Foto: Ekrānuzņēmums

"Ja jau aizbrauci no Latvijas, kāpēc pēkšņi atgriezies un kāpēc pēkšņi vajag?" Nosodījums, naids, iebiedēšana un satraukums. Iepriekš Klinta Estere Teilāne dalījās ar saviem iespaidiem no vilinošās Indijas, nu viņa atklāj sajūtas, kā ir būt repatriantam dzimtenē korona-krīzes laikā.

"Es atgriezos no ceļojuma pirms pusotras nedēļas. Mēnesi biju Indijā. Visu šo laiku godīgi sēdēju karantīnā. Draugi atveda pārtiku un kaimiņi izmeta atkritumu maisu. Kāpēc kaimiņi izmeta atkritumu maisu? Tāpēc, ka kopējā čatā sāka parādīties informācija, ka maisu rokturīši var būt inficēti.

Sajūtot attieksmi pret tiem, kuri ir atgriezušies no ārzemēm, bez maz nevar atvērt balkona durvis, jo mani baciļi varot ielidot cita balkonā, pat neplānoju tuvoties tām miskastēm," atklāj Klinta.

Sieviete ir nepatīkami pārsteigta par iedzīvotāju attieksmi pret mājās atbraukušajiem tautiešiem, norādot, ka sociālajos tīklos viņa ir ievērojusi palicēju nepatiku pret iebraucējiem.

"Ja jau aizbrauci no Latvijas, kāpēc pēkšņi atgriezies un kāpēc pēkšņi vajag? Es saprotu, ka tas vairāk ir domāts tiem, kas ārzemēs dzīvo un strādā, bet jautājums tāpat paliek – tieši kāpēc cilvēks nedrīkstētu braukt mājās pie savas ģimenes, pie draugiem, kur viņš var saņemt un sniegt emocionālo atbalstu, kur viņš var saņemt saprotamu veselības aprūpi?

Kāpēc viņš nedrīkst braukt mājās šajā krīzes laikā?

Mēs te dieva lomu gribam uzņemties un mācīt, kas ir pareizi, kas nav."

Klinta norāda, ka viņa sajūt "tādu kā agresiju un neiecietību no cilvēkiem, kā arī izteiktu vēlmi pazemot vienam otru".

"No otras puses es varu to saprast.

Tas notiek, jo mums ir ļoti, ļoti bail.

Mēs nezinām, kas notiks, kur tas viss aizvedīs.

Ir cilvēki, kas savu stresu māk izstrādāt meditējot, skatoties saulrietu vai sportojot, bet ir tādi, kas to izstrādā, rakstot naidīgus komentārus. Tas tā ir un tas tā būs. Tā bija jau pirms tam, taču tagad es to jūtu no apzinīgiem, izglītotiem cilvēkiem," atklāj mājās atgriezusies latviete.

Došanās uz Covid-19 analīzēm un policija mammas mājās

"Ceturtajā dienā sāka sāpēt kakls. Pēc simptomiem saprotu, ka tā ir mana ikgadējā angīna un sāku to ārstēt ar sev zināmām metodēm. Īpaši tam uzmanību nepievērsu un pašsajūta arī uzlabojās," norāda Klinta.

"Ceturtdien jutos jau pavisam labi, taču piektdien pamodos ar galīgi aizpampušu kaklu. Sāka jau likties, ka tā nav angīna un arī sapratu, ka tā nav. Pievienojās arī iesnas, klepus un sajūta, ka kaklā niez. Viss atbilda koronavīrusa pazīmēm."

Sestdien Klinta pieteikusies analīzēm.

"Pierakstījos uz svētdienu. Kā es šajā brīdī jutos?

Protams, biju nobijusies, bet tad draugiem teicu, ka, ja tas vīruss ir šāds, labāk izslimoju to tagad un, cerams, izstrādāju kaut kādu imunitāti. Tāpat 70% cilvēku to izslimos. Vismaz tāda informācija tiek publicēta. Ņemot vērā manas angīnas, šī saslimšana man likās kā tāda pastaiga lauku pļavā."

Svētdien Klinta devās nodot analīzes. "Jau turpceļā man vairākkārt zvanīja mamma. Pēc analīzēm beidzot viņai atzvanīju un prasīju, vai kaut kas noticis.

Viņa man paziņo, ka esot ieradusies policija, kas apgalvojot, ka neievēroju karantīnu. Man iestājas apjukums. Domāju, ka varbūt tad kaimiņi redzējuši, kā iekāpju mašīnā, lai dotos nodot analīzes un piezvanījuši policijai.

Policija gan bija aizbraukusi pie manas mammas, kura dzīvo Madonā. Es pati dzīvoju Rīgā. Iedeva klausuli man, lai aprunājos ar policiju, kuri man saka, ka ceturtdienas vakarā esot saņemti zvani, ka es esot redzēta pie saviem vecākiem."

"Pēc sarunas sapratu, ka viņiem šī informācija ir jāpārbauda, bet fakts kā tāds... Pirmkārt, mani pārsteidza trauksmes cēlējs.

Ir cilvēki, no kuriem mēs tādas lietas sagaidām, bet cilvēks, kas piezvanīja par mani likās tāds, kurš panikai nepakļautos. 

Acīmredzot, mūsu sabiedrība ir sabiedēta līdz tādam līmenim, ka dara muļķības, dara nekontrolējamas lietas.

Redzot, ka manis tur nebija, arī sociālos tīklos redzēja, ka es pie vecākiem aizbraukusi nebiju, cilvēks tāpat izlēma paziņot policijai, lai pārliecinātos vai iebiedētu, lai arī pēc divām, trim nedēļām karantīnā, tur nenonāktu," atklāj Klinta.

Sieviete norāda "šādu gadījumu viņu ciematā netrūkstot".

"Pastāstīju par savu situāciju draudzenei, kura man izstāstīja, ka viņas māsa no Rīgas esot aizbraukusi pie vecākiem Liepājas apkārtnē. Arī uz turieni cilvēki izsaukuši policiju, kaut gan meitene ārzemēs nav bijusi," ar draudzenes stāstu dalījās Klinta.

"Šis mani satrauc. Es nesaprotu, kur mēs ejam, kas ir tās robežas, ko esam gatavi pārkāpt. Mēs esam pārbiedēti, iebiedēti, nezinām, kas būs pēc mēneša, diviem, tāpēc rīkojamies pilnīgi neloģiski un neadekvāti. Tiešām ļoti skumīgi. Kaut kādai empātijai ir jābūt."

Klinta norāda, ka "atbildība jāuzņemas visiem. Arī tie, kas pārbauda, vai tiešām esmu karantīnā, ir potenciālie vīrusa pārnēsātāji. Tas ir jāpieņem un jāstrādā ar savām emocijām, nevis "jāzākā" citi. Tiem, kas atgriezušies no ārzemēm un atrodas karantīnā, jau tā ir liels satraukums. Ja blakus ir sabiedrība, kas norāda, ka pats esi vainīgs un varēji padomāt pirms vīrusu atvedi, vieglāk nekļūst".

Latviete atklāj, ka šobrīd jūtas emocionāli spēcīga un šādus šādus komentārus personīgi neuztver. "Bet ir cilvēki, kas to nespēj... Viņiem var sākties depresija, viņi var emocionāli sabrukt. Vai tie, kas komentē, neatbalsta un izrāda pārgudrību, ir labāki par tiem, kas ir ieveduši vīrusu? Domāju, ka nē".

Video: Klintas stāsts par atgriešanos Latvijā

Lasīt un pievienot komentāru
VISI VIDEO
Saturs drīz būs pieejams