Rimants Ziedonis un Jānis Krīvēns.

FOTO: Juris Lisovs/TVNET

Par repu, ceļiem un neceļiem žurnālistikā, "Singapūras satīnu" un nobriešanu kopā ar savu auditoriju, iedvesmu un to, cik "svarīgs ir savs sociālais burbulis". Par to visu un vēl vairāk - Rimanta Ziedoņa sarunā ar reperi un "šovmeni" Jāni Krīvēnu raidījumā "Jā". 

Sveiks, Jāni!

Sveiks, Rimant!

Jauki, ka tu ielaidi mūs savā mājā iekšā.

Man ir liels prieks. Es esmu ļoti viesmīlīgs. Man ļoti patīk uzņemt ciemiņus.

Ne vienmēr tā notiek. Mēdz būt, ka nelaiž, ka distancējas. Kovids… Un kas tā par kompāniju vispār…

Kaut kādi aizdomīgi? Kaut kāds "Aizliegtais paņēmiens"? Jūs kaut kādi žurnālisti esat? Slēptā kamera? (Smaida.)

Jā! Nu, pievērsāmies tev. Tu esi kustīgs. Un tu darbojies dažādos virzienos. Un enerģija tev ir pārpārēm. Mums jāveido raidījumam tā dēvētā galvene, un tur ir lakoniski jādefinē cilvēks trīs teikumos. Es tagad domāju, kā es tevi definēšu. Vai tu esi reperis, blogeris, žurnālists, multimākslinieks? Kā Tu pats sevi definētu?

Es droši vien vairāk sevi definēju kā "reperis", "šovmenis". Jā, es teiktu "reperis" un "šovmenis". Un tas būtu galvenais. Man nepatīk lietot vārdu "multimākslinieks", jo tas ir tāds uzbrauciens īstiem māksliniekiem, kuri var patiešām īstu mākslu radīt.

Un nesaku "žurnālists", jo man nav nekādas žurnālistikas kvalifikācijas, man ir tikai pieredze. Un arī tas būtu uzbrauciens īstiem žurnālistiem, lai gan man liekas - ja tu strādā dzeltenajos medijos un sauc sevi par žurnālistu, tas arī ir uzbrauciens īstiem žurnālistiem.

Es palikšu pie "reperis" un "šovmenis".

Un tad tā arī definēsim. Viens no iemesliem, kāpēc mēs tevi uzaicinājām - es apvaicājos savai meitai, viņai ir 18 gadi. Mēs sēdējām un pļāpājām: ko viņa klausās, kas viņu interesē, ko viņa skatās. Viņa nosauca virkni personu, tajā skaitā tevi.

Paldies! Sveicieni meitai!

Jā. Viņa arī palaida draugu lokam aptauju internetā, kur viņi spriež par nesakarīgajiem tēviem, un tur pēkšņi parādījās formulējums, ka tu esi sakarīgs. Kaut kas apmēram tā. Ka tu esi sakarīgs.

Forši. Tas īstenībā ir baigais pagodinājums, ka tu no šīs super edgy, "Z" paaudzes dabū ārā to apstiprinājumu, to "zaļo karotīti", ka tu esi sakarīgs. Es jūtos tā kā super lepns, jo es jau vairs nepiederu tur, es esmu millennial, vienu paaudzi vecāks, un tāpēc es jūtos ļoti, ļoti pagodināts. Mīļi sveicieni tavai meitai, viņas draugiem, par to, ka es esmu sakarīgs!Yes!

Jautājums, vai tik traki ir ar tevi – ka tu esi sakarīgs? Jo var būt, ka vienai mākslinieciskai dvēselei tas kādreiz var traucēt?

Nē, kāpēc? Man jau liekas, ka tajā nav nekas slikts – būt sakarīgam. Jāskatās arī, kas to vērtē. Piemēram, ja varbūt manu vecāku draugi uz mani skatītos - "tas jau nu toč nav sakarīgs". Vai ne? Tava meita - "viņš jau ir riktīgi sakarīgs". Un tad tu saproti, ka esi kaut kur pa vidu tam visam.

Patiesība ir kaut kur pa vidu.

3

Tu apmēram zini savu auditoriju? Tev ir kontakts, tu zini, kas tie ir, apmēram jūti?

Aptuveni, jā. Viens ir tas, cik es redzu teiksim "YouTube" un arī "Instagram". Tur ir aptuvenais auditorijas sadalījums. Lielākā daļa manas auditorijas ir pārsvarā no 25 līdz 35. Otri ir 18 līdz 25, un trešā ir vai ceturtā tikai, kur galīgi pusaudži, 13 līdz 17.  Es jau vairs nemaz neesmu tik interesants pusaudžu vecis.

Un es, zin’, kaut kā nobriestu kopā ar savu auditoriju. Mēs augam kopā. Kaut kā tā es teiktu.

3

Nu, skaists process. Ko es varu teikt, ko piebilst? Lūk, un tā jauniešu grupa… Šie nav mani jautājumi, tas būs, ko viņi no tevis gribēja dzirdēt. Tā ir tā aptauja…

Man tas vienmēr licies tik jocīgi, ka es tik daudz viss kaut kur sarunājos ar dažādiem cilvēkiem. Man liekas, ka es tik daudz stāstu un tāpat ir kādi jauni jautājumi cilvēkiem, ko es laikam neesmu pateicis. Un tas man vienkārši lauž smadzenes, ka tiešām kādu vispār interesē, ko es domāju. Tas ir wow!

Lūk, saprotams, jautājums par tavu privāto dzīvi.. Ar piebildi, ka diez vai man to vajadzētu jautāt, jo tas nebūšot korekti…

Tur nav nekas interesants. Man nav nekas baigi daudz ko tur stāstīt.

Nu, tad tavs viedoklis par ģimenes vērtībām, par sievietes lomu sabiedrībā. Ko tu domā par mūziku? Vai viss ir kārtībā ar izglītību…?

Wow! Tik daudz!

Kādas ir tavas attiecības ar narkotikām... Bet to mēs visu neizrunāsim. Es tev vienkārši minu, ko šādas paaudzes cilvēki tā kā gribētu dzirdēt.

Forši! OK!

Bet mēs to visu neizrunāsim. Bet tad čiks - parādās viens jautājums - kāpēc tev parādoties mūzikā, video narkotikas?

Ā! Jā! Diezgan daudz viņas tur parādās. Tā ir.

Nu, baigie morālisti, bet droši vien ir runa par tavu gabalu “Bambaleo”, kur Rolands Prīverts parādās.

Tas ir "mūsu" gabals.

Kā radās ideja šo džeku dabūt rokā?

Āāā… Īstenībā es ar šo džeku iepazinos jau pagājušogad, kad es vēl taisīju podkāstus "Pēdējā pilīte". Es izlasīju viņa grāmatu "Nebaidies ne no kā", un man tā ļoti iepatikās. Un tad es sāku viņu meklēt rokā, lai dabūtu uz podkāstu.

Tas bija ilgs un mokošs process, viņu nav nemaz tik viegli dabūt rokā. Viņš bija Dienvidamerikā, bet man izdevās ar viņu sazināties. Tad viņš atbrauca uz Latviju. Tā es ar viņu arī iepazinos.

Un tad mēs izdomājām to dziesmu, mēs, starp citu, viņu izdomājām pagājušogad divos naktī pēc "Zelta mikrofona" ceremonijas. Mēs bijām "Zelta mikrofonā", riktīgi pašāvām tur vaļā. Tā kā gājām tur ar šampja pudelēm… Tur uz sēdekļiem, tāds rokenrols riktīgi… Un pēc tam pa taisno no ceremonijas mēs braucām uzreiz uz studiju. Un vienkārši rakstījām to gabalu iekšā. Iedvesma uznāca.

Tas ir tāds rāviens.

Uzreiz, jā, jā.

Un tad, kad mēs domājām to konceptu klipam, mums likās, ka būtu smieklīgi, ja mēs dabūtu kontrastus, tu ieliec tādu tēlu kā Prīverts tajā viņa absolūti kontrastējošā lomā. Zini, un viņam pašam patika tā ideja, viņš riktīgi nosmējās, kad es viņam viņu rakstīju. Kaut kā veiksmīgi tas viss izvērtās.

Tāds drusku melnais humors ir, ja?

Nu ir! Bišķi. Katrā jokā daļa patiesības, tā teikt. Mēs, zin’, parādījām.

Nu, pirms mēs par "Singapūras satīns" runājam, man tev daži citi jautājumi pa starpu ir. Tu esi teicis, ka tev patīk rakstīt. Un tu esi arī rakstījis.

Tā ir absolūta taisnība. Jā!

Un es saprotu, ka tu sāki ar blogu.

Absolūta taisnība.

Un tad faktiski tu esi arī gājis tās klasiskās žurnālistikas ceļu.

Es sāku ar blogu, tad es biju žurnāla "FHM" redaktors, ar Sandri Metuzālu kopā strādāju. Diezgan ilgi biju žurnāla redaktors. Un pats arī veidoju rakstus, veidoju intervijas, visu absolūti pašmācības ceļā, vienkārši darbojoties, apguvu. Man bija talants uz rakstīšanu. Es ironiski… Man bija latviešu valodā kaut kāds 4 vai 5 laikam uz liecības.

Tur vajag kaut kādu impulsu. Kāpēc tu gribēji rakstīt?

Man gribējās izlikt žulti tajā brīdī. Jo es strādāju noliktavā. Man bija ļoti fizisks darbs. Un man gribējās tā kā izlikt to, kas man ir galvā. Zini, viens ir strādāt ar rokām, bet otrs ir sevi kaut kādā veidā realizēt. Tās vispār ir radošo cilvēku problēmas. Normāli cilvēki brīvdienās aizbrauc uz dāču, pacep gaļu, nopļauj zāli. Mēs mākslinieki, "mākslinieki" – nu kā varētu sevi realizēt? Kaut kur izlikt sevi, pilnveidot… Nu, kaut kā vienkārši, dabīgi sāka iet ārā. Man joprojām ir problēmas ar interpunkciju. Man jāatzīstas, lieku komatus uz sajūtām.  

Tā ir pareizāk. Pareizākais piegājiens.

Es zinu, protams, tos galvenos, pirms saikļiem un kā… bet pārsvarā es lieku, man liekas, ka šeit vajadzētu. Un kaut kā tu viņus pārsvarā trāpi.

Nu jā! Un tev kaut kāds sociālais temperaments parādījās. Ja? Un kaut kāda vēlme kaut kādu niknumu izrakstīt ārā. Bet tad tu esi aizgājis arī uz reklāmas aģentūru.

Jā! Jā! Es arī to esmu darījis. Tas ir dabīgi. Tu aizmūc no medijiem uz mārketingu vienā brīdī. Tāpēc, ka mārketingā ir naudas.

Jā, es vēl varētu tādus cilvēkus nosaukt, kas no žurnālistikas aizgājuši projām. Bet tur arī nav tik vienkārši. Es teiksim uzskatu, ka copy writing darbs, reklāmas teksti, kaut gan netiek tā atzīts, bet ir literārs žanrs būtībā. Jo ir daudz grūtāk varbūt… Tas ir apmēram tā, kā uzrakstīt aforismu vai haiku, vai koncentrētu dzejoli par padušu aerosolu, piemēram…

Tev ir jāpārdod aerosols vai paketes…

Piemēram, ja? Un tas var izrādīties grūtāk nekā balādi uzrakstīt.

Vai prozu.

Īpaši, ja tevi vēl sāk klients čakarēt: nē, mēs gribam citādāk. Un tad tu vari izmest miskastē visu savu reklāmas laiku un sāc no jauna.

Bet man tev ir jautājums: vai tur nenāca treniņš no tā copywriter’a darba, vai tas tev kaut kādā veidā nepārlēca uz repa tekstiem? Un vai tas tev nepalīdzēja? Es neorientējos īsti šajā mūzikas virzienā, bet palabo mani, ja es kļūdos, ka repā vārdi ir svarīgi.

Ļoti! Ļoti, ļoti. Latviešu valodā ar to vārdu krājumu… Nu, teiksim, tā: ir diezgan grūti latviešu valodā repā izklausīties labi.

Reperiem patiesībā vajag diplomu. Medaļas par to, ka viņi latviešu valodai liek izklausīties labi tajā žanrā, jo tas ir ļoti, ļoti grūti.

3

Bet patiesībā gluži otrādi, man reps palīdzēja copywriter’a darbā, tā kā repa tekstus es rakstu no kaut kāda 18 gadu vecuma, 19. Un copywriter’ot es sāku no 25, 26, kaut kur tā. Un patiesībā industrijā ir tā, ka no daudziem reperiem sanāk ļoti labi copywriter’i, jo mēs mākam asprātīgi pasniegt diezgan vienkāršas lietas. Asprātīgi un arī diezgan radoši, ar kaut kādiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem izveidot metaforas un tā.

Bet vai tev ir nākuši kādi impulsi no klasiskās dzejas?

Diemžēl nē.

No kurienes tev nāk ārā tie repa teksti?

No šejienes. (Rāda galvu.). Pārsvarā. Man viņi nāk ārā no tās manas pieredzes. Un tad tu dzirdi kaut kādu citu mūzikas žanru vai to pašu repu, un tevi kaut kas iedvesmo un tev liekas, ka tu vari izdarīt kaut ko pat labāk, nekā tu dzirdēji. 

Zini, tev parādās tas impulss: es arī tā varu izdarīt un varbūt es varu izdarīt labāk. Un tad tu mēģinu sev vai kādam citam kaut ko pierādīt. Nu, tā veselīgā konkurence, tāda draudzības konkurence. Kad mēģina viens otru kaut kā pārspēt kaut kādā asprātismā

Vai process… Kā ar tevi tas notiek? Vai tu uzraksti to tekstu, vai tas rodas un transformējas tajā muzicēšanas procesā?

Parasti tas ir ļoti vienkārši. Vai nu citreiz tu uzraksti tekstu pirms muzikālās apakšas, bīta tā saucamā, vai ne, vai citreiz tu klausies bītu, un tu vienkārši raksti viņam virsū. Bet parasti es to daru viens pats mājās, staigājot pa dzīvokli, no vienas puses uz otru. Tad kaut ko atkārtoju pa savu galvu. Tā kā tas nav tik interesants process.

Tas nav tā, ka tu vienā piegājienā ātri vari dabūt gatavu. Kādu vienu rindiņu čakarē reizēm ļoti ilgi, lai viņa skanētu ritmiski, perfekti un būtu asprātīgi. Un vienkārši staigā pa dzīvokli no vienas vietas uz otru, pīpē un tā kā domā: nē, paga, var labāk, šito var labāk. Un tā tu saraksti to tekstu.

Es nevaru parakstīt, ja daudzi cilvēki man ir apkārt. Es nevaru to izdarīt. Man tas ir kaut kā ļoti intīms un meditatīvs process. Man vajag klusumu. Lai es dzirdu sevi un palieku ar savām domām. Un riktīgi atļauju tām saslēgties. Nu, tā man tas vismaz ir. Citiem tas ir citādāk. Man tas ir tā, kā es saku, ka viens pats vazājos pa dzīvokli un ā, ā, ā… nē, šitā nē… ā, ā, ā…

Man tikko ienāca prātā: tu esi Jānis.

Jā!

Es tagad iedomājos, tu svini Jāņus, Līgo svētkus...

Jā!

Kādā stilā to darāt jūs? Repojat?

Nē! Nē! Mēs klausāmies kaut kādu latviešu dziesmu izlasi. Latvijas Radio 2 uzliekam citreiz. Nē, nu tā, ka viss pilnīgi normāli. Citreiz mums apnīk visi šitie "umpapā" šlāgeri, mēs uzslēdzam kaut kādu citādu mūziku.

Bet kādreiz der tie šlāgeri…

Nu, protams! Es jau nesaku… Tas kas manuprāt ir ļoti, ļoti forši, ka tādos svētkos kā Jāņos dabū nedaudz to "umpapā" devu. Zinu, tas ir riktīgi veselīgi. Tev vajag to "umpapā" dabūt. Mēs to arī dabūjam. Bet tad vienā brīdī - o, es vairs nevaru paklausīties to "umpapā"! Tev vienkārši apnīk, ka vienu un to pašu ziņģi dzidri jau kuru reizi.

Uztaisi repu ar latviešu nerātnajām dainām.

Ā!

Iedomājies, kādi teksti tur nāk ārā!

Tas būtu kaut kas.

Tā arī ir tautas mūzika. Tas pats, kas… Nezinu… afroamerikāņu spontāna repošana Amerikas lielpilsētu ielās. Paralēles ir diezgan attālas, bet tā arī ir tautas mūzika.

Tieši tā! Bet tā arī šlāgeris īstenībā…Vai vispār kantrī mūzika Latvijā ir daudz, daudz maigāka, nekā, teiksim, ASV. Kad tu paklausies ASV kantrī mūziku, tad tās lirikas vienkārši… Tālbraucēji ar apzāģētām bisēm pālī stūrē savas fūres…, "es nogalināju cilvēku…". Tā ir reāli kantrī mūzika. Latvijā: "Ēetaata, puķītes…". Tas ir interesanti, paskatīties to kontrastu: "Alutiņš, vecais zēns…", "Viskijs un piepīpētā bārā viens pats…".

Ievēroju, ka tavā "Facebook" līnijā turpina nākt tas sociālais temperaments ārā. Tu esi, piemēram, pievērsis cilvēku uzmanību, ka portālā "Manabalss"  tiek vākti paraksti par to, lai cilvēkiem būtu pieejama psihoterapeitiska ārstniecība. Lai vienkārši cilvēks var aiziet pie ģimenes ārsta un viņam izrakstītu šādu nozīmējumu. Man tev jautājums, tas tev ir kādreiz bijis aktuāli?

O, jā! Es saku, es agrāk negāju pie terapeita tikai tāpēc, ka, hei, vai tev ir jāmaksā īre vai tu aizej parunāties par sajūtām? Vai ne? Vai nu tu ēd. Un es domāju, ka tā ir ļoti, ļoti lielai daļai cilvēku. Come on! Viena vizīte ir 40 eiro, vidēji 40-50 eiro pie laba speciālista. Reizi mēnesī vajadzētu, ideālajā gadījumā, katru nedēļu. Tātad 200 līdz 240 eiro mēnesī. Un vidējam Latvijas iedzīvotājam nav, viņš nevar atļauties par terapiju nolikt 200 līdz 240 eiro mēnesī. Tas nav iespējams!

Nu, cik es esmu lasījis, tev šīs tēmas interesējot. Tu esi kaut kādai krīzei gājis cauri, jo tu par to esi runājis un pat teicis, ka tevi izvilka ārā "Satīns"? Jā?

Jā! Absolūti!

Tu par to pat mūsu portālā esi runājis.

Jā.

Pie tā varbūt vairs neatgriežamies, bet, vai tev ir kādas tehnikas šobrīd, kā tu strādā ar sevi, kā tu savaldi sevi, ja tu sāc sašūpoties? Vai tev ir tuva kāda skola? Noformulēsim to tā: kāda ir tava "Jā!" formula? Raidījums saucas "Jā!". Mēs šad tad šādu jautājumu cilvēkiem uzdodam.

Katram jau tas ir baigi individuāli. Es par šo esmu domājis. Tu nevari to, kas strādā vienam cilvēkam, attiecināt uz citu. Un īpaši arī garīgā veselība, tas ir kaut kas tāds, kur katram ir kaut kas absolūti cits. Nu, tur ir kaut kas kopīgs, bet tie risinājumi ir pilnīgi, pilnīgi citi.

Kādam tie ir vienkārši kaut kādi "tikšķi", kas tev ir jāpiefiksē, kas tev tieši tajā brīdī notikšķ, bet citiem tā ir vienkārši smadzeņu ķīmija, citiem vienkārši serotonīns neizdalās.

Es par šito tieši runāju arī ar Ainaru Mielavu. Viņš arī ļoti ilgi mocījās ar garīgo veselību un viņš beigās pateica… Viņam bija visprimitīvākais risinājums no visiem. Viņam vienkārši neizdalījās serotonīns, vienkārši smadzeņu ķīmija. Tajā brīdī, kad viņš sāka ņemt tos nozīmētos serotonīna būsterus, viss. Palika labāk! Un tā ir ļoti lielai daļai cilvēku. Tā kā vienkārši smadzeņu ķīmija – neizdalās serotonīns. Un tas viss. Manā gadījumā – man it kā serotonīns izdalās, man tā šķiet – vēl, bet ir tie labie periodi un tie sliktie periodi. Pa lielam.

Tas, ko es daru - sports, veselīgs ēdiens, draugi, pavadīt maksimāli vairāk laikā ārā, kustībā. Tā vienkārši. Un ārā! Ārā! Dabā! Mazāk sociālie tīkli. Mazāk elektronikas. Vienkārši vairāk meži. Vairāk pie ūdens. Vairāk vienkārši būt dabā. Vairāk būt harmonijā ar vidi. Un, protams, ir svarīgi piefiksēt tās lietas…

Tas ir tik šausmīgi elementāri, bet tik vērtīgi. Piefiksē lietas, kas tevi dara nelaimīgu. Vienkārši tādu sarakstiņu. Un piefiksē lietas, kas tevi dara laimīgu.

3

Nu, vismaz nebesī. Patīk kaut kādā mērā. Un tad vienkārši pēc tā sarakstiņa sāc vadīties: saprast, kuri ir tie tikšķi, kas tevi dara nelaimīgu, kas tev riebjas, kas tevi besī. Izvairies no tiem. Tas ir tieši tik vienkārši. Dari to, kas tevi dara vairāk laimīgu.

Man, piemēram, riktīgi riebās biroji. Tā, ka vienā brīdī es nevarēju vairāk. Un sākās pirms diviem gadiem tāda identitātes krīze. Tu nevari būt ofisnieks baltā apkaklītē un lielais reperis vienlaicīgi. Nevari visu. Izvēlies vienu, ko tu gribi darīt. Un, kad tu esi tajā birojā ar to balto apkaklīti, tur visu dienu, tu vienkārši saproti, tev gāžas no visām pusēm ārā, tu nevari vairs to izturēt. Tas ir, kā tu būtu lauvu cirkā ielikts vienkārši. Tā nav tava vide. Tur nevar būt.

Un tev ir ļoti svarīgi pieņemt to lēmumu – darīt to, ko tu gribi darīt.

3

Uz pilnu, pilnu, pilnu laiku. Un tad arī sāc pakārtot savu dzīvi tā. Un tev paliks labāk. Vai arī nē. Citreiz tā ir tik viegla atbilde. Tik easy risinājums.

Par "Singapūras satīnu". Cilvēki klausās, labi iet?

Iet labi. Jā.

Ar ko viss sākās? Saprotu, ka čaļiem sanākt kopā un dabūt tā vienu koncepciju, lai tās gaumes saslēdzas, nav tik vienkārši. Ar ko viss sākās?

Primāri mēs esam draugi un tikai tad mēs esam grupa. Pirms grupas mēs esam draugi. Un tas ir ļoti svarīgi, man liekas, jebkurā kolektīvā, ka jums ir kopīgi mērķi, kopīgas ambīcijas, kopīga vīzija par nākotni. Teiksim, kopīgs ceļš, un tad tas būs kaut kas noturīgs. Vai ne?

Mēs vienkārši posmā no 2014. līdz 2015. gadam tā kā pašāvām vaļā. Nu, pašāvām vaļā. Es esmu priecīgs, ka mēs esam dzīvi. Un tad mēs sākām to visu vienkārši aprakstīt. Nu, tā. 

Paralēli. Paralēli tusējies, paralēli sāc kaut ko ar tekstiem. Nu vienkārši tā, davai pareposim. Par šito pareposim… Nu, jums jau vajag kaut kādas nodarbes ballītēs. Vai ne? Nevar vienkārši sēdēt, tupi dzert vai lietot kaut ko. Nu, ejiet un dariet kaut ko. Jums nāk ārā. Un tad mēs to ierakstījām. Formātā MP3. Iemetām internetā. Pa nakti tas viss kaut kā organiski aizgāja.

Kaut kur es lasīju, ka jūs sevi definējat arī par joku grupu. Ko tas varētu nozīmēt?

Nē, mēs tā nedefinējam. Mēs neesam joku grupa. Bet kas vispār ir joku grupa? Tas ir kaut kāds stulbs termins. Viens no jūsu kolēģiem, man liekas, nosauca mūs par joku grupu. Mūsu joku grupa piecu gadu laikā ir dabūjusi vairāk sasniegumu nekā citi 15 gadu laikā. Nezinu, nauda ir īsta, koncerti ir īsti, fani ir īsti. Dienas beigās kādam gribas uzlikt to šablonu – joku grupa. Ja mēs kaut kas esam, tad prikols. Mums patīk prikoloties, jo mēs esam prikolīgi čaļi. Joku grupa, come on – nē!

Skaidrs. Vai atzīsi kādas ietekmes un autoritātes jūsu mūzikā?

Mēs viens otram esam vislielākā ietekme un autoritāte. Tas, ko es mazlietiņ aizķēru, mums kolektīvā ir tāda veselīga konkurence, kad kāds uzraksta kaut kādu tekstu, pārējie noklausās, un mēs mēģinām viens otru tā kā pārsist asprātībā - nu kurš rēcīgāk, kurš smieklīgāk, kurš kaut kā interesantāk uztaisīs arī par to pašu tēmu.

Un mēs savā starpā viens otru visu laiku mēģinām pārsist.

Mums ir tieši tāda veselīga konkurence, kas to dzen uz priekšu, kad visu laiku viens otru mēģina pārtrumpot.

3

Un dienas beigās jau visi grib vienkārši labu dziesmu. Tas nav tā - kurš grib vairāk izcelties. Visi grib labu dziesmu beigās. Un tā ir tā maģija. 

Bet jūs rakstāt visi?

Protams! Jā! Visi.

Jūs kādreiz samiksējat kopā?

Citreiz jā. Citreiz kādam kāda baigi labā ideja. Un viņš pasaka: eu, tev vajag šito tekstā ielikt. Un tad, jā - es par to nemaz neiedomājos. Jā, citreiz mēs viens otram sakām, piemēram - vot, tev vajag tādu atskaņu izmantot, tur iet baigi labi tāda atskaņa… Eu, jā točna! Vai arī citreiz mēs zinām, kuram pēc balss baigi labi izklausītos piedziedājumā, bet viņam nav kaut kā, viņš nevar dabūt to ideju līdz galam. Mēs uzrakstām viņam to tekstu – ņem, iemauc šito. Nezinu, vai visiem tā ir, bet mums tā ir vismaz.

Un kādi procesi jums tagad notiek? Jums tā tūre bija plānota. 2020.

Nekāda jau tūre nebija. Atcēlās pa vasaru.

Atcēlās viss? Kaut kas bija…

Jā, mums republikas tūrē bija divi koncerti.

Un tagad sezona cauri.

Principā sezona cauri. Nē, nu, es jau nezinu, man liekas, ka šogad varētu būt diezgan daudz tie āra koncerti, jo iekštelpās tie ierobežojumi, protams, joprojām ir ļoti strikti. Kā arī tas vīruss, kā redzams, iekštelpās viņš līp. Ārā viņš praktiski neķeras klāt. Lai man kāds kaut ko piedod, ja es jaucu, bet ne Baltkrievijas protesti, ne ASV protesti nav ievērojami būstojuši tos ciparus… Nu labi, ASV ir bišķiņ, bet Baltkrievijas īpaši jau nav.

Tas nozīmē, ka tas vīruss nav tik lipīgs ārā. Man ir tāds pareģojums, ka šogad baigi daudz organizatori mēģinās vienalga, spītējot rudenim, spītējot laika apstākļiem, tiešām taisīt vairāk tos koncertus ārā. Un patiesībā nekas jau tur tāds nav, jo tu jau tāpat esi ziemas jakā. Tev jau silti ir. Tu tur dabū kaut kādu siltuma enerģiju. Tā kā es domāju, mēs šogad piedzīvosim apbrīnojami daudz āra koncertus rudens un ziemas sezonā, jo tas ir droši, tev ir vairāk vietas izpausmei, un es neuzskatu, ka tur ir kaut kas baigi slikts – ziemā koncertēt ārā. Tas ir pilnīgi normāli. Mēs bijām pagājušogad... Nē, šogad, mēs bijām šogad gada sākumā Skulptūru festivālā Jelgavā. Tad, kad tu tur esi augšā uz skatuves, tev ir karsti, tu esi nosvīdis vienkārši, cilvēki ziemas jakās… Es domāju, mēs mācīsimies uz to kaut kā strādāt.

Un kaut kādi ieraksti arī top?

Es šobrīd vēl nezinu. Mēs veidojam, pie jaunas mūzikas strādājam. Varbūt būs trešais singls vēl šogad. Ļoti iespējams būs. Es tā ceru. Nu, it kā bija runāts. Domāju, ka mēs paspēsim. Nu, ja arī neuzspēsim, nākamgad… Nu, bet mēs pie daudz jaunas mūzikas strādājam šobrīd. Jā.

Un tā stratēģija? Tā stratēģija ir skaidra, ko jūs darīsiet tālāk?

Jā! Mēs gribam albumu. Vēl vienu. Cerams, nākamgad.

Nekādas stila maiņas nebūs? Jūs pie šī stila arī turēsieties?

Mēs jau visu laiku kaut ko pamainām stilā. Ja tu, piemēram, paklausīsies tos mūsu albumus, redzēsi, ka tur ir daudz dažādi žanri apspēlēti. Mēs mēģinām nesēdēt uz vietas, mēs mēģinām maksimāli eksperimentēt. Mums patīk tā attieksme, ka mēs varam izmēģināt bišķiņ no visa.

Jo mums nav kaut kādi konkrēti groži. Mēs neturam sevi kaut kādos īpašos rāmjos.

3

Vot, mums tagad bija pēdējā albumā, mums ir bijis regejs, ko mēs ar Horenu uztaisījām, kas īstenībā jau mazliet skanēja pēc tāda latviešu šlāgera vairāk, ne regeja. Mums ir bijis house mūzikas stils, reggeaton, dancehalltrap. Un nākotnē mēs gribam pamēģināt to kantrī segmentu arī. O, ja mums izdosies! Uzmanās, Bauskas kantrī festivāls!

Mūsu kantrī grupām jāuzmanās, ja mums izdosies aizķert to kantrī mūsu interpretācijā.

3

Tas būs kaut kas stilīgs, es saprotu.

Es domāju, ka jā. Kad to repa lirisko saturu uzliec uz bišķiņ modificētiem kantrī pavadījumiem. Tas varētu būt diezgan jaudīgi.

Tas būtu radoši stratēģiski. Bet kādu tu stratēģiski redzi sevi, teiksim, pēc 10 gadiem? Vai tu tādu vīziju vispār esi mēģinājis kaut kad uzburt? Tas vispār ir diezgan biedējošs process.

Tas ir biedējošs process, šausmīgi. Es tā ļoti neplānoju. Man nav baigās vīzijas. Man ir suns, kas skrien pakaļ mašīnām. Es nezinu, ko es darīšu, kad viņu noķeršu. (Smejas.) Es vienkārši skrienu.

Visiem bija kaut kādi plāni. Nu, un kur tagad ir tie plāni? Tāpēc man nav vīzijas, ko es darīšu pēc 10 gadiem. Es vienkārši paļaujos uz sajūtām, es mēģinu vairāk baigi neuztraukties, vispār ne par ko neuztraukties, maksimāli iznīcināt stresu savā dzīvē.

3

Jo man ir pārsteidzoši kārtībā... Man ir fenomenāla imūnsistēma. Es ceru, ka es uzreiz nesaslimšu, kad esmu pateicis šo, bet man ir tas, ko sauc par prusaka, tarakāna imunitāti. Man varētu atombumba uzkrist, man izaugtu trešā acs, un viss. Es cenšos izgriezt stresu no savas dzīves.

Atceries – kad mēs sazvanījāmies, es biju stresains, es teicu – es nevaru, es nevaru tagad. Es atkal biju drusciņ par daudz sagrābies darbu. Bet tad vienā brīdī es nodomāju – bet kāpēc es to daru, kāpēc man tas visu laiku ir vajadzīgs? Un tagad es iemācījos tādu "Marokas mentalitāti", es nesteidzos. Ja man kāds uzrakstīs "WhatsApp", es atbildēšu pēc divām dienām, es atbildēšu, kad jutīšos, ka man jāatbild.

Ja kādam kaut ko vajadzēs, viņš pagaidīs vai arī pazvanīs atkal, ka to vajag tagad izdarīt.

Vienkārši neiespringt, jo mēs esam tādā žurku skrējienā šeit ierauti. Mums vajag vēl, vēl, vēl. Skrienam, skrienam, skrienam. Vajag vienkārši apstāties mazliet un novērtēt, kas tev ir.

3

Īpaši šis gads to parādīja, kad visi iekrita dīkstāvē uz kādiem mēnešiem, viss apstājās, visiem bija laiks padomāt. Citiem bija, citiem nebija. Es domāju, ka tas ir bezjēdzīgi kaut ko plānot un kaut kam skriet pakaļ. Tāpēc es cenšos dzīvot mirklī, ar to, kas man ir, un tā, lai es jebkurā brīdī varu sakrāmēt mugursomu un – paldies, man šeit apnika, es pazūdu!

Nu redzi, tu jau pateici. Mēs šad tad lūdzam kaut ko pateikt cilvēkiem "Jā" stilā. Tu jau pateici.

Tu ieminējies par draugiem. Kādi cilvēki tev ir apkārt?

Es īsti neatceros, kā bija tas teiciens, bet apmēram tā – tu esi vidējais aritmētiskais starp saviem draugiem. Esmu ļoti pateicīgs, man ir fantastiski draugi, fenomenāls sociālais burbulis.

Tuvākie cilvēki ir tik talantīgi, tik radoši, tik strādīgi un gudri.

3

Un tu beigās kļūsti par to vidējo aritmētisko. Ja tu visu laiku tusēsies riņķī ar kaut kādiem luņiem, tad arī būsi lunis. Bet, ja tev apkārt būs talantīgi, gudri un čakli cilvēki, tu arī no viņiem uzsūksi šo enerģiju. Tu turēsies viņiem līdzi.

Tāpēc ir ļoti svarīgi turēt to savu sociālo burbuli maksimāli veselīgu, būt ar labu enerģiju. Es ļoti mīlu savus draugus.

3

Principā "Satīns" – viņi ir mani tuvākie draugi, mēs esam kā brāļi visi, kā ģimene. Mēs esam tie brāļi, kuri kādam ir trūkuši. Un es no katra kaut ko iemācos, uzsūcu, tāpat viņi no manis. Mēs cits citu papildinām. Un arī ārpus "Satīna" es cenšos turēt apkārt cilvēkus, no kuriem es varu kaut ko mācīties.

Zini, kā ir tas teiciens – neesi gudrākais cilvēks istabā. Ja tu esi tas gudrākais cilvēks istabā, tad tu dari kaut ko nepareizi. Vienmēr skaties, vai ir kāds gudrāks par tevi, no kā tu vari mācīties.

3

Un man tas ir ļoti, ļoti svarīgi, es mācos. Tagad, kad es esmu drusciņ tajā šovbiznesā iekšā, man ļoti patīk, ka man apkārt ir kādi veiksmīgi uzņēmēji, inteliģenti cilvēki, pieredzējuši. Un es mācos no viņiem, kā viņi pieņem lēmumus, kā viņi attiecas pret dzīvi, kā viņi runā.

Tāpēc, lūdzu, tusējieties ar gudriem, talantīgiem cilvēkiem, neturiet sev apkārt tādus, kuri velk jūs uz leju.

3

Jā. Paldies tev.

Paldies, Rimant! Paldies arī jums (uzrunā skatītājus). Šis bija ļoti jauki, ļoti vērtīgi.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO