FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

"Dzīve ir trakoti smaga un sarežģīta. Un, ja nav humora izjūtas, tad ir galīgi bēdīgi, tad tu vari apmaldīties trīs priedēs, labāk vienā no tām uzrāpties un paskatīties no augšas un iesmiet." Tādu viedokli raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" pauž izteiksmīgā aktrise, runas mākslas skolotāja Zane Daudziņa

Šī saruna notika pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas valstī. Tāpēc, piemēram, izbraukumi ar izrādi "Sieviete kā konfekte" nenotiek. 

Sveika, Zane!

Sveiks, Rimant!

Prieks, ka tu, reiz presē pateikusi, ka kādreiz jāmāk pateikt arī "Nē", esi piekritusi piedalīties raidījumā "Jā". Esmu nedaudz satrūcies tagad sarunā ar tevi...

Es arī, tad mēs abi esam satraukušies.

Jo man ir tāda sajūta, ka runas pedagogs, skolotājs var skenēt katru tavu žestu, katru tavu kustību, mīmiku, ķermeņa valodu vai kā to visu sauc. Man tev ir jautājums... Tu jau gadiem esi šajā profesijā, būs visi divdesmit...

Jā.

Vai tev nav iegājies – ja mēs nerunājam par lekcijām – ka tu ej pa ielu vai aizej kaut kur pārtijā vai sabiedrībā un automātiski no tās profesionālās rutīnas jau analizē cilvēkus?

Zini, nē. Es tagad arī tevi varu nomierināt, ka man ir būtiski saslēgties ar cilvēkiem tādā vārdos gluži nenosaucamā līmenī.

Un es mēģinu koncentrēties un fokusēties vairāk uz... Grūti teikt, kas tas ir – fluīdi... Kaut kas atmosfērisks, kaut kas gluži nesaredzams, nesadzirdams, bet nojaušams, un varbūt tādēļ kādas profesionālā kretīnisma iezīmes iet secen šobrīd.

Tagad mēs runājamies, bet droši vien pēc tam, kad es noskatīšos raidījumu, tad es noteikti redzēšu visas savas kļūdas, visas tavas kļūdas, tad es varēšu kaut ko secināt. Bet tiešā komunikācijas brīdī man varbūt vienīgi iegriež ausī, ja kāds cilvēks pasaka kaut ko ļoti aplamu no valodnieciskā viedokļa.

Un es zinu - kāpēc. Tāpēc, ka tev ir filologa izglītība. Tas ir ļoti reti pie aktieriem sastopams. Bet par to vēlāk. Man tas jautājums ienāca prātā, jo es arī kādus gadus esmu strādājis kā literārais redaktors, un tad, kad es beidzu tās lietas – nu, paga, nevar normāli palasīt. To Dostojevski bišķi jāparediģē...

Jā, jā, - vai to vai citu vārdu nevajag pamainīt, būs pilnīgi cita skaņa.

... Un tas Andrejs Upīts būtu drusku īsināms.

Jā, jā, man arī ir līdzīgi. Zini, pirmie mani atalgotie darba metri bija izdevniecībā "Sprīdītis"... Labi, varbūt ne paši pirmie.

Paši pirmie bija operā, kur es biju pasniedzēja, es pasniedzu mēteļus paralēli studijām. Sēdēju garderobē. Bet tad 4. – 5. kursā mani uzaicināja uz "Sprīdīti" strādāt par korektori. Un tad tu vari iedomāties, ka acs uz to ir samērā ietrenēta un auss arī ir samērā dzirdīga - kas varētu būt labskanīgāk. Bet tas neizsaka to, ka es nevarētu runāt dažkārt neprecīzi, aplami vai pārāk brīvi.

Man liekas, ka tas ir normāli – runa, valoda ir dzīvi procesi, un arī tur ir kļūdas pieļaujamas – tāpat kā visur dzīvē.

Tu esi izstrādājusi un pasniegusi tādus kursus kā "Publiskā uzstāšanās", "Runas māksla", "Pārliecinoša uzvedība", es saprotu, ka tu esi apmācījusi arī valsts televīzijas un radio raidījumu vadītājus.

Nu, ir bijuši tādi periodi, jā.

Kā tu īsi definētu – kas ir runas māksla?

Runas māksla būtu spēja ietērpt vārdos un runas izteiksmē savas domas. Vai tas, kas attiecas uz ziņu moderatoriem, uz aktieriem, viņu gadījumā runas māksla ir spēja, absolūti iedziļinoties sakāmajos vārdos, tos reprezentēt, pārstāvēt kā savus, spēt iedzīvināt. Kā savu jaunumu, kā savu ziņu, kā kaut ko tādu, kam viņš pilnībā tic un ar ko viņš pats identificējas.  Vai katrā ziņā runas māksla ir domas skaidrība verbālā izteiksmē. Teiksim tā, ja es tagad gribētu kaut kādas formulas veidot.

Skaidra tā būtība. Man viena aktrise, kura arī ir vadījusi šādus kursus, stāstīja par savu piegājienu. Nekāda runāšana, tagad, kungi, novelciet žaketes, novelciet kurpes un lēksim kā zaķi pa apli. Nu, tad kungi arī lec kā zaķi, kamēr viņiem pazūd tā nopietnā sejas izteiksme.

Tu zini, ko es tagad padomāju? Ka man arī tagad derētu novilkt kurpes un bišķiņ palēkāt kā zaķim. Jo skaidrs, ka pēc minūtēm desmit mēs abi atslābsim un tā saruna ritēs kā pa diedziņu. Bet loģiski - tu sāki no tā profesionālā rakursa, un tas mani arī mazliet sastindzina. Tu vēl saki, ka runas pedagoģes klātbūtnē tu arī sāc apdomāt katru savu galotni un izvēlēto vārdu, protams, ka man tad dubultā tā latiņa kāpj uzreiz. Jo tu no manis sagaidi kaut kādu perfekciju, un tad mēs nevaram runāt par kādu absolūtu atbrīvošanos un to, ka man nokristu tā nopietnā izteiksme.

Iespējams, ka atbrīvotība un ķermeņa atbrīvotība un kaut kāda iekšējā atvēršanās ir kaut kāda obligāta sastāvdaļa. Es to aktrisi saprotu, bet es tā nedaru ar saviem klientiem.

Kāds ir tavs process?

Es varu tev izstāstīt. Šobrīd runas skolā pie Viestura Meikšāna esmu ievilināta runas mācībās ne pie aktieriem, bet dažādu profesiju pārstāvjiem, kuri vēlas izkopt savu runas prasmi.

Jā, nu, tad mēs arī noaujam kurpes un pārvietojamies ar zeķītēm, tamdēļ, ka pēc brīža mēs to grīdu izmantosim, un būtu jauki, ka tā būtu nesabradāta. Cilvēki mēģina apjaust telpu, apjaust sevi kā zīmi telpā, viņi mēģina izjust dažādus ritmus, nu tā ir tā pati spēlēšanās. To var caur elpošanu, citiem veidiem, mēs ejam cauri visiem posmiem, ko iekļauj runas prasme.

Un tur ir tā ķermeņa atbrīvotība, spēja sevi apjaust kā veselumu, kā instrumentu, kā tādu drusku savdabīgu Stradivāri vijoli sava paša prāta rokā. Un tad, kad tu esi apjautis, kā tev visi muskuļi kustas, kad tu sāc apjaust, ko dara tavas rokas un pleci, kā tu stāvi un kādā veidā tu sevi pozicionē, tad elpa arī ir ārkārtīgi būtisks moments. Daudz laika es veltu elpošanas vingrinājumiem. Dažnedažādiem, kas virzīti uz iekšējā miera iegūšanu, jo tas ir ļoti nepieciešams, kamēr tu esi trauksmains un haotisks, tu jau nevari savu domu paust sakarīgi, runa būs pilna ar dažādiem traucēkļiem, tādiem kā ā, ē, tu teiksi - vai ne, vai ne, vai ne, tava runa tiks bremzēta ar dažādiem klupieniem.

Tad elpa ir kā tāds mūsu iekšējais balanss. Tur ir visvisādi vingrinājumi. Es pati joprojām esmu meklējumos, man daudz kas patīk, jogas elpošanas vingrinājumi, tas pats jau slavu ieguvušais Vims Hofs, Ledusvīrs, Iceman, brīnišķīgs harizmātisks nīderlandietis, arī viņa vingrinājumi ir vērsti uz to, lai cilvēks apjaustu sevi kā veselumu un lai atbrīvotu savu prātu no liekā, spētu koncentrēties uz būtisko.

Un tad ir visvisādi elpošanas vingrinājumi, lai tu iemācītos savu balsi...

Nostādīt...

Jā... es vienmēr esmu domājusi, kas tā balss nostādīšana ir, bet tas ietver šo spēju runāt nevis ar pārelpu, bet uz elpas, gan tas ietver to, ka tu apzinies, kādā diapazonā skani, kurš diapazona fragments vai posms kurā brīdī ir izdevīgāks.

Ja mēs tagad abi runātu vējainā mežā, mēs droši vien abi divi paceltu balsis un mēģinātu viens otru aizsniegt, neraugoties uz to, ka tas mikrofons ir tepat pie pleca un ķer skaņu, bet gluži automātiski konfrontētos ar to vētraino situāciju un gribētu caururbt to vēju ar savu skaņu. Un tur būtu cits skanējums, cita intensitāte.

Jā, šīs lietas ir ļoti interesantas un nepieciešamas, kad tu tās ne tikai automātiski ieslēdz, bet kad tu apzinies, ko tu dari. Un to mēģina panākt runas nodarbībās, mēģina darīt visu, lai cilvēks apjaustu sevi kā skanošu instrumentu, bet mēs vēl ne tuvu neesam pie balss tikuši, tad ir tā sadaļa, kad tu mēģini iedudināt un apzināt savus dziļos toņus.

Tas ir vajadzīgs tādēļ, ka latviešu valoda ir tik interesanta, kas vijas katru reizi no lejas uz augšu. To visi radio režisori iesit kā ar āmuru – sāc frāzīti no lejas, sāc frāzīti no lejas! Tā tas ir – latvietis, ja grib kaut ko pateikt otram cilvēkam, sāk no apakšas un ved uz augšu, ved uz to būtisko un tikai tad kritina to melodiju. Angļu valodā kaut kur vidū kritina, kaut kas līdzīgs ir krievu valodā – sāk pa vidu un stabili iet uz leju. Runas melodija ir monumentālāka, ar lielāku iekšējo pārliecību.

Tāpēc latviešiem liekas, ka angliski runājoši cilvēki ir iedomīgi, bet tā nav, viņiem runas melodija jau pati par sevi ir mazliet pāri stāvoša. Nu ja, tad, lai varētu runāt latviešu valodai raksturīgā runas melodijā, jāapjauš savs viszemākais tonis, lai tev ir kur atsperties. Ja tu sāc runāt šeit (rāda uz vidukli) un ej uz augšu, tad tas katrreiz ir arvien nepārliecinātāk, arvien nepārliecinātāk (stilizē balsi), tu sāc pa vidu un tu kāp vēl augstāk.

Un tā tēma ir "Aktiera runa latviešu teātrī 20. – 21. gadsimtu mijā". Kas ir savdabīgs latviešu aktiera runā gadsimtu mijā? Pie kādiem secinājumiem esi nonākusi, strādājot pie šī darba?

Tā kā man tas doktora darbs ir vēl izstrādes stadijā - es plānoju to finišēt uz rudens pusi, - tad nevarētu teikt, ka es tādus neapgāžamus secinājumus varētu izziņot, bet šādi tādi novērojumi man ir.

Un tās pārmaiņas un iezīmes, kas skar aktieru mākslu šajā posmā, sevišķi šī gadsimta periodā, ir milzīga ietekmēšanās no tehnoloģiju puses, jo aktieris - atšķirībā no visiem iepriekšējiem gadsimtiem - ir spiests, piemēram, runāt gan ar mikrofonu, gan bez mikrofona. Ir tādi, kas iekarināti gaisā, gan piestiprināti pie grīdas, gan aktierim matos, gan pie vaiga, ko nu tas iestudējums pieprasa.

Un tik pat labi viņam jāspēj aizskanēt līdz pēdējam balkonam, cik nu tālu tas ir, bez mikrofona. Un tik pat labi pieprasa būt tik pat organiskam, dabiskam, tik pat sadzīviskam kaut kādās mazajās zālēs.

Un viens un tas pats aktieris, kas no rīta strādāja kādā lielās zāles mēģinājumā, kur tu visu laiku esi spiests domāt, kāds ir tavs sūtījums, kā tu atveries, kā tu caur sevi, bet tomēr ar sūtījumu, skani...

Tagad aktierim, kas mēģinājis no rīta, varbūt vakarā ir jāspēlē mazajā zālē vai bez mikrofona. Varbūt pa dienu viņš aizskrien vēl spēlēt kādā seriālā, kur ir absolūti atbrīvotam jābūt un bez kādas liekas artikulācijas. No aktiera sagaida, lai viņš krīt uz četrām no jebkura augstuma, met tevi jebkuras temperatūras ūdeni, un tev jābūt organiskam.

Šis laiks, kas ir pieradinājis cilvēkus pie sadzīviskas saziņas arī mediju vidē, tas pieprasa to sadzīviskumu arī no aktiera.

Kad nāca modē visi tie šovi, kurus filmēja 24 stundas diennaktī, - es nezinu, kurš tādus vairs skatās, bet vienu brīdi tas bija stipri modē, – kad cilvēkus iemeta kaut kādā vidē, kādā dzīvoklī vai ekspedīcijā, kaut kādā izdzīvošanas seriālā pagrabā, tad cilvēkiem patika sekot, jo tā bija tāda lūrēšana caur atslēgas caurumu uz svešām dzīvēm, kur tie cilvēki ir tik sadzīviski un dzīvi. Tas likās interesantāk nekā skatīties uz aktieri, kurš visus žestus ir pārdomājis, samākslots, arī, protams, ļoti graciozs un estētiski noapaļots, bet viņā nav nejaušības, nav pārsteiguma.

Un tāds šovs visu laiku piedāvā kaut ko līdzīgu, ja tu uz skatuves palaidīsi mazu bērnu vai ķirzaku, tad visi loģiski skatīsies uz to ķirzaku, jo viņa ir dabiska, viņa var nolekt, uzlekt. Bet mazs bērniņš, kas uzmanīgi, ar koncentrēšanos nes pilnu krūzi ar ūdeni, ir daudz interesantāks par kaut ko tādu, kas ir iestudēts. Un tagad no aktiera prasa gan to, gan to.

Vai tu spēj būt gan skaista gleznieciska zīme telpā, vai tu spēj būt absolūti sadzīvisks un organisks, vai  tu spēj būt kluss, skaļš, decents vai nevērīgs. Un tā ir īpaša prasību saasināšanās.

Ja agrāk prasīja tikai to sūtījumu, decentumu un skaistu runu, kur katrs burts, katra zilbe ir apmīļota, izrunāta, tad tagad tas vairs galīgi nav modē. Kaut gan aktierim jāspēj kādā īpašā iestudējumā darīt arī šo. Un tad tipiskākais jautājums, uz kuru visu laiku gribas atbildēt tai doktora darba ietvaros, ir – bet kāpēc Dumpi var dzirdēt? Kāpēc Dumpi var saprast? Uldis Dumpis ir kļuvis par ikonu. Jo viņš ir brīnišķīgs gan kaut kādā seriālā, gan fantastisks lielajā zālē, un viņu dzird līdz pēdējam paksim zem Nacionālā teātra jumta. Jā, tur ir tas jautājums, bet ir diezgan nekorekti salīdzināt Uldi Dumpi ar viņa milzīgo pieredzi un zummēšanu un spēšanu piedudināt šo teātri jau 50 gadu garumā un vienu jaunu zaļu aktierīti, kurš ir izgājis četru gadu apmācību vai pat vēl nav izgājis, un sagaidīt no viņa visu šo pilno spektru, ko es minēju. Mums vajadzētu paskatīties uz Uldi Dumpi pirms 50 gadiem, un tad mēs varētu vaicāt, vai tad tas salīdzinājums ir korekts.

Bet prasības ir augušas. Un to, ka publika ir mainījusies, tā arī ir viena ļoti nopietna izmaiņa.

Ja agrāk publika atnāca 20 minūtes ātrāk, apsēdās un rūpīgi izlasīja programmiņu, gaidīja iestudējumu, varbūt klusītēm pārmija kādu vārdu ar blakussēdētāju – un tad veras priekškars. Un kapa klusums, un tu tver to mīļo aktieru iznācienu un katru burtu.

Tad tagad mēs varam novērot, ka publika ir daudz atbrīvotāka, viņi bieži vien uzvedas kā bērnudārza pirmā grupiņa.

Iztin savu konfekti un kakla tableti, čaukstinot saburza to savu papīriņu, apspriežas ar savu blakussēdētāju. Skaidrs, ka arī mūsdienās, labi spēlējot, tu vari panākt kapa klusumu, kad vari dzirdēt, kā muša sīc, bet tad jau tas ir kaut kas ļoti īpašs. Jo kopumā publika – tā ir patērētāja, skatītājs vairs nav mākslas baudītājs, bet produkta patērētājs, jebkurš skatītājs.

Lai man piedod visi, es jau esmu tāda pati. Ir ļoti izmainījies viss, kā mēs vērojam. Es negribu apsūdzēt katru un ikvienu, bet kopumā publika kā masa ir cita un citāda. Un tas atkal ir kādas dubultaugstas latiņas pacēlums aktierim – spēt enerģētiski visādi, ar skaņu un ar pārliecību ievilkt tomēr.

Tu esi kādā no intervijām teikusi – ja tevi nostādītu izvēles priekšā... Tev ir vairākas izvēles dzīvē bijušas, kas saistītas ar darbu - ja tevi nostādītu izvēles priekšā, vai izvēlēties pedagoga profesiju vai aktrises profesiju, tu izvēlētos to pedagoģes profesiju. Tā ir joprojām?

Nē, tā nav, tā nav, un es nezinu, vai es kaut kur tā esmu teikusi. Cik mani atmiņa neviļ, es vienmēr esmu teikusi, ka man ir svarīgi  vienmēr ieturēt balansu, proporcionāli apmēram 50 procenti pret 50.

Man ļoti svarīgi ir darīt arī aktrises darbu. Jo tas bija mans dzīves sapnis un vilinājums. Kad man sarūk iespēja uzstāties, es par 90 procentiem esmu spiesta mesties tikai pedagoģiskajā darbā, jo tā jau netrūkst nekad, tas ir kā tāds neapravējamais lauks, visu laiku telefons ir karsts, spēj tikai saprast, ko var atļauties, ko laiks ļauj, kam piekrist.

Bet aktiera profesija man joprojām ir tāds neaizsniedzamais kalna čukurs, kur es labprāt kāpju, un es to ļoti baudu. Un es to ar patikšanu mācos, kad man dzīve piespēlē iespēju atkal un atkal strādāt aktrises darbu tādā pilnākā režīmā, šobrīd par laimi tā ir.

Es tagad vizināšos pa Latviju daudz un dikti ar komēdiju "Sieviete kā konfekte", un esmu ļoti laimīga par to.

Tas ir gatavs.

Tas ir gatavs, es vakar nospēlēju ceturto izrādi. Šonedēļ būs Valmiera, Liepāja. Mazliet būs vēl Rīga, tad atkal dažnedažādas pilsētas Latvijā, un tas mani dara ļoti laimīgu. Sevišķi, ja man paveicas ar tāda veida tematu vai literāro darbu, ar kuru es aizraujos. Man ļoti patīk, ja laimējas kaut kur lasīt dzeju, tie ir brīži, kad es atelpojos no cita veida rutinētākas pieredzes un eksistences.

Jā, tad loģisks ir nākamais jautājums. Tu esi beigusi filologus, tātad tu spēj ne tikai kontrolēt runas tehniku, bet stilistiski arī tekstu. Ko tu lasi? Vismaz kāds virziens, kas ir tuvs?

Drīzāk man jāsaka – ko es lasītu, ja man tagad būtu daudz brīva laika. Man mīļākais rakstnieks, laikam visu laiku mīļākas, ir Markess. Tad, kad es ar viņu saskāros, tad izlasīju pilnīgi visu, ko es varēju atrast. Viņa dēļ pat varbūt varētu spāņu valodu iemācīties.

Mani valdzina tāda veida rakstnieki, kas ir monumentāli mistiķi.

Ginters Grass mani vienu brīdi ļoti aizrāva. Kaut gan es baudu arī kaut ko vieglāku, man ļoti patīk Jans Makjuans. Pēters Hēgs.

Nu, Hēgs! Te mums sakrīt, tas ir mans mīļākais rakstnieks.

Nu redzi! Mana labākā draudzene no filologu laikiem Inga Mežaraupa ir tulkojusi un joprojām turpina tulkot Hēgu.

Varbūt reizēm es tieši viņas dēļ ar baudu lasu Kirkegoru, kam ir sarežģīta literatūra, bet tik paradoksāli ievelkoša literatūra, kas man liek gan smieties, gan apjukt un sākt visu vēlreiz un vēlreiz no sākuma, kas man liek paņemt zīmuli un pasvītrot mīļākās vietas. Tādi rakstnieki mani vilina.

Es par to esmu domājis, tajā skaitā maģiskais reālisms, Borhess, Markess...

Lorka...

Varbūt tur ir tas, ka cilvēks piedzīvo realitāti, - pārpārēm jau piedzīvo to realitāti, un literatūra vai teātris, kas absolūti kopē realitāti...

Ir garlaicīgi...

Tad ir par daudz jau tās realitātes. Tāds apburtais loks – tu piedzīvo realitāti un aizej uz teātri – tur atkal ir realitāte, un tu nedabū realitāti paplašināt.

Jā, varbūt tāpēc tāds Hese man nāk prātā un autori, kas ievelk ar neparastu fantāzijas lidojumu un ar to, ka teksts ir piesātināts ar jēgu, ar to, ka šie autori, kurus mēs abi minam, nodarbojas ar dzīves jēgas meklēšanu un apjaušanu.

Jā. Vajadzētu mums pāriet pie tavām aktrises aktivitātēm. Tev ir daudz jautāts par populāro seriālu "Ugunsgrēks", kas ir vērtējams par to, ka apbrīnojami ilgi noturējās. Vai tev nāk līdzi vēl tas Helēnas tēls – uz ielas, veikalā, te tagad?

Rīga ir atšķirīga vide no pārējās Latvijas. Rīgā tu vari justies samērā anonīms, jo, - ja tevi atpazīst, tu pat redzi, ka atpazīst, - cilvēki retos gadījumos nāk klāt un kaut ko saka.

Bet kolīdz tu aizbrauc uz citām Latvijas pilsētām vai īpaši uz laukiem, tad gan gan to furoru, kas bija "Ugunsgrēka" dēļ, var just kādā bodītē vai kur citur.

Tas ir gan jauki, gan mulsinoši. Es sev visu laiku atgādinu, ka no tā nedrīkst apreibt, jo tas ir ļoti vienkārši – apjukt un sapriecāties par atpazīstamības fenomenu.

Par laimi, dzīvē ir gadījušies pāris brīži, kur tā atpazīstamība ir nostrādājusi kādam citam cilvēkam ļoti par labu. Kad tā popularitāte un atpazīstamība nostrādā kā katalizators kādai labai rīcībai citu cilvēku labā. Un tad man ir attaisnojums, ka 11 gadu garumā mēs esam faktiski nodarbojušies ar tādu produkta ražošanu, kas ļoti daudziem ir licis varbūt nejēdzīgi daudz laika pavadīt mīļā drauga televizora apskāvienos vai citādi. Jo tā ir zināma atkarība, ko tāds seriāls rada. Tur ir gan arī brīnišķīgs pozitīvs moments – ka cilvēks, kas ir darbā ļoti pārguris un nomocījies, pārslēdz savu uzmanību, jo viņam nav spēka paņemt Borhesu.

Viņš ieslēdz "Ugunsgrēku" un viņš pēkšņi ir citur, un viņš ir atpūties, varbūt pat pasmējies vai kādu asaru nobirdinājis par kāda tēla likstām. Un izslēdz, un pēc tam ir gatavs atkal risināt savu bēdu, savu kreņķi vai problēmu. Ne vienmēr tas ir slikti, bet dažos gadījumos ir - kad tu visu dienu gaidi, kad beidzot tiksi atkal pie "Ugunsgrēka", un tēti un mammas bērnu vecāku sapulcēs trinas un skatās pulkstenī – no ko es te, man ir "Ugunsgrēks"! Tas varbūt nav tas labākais.

Tev ir citas lomas. Kuras tev pašai ir tuvākas?

Tā ir dzīvē sagadījies, ka es jau tikai komēdijās vien spēlēju, raksturlomas vien. Un arī tai pašā "Ugunsgrēkā" mēs bijām tas raksturotājlomu pulciņš. Jakovs Rafalsons, es un Aldis Siliņš, Ilze Pukinska, Ilze Vazdika. Mēs bijām bariņš, kuram rakstīja to komisko un atraktīvo līniju. Un tā ir sanācis, ka visi tie pārējie teātra uzdevumi man arī ir līdzīgi pēc žanra. Tāpēc es nevaru tev pat atbildēt par manu mīļāko lomu.

Ar pilnu pārliecību es varu teikt, ka tas, ko es tagad daru, tā "Sieviete kā konfekte", tas nu vienreiz ir tāds garšīgs kumosiņš manā profesionālajā dzīvē. Tāpēc ka beidzot runā par tām problēmām, kas man ir ļoti saprotamas. Piecdesmitgadnieka – te pat nav svarīgi, sievietes vai vīrieša – problēmas.

Es domāju, ka ikvienam cilvēkam, kas to slieksni pārkāpis, tās ir saprotamas. Tas nozīmē piedzīvot pārmaiņas, tas nozīmē sevi kaut kā izvētīt un tikt jaunā pakāpienā. Un neiestrēgt kaut kādā jaunības kultā. Un līdz ar to šī izrāde, kas runā par piecdesmitgadnieces dzīves krustcelēm, man ir ļoti saprotama. Un tad iesmiet un ierēkt par šīm krustcelēm var būt pat ļoti veselīgi. Tāpēc es ļoti mīlu šo notikumu, es redzu, kādu rezonansi tas raisa publikā. Un es saņemu nemitīgi visādas brīnišķīgas atsauksmes par to, ka cilvēki ir ne tikvien labi izsmējušies, bet arī saņēmuši milzīgu enerģijas lādiņu, dzīvē ejot tālāk, un kas var būt labāks par to. Un tad es varu pateikt, ka šībrīža mīļākā loma man ir šī.

Ir ievērots, ka tev ir ļoti laba humora izjūta. Tas parādījās “Ugunsgrēkā”, kur tu uzturēji spriganumu, tad nesen biji Skuteļa šovā, kas cilvēkus iepriecināja. No kurienes tas nāk, tā ir ģenētika kaut kāda?

Jā, jā, jā.

Ir kāds lustīgs radinieks?

Jā, jā, jā. Es varētu teikt, ka mana mamma arī ir ar labu humora izjūtu, bet tētis bija kolosāls jokupēteris, viņš bija ļoti sabiedrībā mīlēts, tāda sabiedrības dvēsele.

Viņš nevarēja mierā nosēdēt, viņam visu laiku vajadzēja kaut ko izspēlēt. Mēs braucām vilcienā, viņam vajadzēja uzmest rubli tā, lai tas apkrīt tur pareizi, vai viņš nemitīgi varēja visvisādas anekdotes stāstīt.

Ne tāpēc, ka viņš vienkārši būtu tāds cilvēks - joks vai cilvēks - prieks, viņam tāpat bija savas raizes un savi grūtie mirkļi, bet viņam tā bija iekšēja dzīves nepieciešamība. Un viņa māsas, starp citu, no kurām viena vēl ir dzīva, Līga, viņas abas bija un ir ārkārtīgi temperamentīgas un dzīvespriecīgas sievietes. Es nesen redzēju, ka Ilmārs Šlāpins bija ielicis Facebook’ā bildi, kur Astrīda Lindgrēna, starp citu, mana bērnības mīļākā rakstniece, uzkāpusi priedē.

Es varu tētamāsu Līgu vēsi iedomāties uzkāpušu priedē. Kad mani bērni bija pavisam maziņi un viņai bija pāri 60, tad viņa kaut kur Valmierā bērnu laukumiņā slidinājās kopā ar maniem puikām. Viņa vienmēr taisījusi kaut kādus pekstiņus, tas laikam ir kaut kas tāds, kas drusku iedzimst, to tu augdams ievēro un piesavinies kā kaut ko burvīgu un foršu. Man tas šķiet ļoti nepieciešams un veselīgs dzīves rakurss. To nedrīkst pazaudēt, jo dzīve ir trakoti smaga un sarežģīta. Ja nav humora izjūtas, tad ir galīgi bēdīgi, tad tu vari apmaldīties trīs priedēs, labāk vienā no tām uzrāpties un paskatīties no augšas un iesmiet.

Un ko tu dari, kad tev viss sakrīt uz nerviem?

Vai man tā ir?

Jā, man pa priekšu jājautā, vai tā vispār ir?

Laikam ir gadījies. Es kļūstu baigi nejauka. Vismaz es pati tad sev ļoti riebjos. Ja mani sakaitina ar kaut ko, manuprāt, ļoti muļķīgu - kā tad to var nesaprast?  - vai kaut kā tā, tad es kļūstu diezgan indīgi ironiska. Bet tad es ļoti sev nepatīku un es mūku.

Tad es gribu būt viena pati, tad es laižos lapās no cilvēkiem, kuri dzen mani iekšā tādā stūrī, kur es jūtu nepatīkamas sajūtas, nesaprotu viņu domu gājienu, kad es brīnos, ka cilvēks ar tādu dzīves bagāžu vēl var domāt tā. Tas ir ļoti augstprātīgi, piekrīti?

Nē, kas tur augstprātīgs?

Tad es mēģinu norobežoties.

Normāli, normāli.

Man ir klasisks jautājums. Tavs vīrs arī ir aktieris, Vilis Daudziņš...

Un tāds labs, es atzīmēšu.

Jā, es ticu. Ir tāds jautājums, tāds pabanāls jautājums. Tie viedokļi dalās – ja ir divi mākslinieki, un māksliniekiem ir lieli ego, tas var patraucēt attiecībām. Bet citi saka, divi gleznotāji kopā vai divi aktieri var viens otru bagātināt un ir ļoti OK tā dzīve. Kā jums saskan? Vai jūs koriģējat viens otru kā mākslinieki, runājat arī par darbiem, profesionālām lietām?

Jā, jā. Bieži, daudz. Tad, kad vispār izdodas satikties, jo dzīve jau ir drīzāk kā naktssargam ar veļasmazgātāju, mēs bieži tikai nojaušam, ka otrs kaut kur blakus elpo pa nakti - nu, tad viss kārtībā. Bet mēdz būt, ka pat pārmīt dažus vārdus nesanāk.

Bet tad, kad satiekamies, runājam, un labprāt un daudz. Un par darbiem runājam.

Tu teici, ir divi dažādi gadījumi, tad es, protams, tam otrajam piesliešos. Mūs gadījums ir tāds, ka... es nezinu, vai es to Vili atbalstu un stutēju, es tā mēģinu, bet, vai viņš to apstiprinātu, es nezinu.

Bet es zinu, ka profesionālā ziņā esmu ļoti daudz guvusi no viņa, jo es novēroju, kāds ir viņa darba stils un kāds ir pieslēgums procesiem, tad es no tā izdaru secinājumus – ja tu gribi dzīvē darīt lietas labi, spoži, tad tam pieslēgumam jābūt tieši tādam. Un es uz to lēnām tiecos.

Tāpēc es domāju, ka arī šī mana pēdējā izrāde ir aizgājusi pārliecinoši un veiksmīgi. Tādēļ, ka es arvien labāk māku sadalīt spēkus un sagatavoties, veikt mājas darbiņu agrāk pati, ko es agrāk varbūt ne tik labi mācēju un pratu. Novērojot Vili, es patiešām esmu izaudzinājusi sevi, un sēžu un bubinu, un atkārtoju un gatavojos. Un mēģinājumu process ir bijis daudz tīkamāks un vieglāks, un režisors ir bijis laimīgāks ar mani šajā posmā.

Un skatītājs ir noteikti bijis laimīgāks, ka nav kaut kādu muļķīgu pārteikšanos, viss ir precīzāk, skaidrāk, apjēgtāk. Tā kā es gūstu no Viļa kā no profesionāļa arī, stimulu un virzību.

Jums ģimenē ir divi dēli, Kārlis un Matīss. Kas ar viņiem notiek?

Viņi arī vairāk vai mazāk ir mākslas lauciņā nonākuši. Matīss ar lielu un pārliecinošu dotumu ir metāldizaina jomā ieguvis savu nišu, mācās Mākslas akadēmijā pirmajā kursā. Viņa rotas pārsteidz, iepriecina, patīk cilvēkiem, un tas viņam patīk. Tad jau redzēs, vai tas patiesi ir viņa ceļš vai līdzīgi kā man bija filoloģija kaut kāds viens etaps, posms.

Kārlis tagad uzsācis studijas jau trešo reizi. Bija matemātika, bija politoloģija, tagad viņš ir audiovizuāļos. Mācās filmu montāžu un skaņu. Skaņa viņu valdzina nevis no fonoloģiskā aspekta, bet drīzāk no elektronisko skaņu komponēšanas viedokļa. Un tad es redzu, ka viņam acis spīd un ka viņš jūtas atradis savējos un viņam patīk. Un man par to ir, protams, milzīgs prieks un gandarījums. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka ir jāmācās, jāmet sevi ne tikvien kādā jaunu zināšanu jomā, bet arī jaunos cilvēkos, citos grupējumos, un studiju process tieši to paģēr.

Un tas ir neizbēgami, ka tu konfrontējies ar citiem jauniem radošiem, domājošiem cilvēkiem. Un tādā vidē tu atrodi savējos, varbūt pat visam mūžam. Tā kā mana draudzene Inga no studiju gadiem, tas ir draugs visam mūžam. Es domāju, ka arī dēli tā atradīs savus dombiedrus, savus cilvēkus. Tas ir daudz.

Ir gan.

Paldies te tev par sarunu. Lai tev visas lietas notiek labi!

Paldies. Paldies.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO