pirms izglītības, pirms dzimuma, pirms jebkā. Tajā brīdī, kad esam šajā formā, ar šo ķermeni, ar šo prātu, tad uz mums sāk darboties noteikti likumi. Kā ķermenis mijiedarbojas ar apkārtējo vidi un prātu, un kādā veidā tas, kas notiek prātā un ķermenī, vidē, ir saistīts ar mums. Likumi ir universāli, un tur nav atšķirības, vai tā būtu reliģija, dzimums, valsts, laikmets – nekas neatšķiras, tas ir tā kā dabas likums, kas strādā visu laiku. Man patīk, ka apzinātība strādā šajā līmenī.

Ja runā par to manu personisko – par to zobārstu ar zobiem un par to kurpnieku ar kurpēm, tad divas lietas es gribu pateikt. Viens, ka es daru 95% procentus no tā, ko es stāstu. Un tā kā man ir akadēmiskā bagāža – tur ir tā tradīcija, ka atsaukties uz savu pieredzi nav korekti, - vajag atsaukties uz grāmatām, pētījumiem, citām autoritātēm, tad tas, ko es stāstu, viss ir pārbaudīts, es nestāstu lietas, kuras es nezinu – es, piemēram, nestāstu par to, kas ir dvēsele, jo es nezinu to.

Es īsti nejūtu enerģijas, tāpēc par to es nerunāju, man nav nekāda pieredze ar reinkarnācijām, es par to nerunāju. Bet ir, kas bliež to visu vaļā. Es runāju par to, ko es zinu savā pieredzē, to es saprotu arī loģiski, intelektuāli, tas ir salikts kopā ar studēto, pētījumiem, tas, kas man nāk no autoritātēm, skolotājiem. Un es redzu, ka tās lietas, ko es daru ļoti, ļoti palīdz, un palīdz nepārtraukti. Tā prakse ir trīs četras stundas dienā, tas nav tā, ka drusciņ padarbojas un tad krīt atpakaļ, bet tas notiek nepārtraukti.

Jūs lasāt lekcijas par apzinātības praksi. Kāpēc tieši šis virziens? Es saprotu, ka tā būtība ir koncentrēšanās uz brīdi, uz brīžu virkni, turklāt bez vērtējošas attieksmes. Man ir jautājums – kur ir harmonizējošais, ārstējošas efekts?

Tā. Vairāki vārdi, kas nebūtu gluži precīzi. Pirmkārt, tā nav koncentrēšanās – tā ir viena noteikta mūsu prāta, mūsu uzmanības darbības forma, kas prasa zināmu piepūli, un ja tas prasa zināmu piepūli, tad, ja mēs to darām ilgāku laiku, tad mēs vienkārši nogurstam. Tad cilvēki met mieru un viņiem vairs nesanāk.

Apzinātība nav īsti koncentrēšanās. Kāpēc cilvēki runā par koncentrēšanos? - Jo mums ir tās asociatīvās saites prātā, tikko cilvēks dzird vārdu "uzmanība", viņš tūlīt pieliek klāt vārdu "koncentrēšanās". Bet es nerunāju par koncentrēšanos, es runāju par uzmanības pārvaldīšanu, pievēršanu. Vadīt savu uzmanību, pievērst savu uzmanību tam, kas ir. Un tam, kas ir vienmēr ir šobrīd.

Es šajā brīdī nevaru vienkārši pievērst jums uzmanību, es sarunājos ar jums, man ir jākoncentrējas uz jums.

Tad atkal es varētu skaidrot, kas ir koncentrēšanās. Tā ir, kad es sašaurinu savu uzmanību uz vienu mazu konkrētu aspektiņu, jo mazāks viņš ir, jo es esmu koncentrētāks. Bet uzmanības pievēršana ir tā kā paskatīties, pa logu, pa labi, pa kreisi, un tas neprasa piepūli. Tur ir viss kaut kas aiz loga.

Ja es gribētu saskaitīt, cik vienā eglē ir skuju, tā būtu koncentrēšanās. Koncentrēšanās ir ļoti mērķtiecīga.

Kāds ir tas dziednieciskais, ārstnieciskais efekts? Ir likumi, pēc kuriem darbojas un mijiedarbojas ar visu pasauli mūsu prāts un mūsu ķermenis. Viens no likumiem ir - tas, kam mēs pievēršam uzmanību, tas attīstās, un tas, kam mēs nepievēršam uzmanību, iet kaut kādu savu gaitu, un tā gaita var būt ļoti dažāda. Un līdz ar to – ja es gribu pārvaldīt savu ķermeni un prātu, tad man arī šim aspektam jāpievērš uzmanība. Jo parasti mūsu uzmanība ir uz āru – uz lietām, notikumiem, cilvēkiem, apstākļiem, uz domām, stāstiem, vis kaut ko.

Apzinātība ir mācēšana pavērst uzmanību uz sevi, kas notiek manā ķermenī, manā prātā. Prātā ir divas daļas, tur ir domāšana un emocijas. Tajā brīdī, kad es vēroju, kas notiek manā ķermenī, prātā, sajūtās, tad es arī lēnām sāku ieraudzīt, kā šī sistēma darbojas. No kā mums vajag dziedināties? No sāpēm, ciešanām, pārdzīvojumiem, un tas vienmēr ir tevī, tas nav kaut kur «tur». Un, kad es pievēršos sev, es sāku saprast, kā rodas sāpes un ciešanas, un varu sākt sevī tās mazināt.

Tas nav viegli, vērot brīdi, realitāti, sevi. Es kādreiz, nezinādams, kas ir apzinātības prakse, vienkārši mēģināju pierakstīt, kas katru dienu notiek dzīvē pirmoreiz. Pirmoreiz. Un man likās - ok, nu kaut kas jau notiek pirmoreiz katru dienu, bet vai tas ir tik svarīgi, ka es pirmoreiz noslaucīju palmai putekļus. Vai katrs brīdis, katras sajūtas ir tik svarīgas, lai tam pievērstu uzmanību? Varbūt, ka to vajag "palaist", lai labāk novērtētu patiešām svarīgus brīžus un svarīgas sajūtas?

Jā, un te sākas. Tā sākas prāta rotaļas. Prātam ir uzstādījums, ka ir svarīgas lietas un nesvarīgas. Prāts jau nāk ar savu shēmu un liek to virsū pasaulei. Tikko prāts ar šo neprecīzo mērinstrumentu pieiet pasaulei, rodas ciešanas. Jo svarīgās lietas nenotiek, kā es gribētu, tā vietā notiek nesvarīgas lietas, tad es nesaprotu, kas ir. Bet šis mērinstruments pats par sevi, šis koncepts ir tikai doma, ideja, ko prāts uzliek.

Tas ir kā šķības brilles, mēs neredzam pasauli pareizi, un sākas ciešanas. Tā ir prāta darbība, tā nav vienkārša vērošana. Vērošana ir redzēt – ā, man prāts saka, ka tas ir svarīgs, mans prāts saka, ka tas viens ir svarīgāks par to otru. Bet tās ir tikai domas, kuras var mainīties jebkādā citā situācijā.

To var izkopt sevī. Kā to trenēt?

To var izkopt sevī. Fundamentālā lieta ir – griezt to skatienu uz sevi. Kas notiek tevī. Otra lieta ir tā nevērtēšana. Tur prasītos drusku vairāk paskaidrot. Nu, ja tā atsaucas uz Bībeli, tur ir stāsts par Paradīzi, par Ādamu un Ievu, un par to, kā viņi tika ārā no Paradīzes. Viņiem tika teikts – jūs varat darīt jebko, bet nedrīkstat ēst no laba un ļauna atzīšanas koka. Laba un ļauna atzīšana ir vērtēšana. Šķirošana. Tas ir vienīgais, ko nevajag darīt – šķirot labās lietas no sliktajām. Tikko es sāku šķirot, es esmu ārā no Paradīzes.

Nav labas un sliktas lietas, vienkārši lietas ir. Viss ir, un visu laiku ir, un nekas nav pats par sevi labs vai slikts. Tas, kas jums ir slikts, man var būt labs, un otrādi. Un tas, kas šodien ir slikts, rīt var būt labs. Tas viss ir ļoti mainīgs.

Vēl viens, kas no budisma nāk, ka visas lietas mēs varam novērot, visas bez izņēmuma. Tās rodas un tās beidzas. Tagad, ja es sāku vērtēt, ka ir kaut kas jauks un kaut kas nejauks, - o, jā tagad ir, laba veselība, skaistas attiecības, daudz naudas, statuss, amats. Bet tas beigsies. Un tad, kad tas beidzas, sākās ciešanas, jo es to biju novērtējis kā kaut ko labu, es tam biju pieķēries. Tālāk ir lietas, kuras es vērtēju kā sliktas, beidzās labās lietas, sākās sliktās – kāpēc man ir vecums, kāpēc man ir neveiksmes un tā tālāk. 

Es pārdzīvoju, jo es vērtēju. Ja es nevērtētu, būtu tā – kāpēc ir saulainas dienas un kāpēc ir lietainas dienas? Nav sliktu dienu – vienkārši ir saulainas dienas un ir lietainas. Tas ir objektīvi. Nu, laika ziņu diktore, smuka, ar labu dikciju, viss pārējais, un viņa saka TV, ka tagad būs saulains laiks, jauki un brīnišķīgi. Bet lauksaimnieki saka. – Špidrilka, kas ir jauks un brīnišķīgs? Mums tagad raža nīks ārā, mums lietu vajag.

Tad, kad mēs ieraugām, ka šis vērtējums ir subjektīvs, mainīgs, nepastāvīgs, tad mēs vienkārši varam atslābt. Varam vārdu "slikts" un "labs" vietā lietot vārdus "piemērots" un "nepiemērots". Nav nekas labs un slikts. Kad mēs to konceptuāli saprotam, tad mēs varam sākt to praktizēt. Tajā brīdī, kad es pasaku "o, jauki, o, biesmīgi", ir jāpadomā – paga, paga, vai tiešām tā? Vai visiem un vienmēr? Nē, tieši man un tieši tagad konkrētā kontekstā. Un tad ir iespējama tāda neliela distancīte, un tad ir daudz vieglāk. Jo lietas turpina notikt.

Vai nav tā, ka apzinātības prakse dažkārt ir soli no egoisma? Tas viens fokusē uzmanību uz brīdi, ieklausās sevī, grib būt mierīgs, grib izvairīties no negācijām, bet negrib redzēt, ka otram cilvēkam, emocionālākam un temperamentīgākam, blakus ir problēmas. – Ai, nu netraucē mani ar savām problēmām, es nodarbojos ar emocionālo pašregulāciju, es pētu sevi šajā brīdī.

Kad es ēdu, un blakus man ir viens, kurš ir emocionāls un temperamentīgs, un es viņam saku – netraucē mani, es ēdu – vai tas ir egoisms? Ja es esmu tualetē un saku, ka gribu mierīgi pasēdēt uz poda – vai tas ir egoisms? Es gribu sešas stundas pagulēt, un blakus ir viens emocionāls un temperamentīgs – vai tas ir egoisms?

Mums ikvienam jārūpējas par to sistēmu sevī. Ja es nerūpējos par sevi, ja man iekšā ir bardaks... Tas ir universālais likums – mēs cilvēki dalāmies ar to, kas mums ir.

Ja man iekšā ir prieks, es dalīšos ar prieku, ja man ir kreņķis, es dalīšos ar kreņķi, es dalīšos ar greizsirdību un baciļiem.

Ja man ir iespēja, es dalīšos ar naudu. Mēs varam dalīties tikai ar to, kas mums ir, un mēs dalāmies. Ir divas kasieres, viena ir priecīga, otra burkšķīga. Pie kuras tu ietu? Protams, ka pie priecīgās.

Vai tas ir egoisms, ja mēs parūpējamies par sevi?

Ja mēs parūpējamies par sevi, mēs neesam problēma citiem.

Tāpēc kurš ir lielāks egoists – tas kurš rūpējas vai tas, kurš nerūpējas par sevi? Kāpēc pavārs pirms gatavošanas nomazgā rokas? Viņš rūpējas par citiem. Kāpēc ķirurgs pirms operācijas mazgā rokas? Kad notiek avārija, kurš ir pirmais cilvēks, par kuru jāparūpējas – par sevi. Jo, ja es neparūpēšos par sevi un iešu glābt citus, tad atbrauks ātrie un atradīs divus līķus. Kā Bībelē rakstīts - "mīli savu tuvāko kā sevi pašu". Ja es nemīlu sevi, es nemīlu savu tuvāko. Kur šeit egoisms?

Jūs savā lekcijā lietojāt formulējumu "garīgā higiēna". Acīmredzot daudzi cilvēki nonāk krīzes situācijās, jo viņi tai nepievērš uzmanību. Kāda ir garīgās higiēnas būtība, metodes?

Ir, teiksim, finansiālā higiēna, kad es sekoju saviem ienākumiem un izdevumiem, un, ja es to nedaru, tad nonāku finansiālas krīzes situācijā. Fiziskā higiēna, ja es to nedaru, es nonākšu fiziskas krīzes situācijā. Mentāli notiek tas pats. Ja es nebalansēju, kas manī nāk iekšā un iet no manis ārā, tad sāksies bardaks. Un tas ietekmēs visu, manu ķermeni, attiecības es varu sačakarēt, darbu, visu manu dzīves kvalitāti.

Pirmajā līmenī, visvienkāršākajā, mēs varam runāt par tīrību. Es ļoti bieži auditorijās uzdodu jautājumu – cik stundas mēs dienā veltām fiziskai tīrībai? Tur sanāk divas stundas apmēram.

Pat ja mums nāk mājkalpotāja, mēs strādājam un apmaksājam viņas stundas. Bet cik daudz laika mēs veltām mentālai higiēnai? Tā ir tā pati tīrība, tā paredz neražot prātā atkritumus, nenest iekšā ziņas, klačas, nevajadzīgas lubenes, vienkārši sekot informācijai, kas ienāk intelektuālā un emocionālā līmenī.

Nepieciešams skatīties, kas notiek manā ķermenī, manā prātā. Un regulāri daudz ko izmēzt laukā. Atlaist, piedot, atstāt. Nenest līdzi – ja kāds mani ir aizvainojis, vienkārši nestaigāt ar šo aizvainojumu. Ja kāds mani aizvainoja, viņam bija slikti un viņš man uzburkšķēja, man tas nav jānes līdzi, tā ir viņa problēma. Es to atstāju tur tajā pašā brīdī.

Es visiem piedodu visu, un es esmu brīvs, es eju bez aizvainojuma un bez kreņķa, un, ja es nesīšu tos kreņķus līdzi, es neizbēgami ar tiem dalīšos.

Par apzinātības praksi runājot – vai temperamentīgāks un emocionālāks cilvēks to vispār var apgūt? Un pavisam praktiski - ar ko sākt?

To var apgūt jebkurš, nav svarīgi vai viņš ir emocionāls vai neemocionāls, vai viņš ir intelektuāls vai ne tik intelektuāls. Ja cilvēks ir ieslēdzis šo raidījumu, tātad viņam ir interese un viņš var sākt. Ir tādi, kas teiks – kas tas vispār par murgu, bet par tādiem mēs nerunāsim. Atkal – kāds ir emocionālāks. Es varu sākt tikai tāds, kāds es esmu, es nebūšu citāds.

Apzinātība pēc savas būtības ir ļoti, ļoti dabiska. Kas tas ir – tā ir spēja atbildēt uz jautājumu, kas ar mani šobrīd notiek. Trijos līmeņos – ko es šobrīd domāju, ko es šobrīd jūtu un ko es šobrīd jūtu savā ķermenī? Tagad nākamais jautājums – kā tu to zini, kā mēs varam zināt, kas notiek? Un tas ir jautājums, ko cilvēki parasti neuzdod. Kā es zinu, ko es domāju, kā es jūtu, kas notiek manā ķermenī? - Un tā ir apzinātība, paskatīties, ko es domāju, ko es jūtu, ko es jūtu savā ķermenī. Tas skatiens uz brīdi vairs nav ārpusē – kas tur un tur? Bet kas notiek manī. Tas ir viens, ka es laiku pa laikam to skatienu pagriežu uz sevi. Tā ir viena mazā praksīte – un jo biežāk un ilgāk es to daru, jo tā prakse ir nopietnāka.

Tad, kad mēs apsēžamies meditācijā, mēs to vien darām, kā vēršam skatienu uz sevi. Otra vienkāršā praksīte ir - šis ķermenis, prāts, šī sistēma darbojas automātiski. Kaut kas notiek un automāts reaģē. Es ieraugu kādu – ā! Man niez, es pakasos, kož ods, es nositu, atnāk smalkmaizīšu smarža, es ķeru pēc maizītes. Viens no apzināšanās veidiem ir iepauzēt pirms šīs automātiskās darbības. Kāds kaut ko pasaka, man jau gribas atbildēt, pielikt pie vietas – ā, pats tu... Bet iepauzējam pirms šīs darbības. Tajā pauzītē ir tā apzinātības prakse, ko varam lietot ikdienā.

Tagad ir Ziemassvētku laiks, es skatos – ah, atlaides! Gribu pirkt! Iepauzēju – vai man vajag? Kādreiz tai pauzei pietiek ar sekundi, bet mēs neizbēgami pavēršam skatienu sevī – kas notiek?

Man ir iekāre pēc tās mantas, jo ir atlaides. Šai pauzē ir izvēles iespējas, es varu darīt pa vecam vai pa jaunam, un es redzu, kādas var būt sekas, ja es darīšu tā vai šitā, un loģiski es izvēlos, kā būs labāks rezultāts. Reizēm tomēr var pieņemt nepareizu lēmumu tai pauzē, gribas iedzert, ai iedzeršu, zinu, ka būs slikti, bet iedzeršu, un ir slikti. Jo vairāk jūs praktizēsiet, rezultāts būs, varbūt ne pēc pirmās, otras reizes, bet pēc piecdesmitās.

Iepauzēt.

Savulaik satiku Rasmu Rozīti, kura tika izgājusi skolu pie Sai Babas, un viņa mani ievadīja tā dēvētajā transcendentālajā meditācijā. Tā ir vērsta uz apziņas attīrīšanu. Es toreiz biju jauns čalis, man nekā nebija, ko tīrīt no apziņas, bet personīgi zinu cilvēku, kuram šajos meditācijas procesos gāzās ārā murgi. Vai nav tā, ka vairāki meditāciju veidi, ja blakus nav skolotājs, var būt cilvēkam bīstami?

Jebkurā procesā vajag atbalstošu vidi. Ja es sāku risināt finanšu jautājumus, mācīties slēpot vai slidot, man vajag aizsargājošu vidi. Tā vide paredz mierīgākus apstākļus un cilvēkus, kas var pieskatīt, piemēram, instruktors vai vecāki, skolotājs vai kas. Tas ir jebkurai lietai, meditācija nav izņēmums.

Ja mēs, neko nesaprotot, metamies iekšā finanšu tirgos... var jau gadīties, ka mums paveicas, bet tas būs viens no tūkstošiem gadījumu, pārējie piedzīvos zaudējumus. Ja es, īsti nemākot slēpot, metīšos lejā pa stāvāko trasi, var gadīties, ka es skaisti nobraukšu, bet visdrīzāk es būšu ar lauztiem locekļiem.

Tas pats ir ar meditāciju – ja es ļoti strauji, neievērojot instrukcijas jeb ievērojot tās pavirši, var būt negatīvas sekas. Viena no lielākajām kļūdām meditācija ir – es tagad apstādinu savu prātu, nevienā jēdzīgā meditācijas tehnikā neviens neprasa apstādināt prātu, tas vispār nav iespējams. Tā kā sirds uzdevums ir pumpēt asinis, kuņģa darbs ir pumpēt barības sulas un visu pārējo, prāta darbs ir pumpēt domas. Un mums nav nekāda darīšana ar to. Mēs vienkārši to vērojam un neiesaistāmies.

Ik pa laika parādās aptaujas, kuri ir tie laimīgākie, vai Somijā vai Zviedrijā, vai Austrālijā un Amerikā. Laimes reitings. Latvija pamanās vienmēr būt tai lejasgalā. Un parādījās arī informācija, kas mani izbrīnīja – ka Latvijā arī jaunu cilvēku vidē ir ārkārtīgi augsta depresijas klātbūtne, kaut gan vienam jaunam cilvēkam vajadzētu būt jūrai līdz ceļiem. Ja šīm aptaujām var ticēt - kas mums traucē būt laimīgiem, kāpēc mēs nejūtamies īsti labi?

Galvenais, kas traucē, ir zināšanu trūkums par laimi. Un ne tikai zināšanu. Kā atkal ir teicis viens skolotājs – ir trīs veidu nezināšanas. Viens ir - es zinu, ka es nezinu, otrs – es nezinu un pat nezinu, ka nezinu, piemēram, man nav ne jausmas par kaut kādām nanobioloģijas lietām un man nav ne jausmas, par ko viņi tur ņemas. Viskaitīgākā nezināšana ir, kad es domāju, ka zinu, bet es zinu nepareizi, būtībā nezinu. Mēs domājam, ka mēs zinām, kas ir laime, bet mēs nezinām. Šis ir visbīstamākais – es domāju, ka zinu. Tas nozīmē, ka es pat netaisos izpētīt, mācīties. Nemāciet mani, es zinu, ka man vajag to un to laimei. Bet laimes tur, izrādās, nav. Mēs visu laiku meklējam laimi ārpusē.

Kur ir problēma – latvieši nav sapratuši Sprīdīša stāstu. Sprīdītis iet pasaulē laimi meklēt. Viņš izvazājas pa pasauli un laimi neatrod. Un viņš saprot, ka laime ir mājās. Un viņš nāk mājās. Bet latvieši to nav sapratuši, viņi saka – vajag atgriezties pie saknēm. Kas ir saknes, atgriezties laukos, dzīvesziņu kopt. Tas ir joprojām "tur", es esmu šeit un dzīvesziņa ir "tur", es esmu šeit un senču matojums ir "tur". Mājas ir šeit, mājas ir pagriezt skatu uz sevi, laime ir šeit, man nekur nav jāiet. Laimes un nelaimes avots ir šeit. Ja es to meklēšu ārpusē, tad nekad neatradīšu.

Tas Sprīdīša stāsts ir simbolisks, tā nav atgriešanās pie antīkā vai senču, pie pagātnes vai vectēva lauku mājām. Tā ir atgriešanās pie sevis, nevis skatīšanās uz cilvēkiem, apstākļiem vai lietām, kas apkārt notiek. Laime ir šeit. To visu laiku tūkstošiem gadu stāsta. To stāstīja Buda, Romas imperators Marks Aurēlijs, to ķīniešu gudrie ir stāstījuši, to Sprīdītis stāsta. Bet mēs meklējam laimi "tur". "Tur" tās nav.

Es ļoti atvainojos, bet kaut vai Latvijas himna - "laid mums tur laimē diet". "Tur", nevis "šeit". Visas latviešu ilgas pēc brīvas un neatkarīgas Latvijas, "tur" mēs būsim laimīgi. Mēs esam to mantojuši. - Laime būs kad? Kristietībā – Paradīzē, tagad nav. Padomju savienībā – laime būs komunismā, tagad nav. Latviešu stāsts – laime būs brīvā Latvijā. Vēlāk, vēlāk. Kad man būs mājiņa, dārziņš un viss pārējais, tad es būšu laimīgs. Tā tas nestrādā. Kamēr mēs nesapratīsim, ka laime ir šeit, tās arī nebūs.

Ir jaukais, bet arī savā ziņā bīstamais Ziemassvētku un Jaungada laiks, kad daudziem vientuļiem cilvēkiem, visapkārt mirguļojot eglītēm, lampiņām, krāšņiem skatlogiem, saasinās nomāktība un depresija.

Iedomājieties, tagad kāds skatās pie datora mūsu sarunu, un viņš ir par kaut ko satraukts, varbūt pat satriekts, viņš nav spējīgs adekvāti rīkoties. Kā viņš pats var sev tūliņ palīdzēt, ar ko viņam sākt?

Varbūt tāds ieteikums būs paradoksāls. Viņš var sākt ar to, ka padomā, kam viņš var palīdzēt. Tas varbūt ļoti skarbi izklausīsies, bet būt nelaimīgam, būt depresijā ir egoisms, tad tas skatiens ir pagriezts uz sevi, bet ļoti greizā veidā. Man ir kaut kādas domas, ka mani neviens nemīl, ka man ir slikti, mana dzīve ir neizdevusies, pilns ar šitādām domām – tās tiek ņemtas par pilnu.

Bet nevienu domu nevajag ņemt par pilnu. Bet es tām noticu, un, ja es ņemu šīs domas par pilnu, tad es sāku saskaņā ar tām dzīvot. Un ja šāds cilvēks iet pa ielu, un viņš ir riktīgi kreņķīgs un depresīvs, un pēkšņi viņam viens pienāk klāt un saka – klausieties, es neesmu no šīs pilsētas, vai jūs man nevarētu pastāstīt, kā tikt līdz centram?

Ā, centrs ir pa to ielu, tu tur iekāp un aizbrauc, un tur būs centrs.

Tas svešinieks aiziet meklēt centru, bet tas otrs iet tālāk ar domu "mani neviens nemīl" un tā tālāk, viņš ir atpakaļ savā depresijā. Jautājums – vai viņš bija depresijā tajā brīdī, kad palīdzēja tam svešiniekam orientēties? Nē, jo viņš paņēma nost fokusu no saviem kreņķiem, no savām idejām par sevi. Jo vairāk man ir slikti, jo vairāk es varu skatīties, vai varu kādam palīdzēt. Kaut vai novēlēt labu dienu. Es eju un visiem vēlu labu dienu. Ir Ziemassvētku laiks, es negaidu, ka man vēlēs, es esmu tas, kas visiem vēl labu.

Ātrais padoms – sāc rūpēties par citiem.

Paldies jums par sarunu! Vēlēsim visiem labu domāt Jaunajā gadā!

Paldies skatītājiem! Lai jums saturīgs Jaunais gads un lai jūs uzmanīgi vērojat sevi un realitāti!

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO