FOTO: Shutterstock/Unsplash/LETA/"Apollo" kolāža

Par bērnību, vēstures un dzīves līkločiem, kāzām pandēmijas laikā, lielāko savas dzīves kaunu, politiskajām spēlēm un nebeidzamu optimismu. Par to un daudz ko citu portālam "Apollo" pastāstīja vēsturnieks, rakstnieks un politiķis Māris Mičerevskis, kurš nesen sašūpoja pašmāju sociālo tīklu burbuli, nākot klajā ar partijas "Attīstībai/Par" "netīro veļu".

Daudzi velk paralēles starp nesenajām likstām partijā un filmas "Kriminālais ekselences fonds" tēlu Duļķe. Vai tu pats redzi līdzību?

Kaut kādu līdzību es droši vien redzu, bet tā vairāk ir nejaušība. Protams, ka Duļķes tēlā bija kaut kāda daļa manas personības, jo mēs kopā ar režisoru domājām, kāds viņš būs, un es Duļķē ļoti iejutos.

Es varu teikt, ka filmā man viņu ļoti nevajadzēja tēlot. Protams, ka tajā tēlā ir daļa manas personības - es pats esmu no Purvciema, es diezgan labi atceros 90. gadus un 2000. sākumu.

10

Es ceru, ka nākotnē uz nesenajiem atgadījumiem arī varēs paskatīties kaut kā komiski, jo šajā brīdī tas neliekas vispār smieklīgi, bet es ļoti ceru, ka pēc laika tas liksies kaut kas uzjautrinošs.

Tad tu apgalvo, ka ikdienā Māris bieži mēdz uzvesties kā Duļķe?

Ikdienā vairs noteikti nē, bet, kad es biju jaunāks, tad es mēdzu biežāk uzvesties kā Duļķis. Ļoti daudzi, iespējams, grib, lai es ikdienā uzvestos kā Duļķe, un viņi no manis to gaida.

Es atceros, ka ļoti nesen, starp pirmo un otro Covid-vilni, mums bija viens pasākums, kur viens cilvēks prasīja, lai es parunāju kā Duļķe un tad man vajadzēja nedaudz pat pārslēgties.

Tā kā es nevaru teikt, ka es būtu tīri Duļķe, tā tas gluži nav, ja neskaita kādas atsevišķas īpašības - piemēram, mūžīgais optimisms, ko man dažreiz pat pārmet.

10

Arī kā tajā filmā ["Kriminālās ekselences fonds"], kur bija tā vieta, kur pistole iekrita kanalizācijas lūkā un mēs devāmies projām. Man ienāca prātā doma, kas arī režisoram ļoti patika, ka pēc kāda mirkļa es atnāku atpakaļ un saku: "Nu, džeki, aizvedīsiet līdz centram?" Tas bija tā tīri no manis.

Pēc izglītības tu esi vēsturnieks.

Tā ir vienīgā augstākā izglītība, ko es esmu pabeidzis. Es esmu mācījies ļoti daudz kur, bet kaut kā visās vietās, kur es esmu studējis, man ir licies, ka es nespēju tās visas lekcijas nosēdēt. Daudzi kursi bija ļoti forši, bet daudzi šķita vairāk kā laika tērēšana. Tā es arī nekad maģistrantūru neesmu pabeidzis un vēsturnieku bakalaurs ir vienīgais, ko es arī esmu nomocījis.

Pēc kāda laika es izdomāju, ka man to maģistru vajag, un es iestājos vēsturnieku maģistrantūrā, kas jau bija daudz vēlāk, kad es visur citur jau biju izstudējies.

Ir tāds foršs tēls "tviterī" un vēstures profesors Jānis Taurēns. Man bija viena no pirmajām lekcijām pie viņa pēc atgriešanās pēc daudziem gadiem, un viņš tā paskatījās uz mani un jautāja: "Mičerevski, ko tad jūs šeit darāt?" Es sapratu, ka man īsti nav atbildes, un tā es arī to maģistrantūru neesmu pabeidzis.

Kāds bija tas ceļš - kāpēc tieši vēsturnieks?

Man vēsture jau no agras bērnības ir ļoti patikusi. Es atceros tādu epizodi no bērnības laukos... Par cik mana mamma ir Janīna Kursīte [Janīna Kursīte-Pakule ir latviešu literatūrzinātniece, valodniece, publiciste, rakstniece, politiķe], tad pie viņas ļoti bieži brauca no Amerikas latvieši, visādi ar kultūru un literatūru saistīti cilvēki... Toreiz man varēja būt kādi gadi 10.

Es no rīta, atspiedies pret krāsni, sēdēju un lasīju, man liekas, Ģērmaņa grāmatu par Latvijas vēsturi. Protams, mūsdienās to vairs nevarētu uzskatīt par vēstures pētījumu. Un tad pie mums bija viena, ja nemaldos, Amerikas latviešu literatūras pētniece, kura ļoti brīnījās, ka mazs puika no rīta viens pats sēž pie krāsns un lasa vēsturi.

Man patika pret vēsturi bija jau daudz agrāk, jo gan mamma, gan tētis, gan krustvecāki daudz lasīja priekšā visādas grāmatas, bet es pats pārsvarā lasīju tieši par vēsturi. Protams, bija arī kas cits, grūti to gan nosaukt par daiļliteratūru, bet, piemēram, "Iliāda" mani ļoti aizrāva.

Jā, tas viss bija saistīts ar vēsturi... Es varbūt dzīvoju tādā kā pasaku pasaulē, varbūt tam par iemeslu bija laiks, kad es iemācījos lasīt, kad tēvs pa dienu bija darbā un māte virtuvē rakstīja doktora disertāciju, un man pašam bija jātiek ar sevi galā. Tā es dzīvoju skaistos, dažādos vēstures laikos.

Var teikt, ka tev vēsture jau no bērnības ir sekojusi.

Jā. Tad es pabeidzu Franču liceju, kur es mācījos tikai vidusskolā. Tad visi domāja, kur katrs grib iet mācīties - daļa uz franču filologiem vai mācīties kaut ko par biznesu, vai iet uz žurnālistiem. Man tas viss likās - jā, varbūt.

Tā kā es nevarēju izdomāt konkrētu nozari, es nolēmu, ka, ai, iešu uz vēsturniekiem.

10

Sanāca ļoti interesanti, tā kā es Franču licejā biju baltistikas profilā - man tā vēsture bija kā izvēles priekšmets, bet nekādās olimpiādēs es, protams, nepiedalījos. Kā pirmie seši studenti tika pieņemti olimpiāžu laureāti, es biju uzreiz aiz viņiem, tāpēc man studenta apliecībā bija numurs "VĒST 000007" kā aģents 007.

No vēsturnieka par politiķi. Kā tas notika?

Tas nāca kaut kā paralēli, jo būtībā vēsture kaut kādā ziņā ir politikas vēsture. Ja mēs politiku uztveram kā mūsu kopējās rūpes par kopējām lietām, kā tas it sevišķi ir demokrātijā, kas radās Senajā Grieķijā. 

Man visu laiku likās, ka es gribu tajā piedalīties, protams, pārspīlēti teikt, bet piedalīties vēstures veidošanā. Sapratu, ka es nevaru dzīvot senajos laikos, es varu dzīvot tajos laikos, kuros es esmu un piedalīties esošajos procesos.

10

Starp citu, tas ir tieši tāpēc... Es tagad aizklīdu no tēmas, bet es atceros, ka es piedalījos bērnu grāmatu konkursā, kuram es uzrakstīju grāmatu "Septiņas dienas Miltiņu karaļvalstī" un tur es ļoti maz ko izdomāju. Tad, kad mēs - es, mana māsīca un brālēns - bijām maziņi un pavadījām vasaras kopā Rundālē, tad mēs bijām izdomājuši Miltiņu karaļvalsti un es biju karaļvalsts pirmais karalis. Tāpēc var teikt, ka jau no bērnības bija sajūta, ka politika ir tas mans ceļš.

Protams, tad bija savādāka izpratne, bet es visu laiku meklēju to ceļu uz politiku, bet tas salīdzinoši vēlu atnāca pie manis. Es nezinu, laikam tad, kad es tam biju nobriedis, bet doma par to man, acīmredzot, bijusi jau no Miltiņu karaļvalsts laikiem.

"Septiņas dienas Miltiņu karaļvalstī" - tā ir vienīgā bērnu grāmata, ko tu esi uzrakstījis?

Jā, es esmu visu laiku domājis, ka vajadzētu vēl kādu uzrakstīt, bet tā es vēl tam neesmu saņēmies. Toreiz bija konkurss un tā arī bija mana pirmā grāmata.

Ar to rakstīšanu man ir līdzīgi kā ar politiku, es vienmēr esmu kaut kur internetā rakstījis blogus, un man vienmēr ir licies, ka es gribu rakstīt, bet toreiz bija tā, ka mana māsīca, kas arī bērnībā bija Miltiņu karaļvalstī, piezvanīja un teica, ka ir kaut kāds konkurss, kur var laimēt 2000 latus, kas tajā laikā, protams, bija milzīga nauda un stimuls, kas palīdzēja saņemties.

Man bieži tā gadās, ka jā, gribu kaut ko uzrakstīt, bet tā tas atliekas uz rītdienu, parītdienu, aizparītdienu vai pēc gada, tāpēc ir ļoti forši, ka ir tāds pilnīgi vienkāršs stimuls, kas palīdz to izdarīt tagad nevis kaut kad vēlāk.

"Miltiņu karaļvalsts" ir bērnība, bet tagadne ir tagadne. Kā tu sevi raksturotu kā politiķi?

Es esmu ļoti racionāls, man nepatīk izlikties, bet kaut kādā ziņā es esmu arī sapņotājs. Par cik es esmu vēsturnieks un es esmu lasījis, kā veiksmīga politika ir ļāvusi valstīm teju neticami uzplaukt. Piemēram, Venēcija - no maza purvaina ciemata kļuva par vienu no ietekmīgākajām vietām pasaulē.

Man patīk sapņot un, cik es skatos vēsturē, šie sapņi piepildās, ja pieņem racionālus lēmumus.

10

Droši vien ne vienmēr man pašam tas tā sanāk, bet tas ir tāpat kā dzīvē, ja tu nemelo pats sev, tad tu vari izdarīt pareizus lēmumus. Protams, ne vienmēr, bet vienmēr ir vērts mēģināt.

Tava būtība arī bija tā, kas mudināja nākt klajā ar informāciju par saviem kolēģiem?

Jā, es domāju, ka noteikti jā, jo es ilgstoši izjutu diskomfortu. Un es domāju, ka bija iespējamas tikai divas lietas - vai nu mēģināt pašam sevi saēst ar to, ka tev kaut kas nepatīk, vai arī mēģināt saprast, kas tas ir, un izdarīt ļoti sāpīgu izvēli, bet tādu, kas pēc tam tevi negrauž.

Ļaudis mēļo, ka līdz šim "Attīstībai/Par" šķita viens no "mazākajiem ļaunumiem". Vai tu tam piekrīti?

Man, protams, ir grūti izvērtēt, jo es neesmu bijis citos "ļaunumos". Bet, cik es zinu par citām partijām, es nevaru teikt, ka tieši "Attīstībai/Par" būtu tas briesmīgais ļaunums.

Tīri tā nodaļa, ko es pārstāvēju, "Latvijas attīstībai", es teiktu, ka tas bija tāds suvenīrs no 90. gadiem, no kuras es ceru, ka "Kustībai par" izdosies norobežoties.

10

Es viņos ["Kustībai par"] redzu daudz ko ļoti foršu, jo es biju arī viens no tiem, kurš cīnījās par to, lai mēs ["Latvijas attīstībai"] ietu ar viņiem kopā, jo es ticu, ka viņiem izdosies mūs visus atšķaidīt.

Par kaut ko pozitīvāku. Tu šogad iestūrēji laulības ostā. Pirmkārt - apsveicu!

Paldies!

Kā noritēja kāzas pandēmijas laikā?

Tas bija ļoti forši. Es domāju, ka tā bija tāda pieredze, ko daudzi noteikti nepiedzīvo. Mums daudz kas nobruka, jo mēs bijām domājuši rīkot ballīti, aizbraukt kāzu ceļojumā. Nu un beigās mums kāzu ceļojums un medusmēnesis ievilkās gandrīz bezgalīgi.

Tas bija reizē gan ļoti grūti, gan ļoti forši, nu un kad šis [Covid-19 pandēmijas] laiks Latvijā būs beidzies, tas vienmēr paliks atmiņā. Nevis pāris bildes un viss ir cauri, bet tas kaut kā turpinājās ļoti ilgi un ļoti pozitīvi.

Kā laulības dzīve atšķiras no parastām attiecībām?

Manā konkrētajā gadījumā ir līdzīgi, kā es runāju par politiku. Tad, kad tev uzdod to jautājumu, vai tu ņemsi šo sievieti vai vīrieti par savu sievu vai vīru, tad tev ir jāatbild godīgi, jo tas ir tāds izšķirošs solis.

Es pirmo un es ceru, ka arī vienīgo reizi precos un man ir tāda sajūta, ka tas tiešām ir kaut kas īsts un vienreizīgs.

10

Starp citu, par mani daudzi smējās, jo es pirms tam biju pilnīgs laulības institūcijas pretinieks, jo tīri kā vēsturnieks es zinu, ka laulība var būt ļoti dažāda un par to arī liecina latviešu valodas vārdi, kā precēšanos mēdz apzīmēt.

Piemēram, senākais vārds ir vedības - sievu nolaupa un aizved vai arī savienībai apakšā ir kāds darījums, par ko liecina vārds - precības. Tad tas trešais vārds, kas ir laulāties, tas ir no lībiešu valodas, kad Latvijā ieradās kristietība, tad arī pateica, ka vairāk nebūs šitā te "prečošanās".

Es visu laiku tad domāju par to mūsdienu konceptu, jo ilgu laiku laulības saglabājās kā tāda kristietības konstitūcija, bet mūsdienu Latvija un tajā skaitā es, kaut vai es esmu katolis un ticu dievam, mēs nedzīvojam īsti tādā viduslaiku kristietībā, ka mēs katru dienu ievērotu reliģijas principus. Vismaz es tā nedaru, noteikti ir cilvēki, kas tā dara.

Tad nāk arī 19. gadsimta laulības un padomju laiku laulības, un tur ir tik daudz uzslāņojumu, ka es agrāk nesapratu, kas tas īsti ir un kāpēc man to vajadzētu? Bet šajā konkrētajā gadījumā es sapratu, ka mēs jau paši varam izdomāt uz kādiem principiem noslēgt laulību ar cilvēku, ar ko tev ir forši.

Ģimenes pieaugums - suņu meitene Frīda. Kā viņa atrada ceļu pie jums?

Tas ir tāds interesants stāsts. Man jau no bērnības patīk takši. Viņi ir tādi nešpetni, skaisti, zina, ko viņi grib, bet es iepriekš nekad tam nebiju saņēmies. Un mana sieva ļoti gribēja suni un es pats arī gribēju.

Jau ilgāku laiku runājām, ka varētu kādu paņemt. Toties, sievai ļoti nepatika takši sliktas bērnības pieredzes dēļ, bet tad mēs nolēmām, ka vajadzētu pamēģināt uztaisīt foršu ģimenes locekli no takša, neskatoties uz viņu iedzimto grēku, kas nāk viņiem dabiski bonusā.

Šobrīd es sēžu gultā un blakus istabā tiek audzināts mūsu ģimenes loceklis, kurš ir ļoti nepaklausīgs, bet viņā ir ļoti daudz mīlestības un, protams, bieži vien viņš ir kā maza stresa bumbiņa, ko vienmēr var paglaudīt, paspaidīt, paspēlēties.

Frīda. Kā izdomājāt vārdu?

Aizbraucām iepazīties ar taksīti un tad mēs varējām viņu paņemt, ja nemaldos, pēc kādas nedēļas. Par cik mēs viņu jau bijām redzējuši, mēs sākām domāt vārdus.

Rakstījām uz lapas dažādas versijas, kurš tad varētu būt tas īstais. Es gāju cauri dažādiem grieķu un acteku dieviem un ko tur vēl... Bet par cik mēs viņu bijām jau redzējuši, man liekas, ka mana sieva pateica vārdu "Frīda" un tas kaut kā aizgāja. Man likās, ka tas ir tas īstais vārds.

Šobrīd gan mēs viņu saucam ļoti daudz dažādos mīļvārdiņos. Agrāk, kad es braukāju ļoti daudz dažādās ekspedīcijās pa Latgali un Sibīriju, tad ļoti aktuāla tēma bija, kā citur sauc dažādas lietas un ēdienus.

Es atceros, ka es vēl vectēvam prasīju, kā pie viņiem sauc kandžu un vectēvs teica: "Meilam bārnam daudz vuordu ". Un es tā teiktu arī par Frīdu, ka mīļam bērnam daudz vārdu.

10

Esot tā, ka suns izvēlas vienu saimnieku. Kurš tas ir - tu vai sieva?

Pagaidām liekas, ka viņa ir izvēlējusies, ka viņa pati ir saimnieks. Es ceru, ka mēs panāksim to, ka mēs abi divi esam saimnieki vai vismaz viens no mums, bet pagaidām saimnieks ir viņa. Un mēs ar to, tā nevar teikt, bet cīnāmies jeb mēģinām iemācīt, ka daudzās lietās mēs esam galvenie.

Tu esi ļoti aktīvs sociālajos tīklos - bieži tvīto, uzturi Solona klubu "Facebook". Cik daudz laika tev ikdienā aizņem sociālie tīkli?

Tas ir kā kurā brīdī. Kādreiz es ļoti daudz izmantoju "Twitter" un tad, kad mani ievēlēja Rīgas domē, es pēkšņi atklāju tādu sev milzīgu pārsteigumu, ka es nevaru rakstīt vairs pilnīgi visu, jo vienmēr tiek izvilkts - redz kā, politiķis kaut ko tādu vai šitādu ir pateicis.

Es jau biju ievēlēts, kad iznāca filma "Kriminālās ekselences fonds" un es tieši no šīs pieredzes spriedu, ka nu tikai sāksies kaut kas briesmīgs, bet izrādījās, ka tas tā nav.

Tad es sapratu, ka nevar teikt visu, bet, ja tu saki godīgi, tad to gan var teikt.

10

Sociālie tīkli - tas ir kaut kā viļņveidīgi. Brīžiem liekas un ne tikai liekas, bet arī tā notiek, ka sociālajos tīklos var nosēdēt cauru dienu un reizēm ir tā, ka liekas, ka kādu gadu nav ko teikt.

Tieši šobrīd, ņemot vērā pēdējos notikumus, es cenšos ievērot tādu kā sociālo tīklu karantīnu, ja tas nav nekas tīri sadzīvisks, ko es esmu ieraudzījis uz ielas vai atnācis kāds spārnots joks, tad es cenšos to nerakstīt.

Mēģinu atstāt tā, ka, piemēram, politika - tas ir darba laiks. Es vēlos pat izdomāt, cik es daudz tai vēlos veltīt laiku, arī pat tik tālu, kad es par to vēlos runāt sociālajos tīklos.

Piemēram, vakarā es esmu novilcis robežu, ka tad es drīkstu būt ēdienu blogeris vai suņa blogeris, vai nezinu, vēsturnieks, bet, katrā ziņā, ne politiķis. Bet grūti sanāk.

10

Daudziem pēc darba laika ir grūti atslēgties no darba. Vai es saprotu pareizi, ka tu tagad strādā pie tāda kā režīma, lai to sev atvieglotu?

Pavisam nesen es sāku domāt, ka tas ir nepieciešams, jo pēdējo notikumu kontekstā es sapratu, ka es 24 stundas dienā atrodos divās paralēlās pasaulēs, ka es nespēju pilnvērtīgi veltīt laiku vairs nekam. Es sapratu, ka ir jānovelk kāda robeža.

Agrāk man tas sanāca kaut kā dabīgi. Pa dienu es varēju darīt visas lietas kopā, vakarā es palasīju kaut ko par vēsturi. Makjavelli reiz bija teicis, kad viņš bija trimdā, ka laika pavadīšana sarunās ar aizgājušo laiku lieliskākajiem cilvēkiem kaut kā nomierina. Bet tad, kad tas virpulis sagriežas tik liels, tas dabīgā veidā vairs nav tik iespējams.

"Twitter" tev ir teju 7000 sekotāju. Tas jau ir "viedokļu līdera" līmenis. Vai tu sevi uzskati par tādu?

Es, protams, objektīvi nespēju par sevi tā spriest. "Solona klubā" mēs abi divi ar manu čomu Andri skatījāmies, kas ir tās lietas, kas kaut kā rezonē ar sabiedrību un kas ne tik ļoti. Un jā, ir kaut kādas reizes, kad man sanāk būt viedokļu līderim, bet ir kaut kādas reizes, kad tas neizdodas.

Es domāju, ka tas ir atkarīgs ne tik daudz no tā, vai es to gribu vai negribu, bet no tā, vai izdodas trāpīt.

10

Dažreiz izdodas pateikt kaut ko asprātīgu priekšā laikam jeb izdodas uzminēt to, kas būs aktuāli vai ļoti labi spriest par to, kas ir noticis.

Man vienmēr ļoti paticis paskatīties alternatīvus scenārijus un paskatīties uz lietām citādāk. Ja es nemaldos, tas bija romiešu filozofs Seneka, kurš bija teicis, ja tu nevēlies kļūdīties, tad ej tur, kur iet visi.

Protams, es ļoti bieži eju tur, kur iet visi, bet es jebkurā gadījumā mēģinu piespiest sevi padomāt, vai ir kāds ceļš, kur neiet neviens un saprast, vai tas nav tas īstais.

Ar Jura Pūces situāciju savos sociālo tīklu kontos aktīvi dalās arī Aldis Gobzems, kurš cīnās par iespēju pandēmijas laikā dibināt partiju. Vai viņš Tevi ir aicinājis pievienoties?

Nē, viņš pats nav aicinājis, bet viņa sekotāji gan mani aicināja piedalīties piketos, kas tur notika. Es sevi īsti neredzu kā Alda Gobzema sekotāju.

Es varbūt negribu izteikties tādās kategorijās kā melns vai balts, tāpat es domāju, ka es visu šo laiku esmu labi izvairījies no ieslīgšanas kaut kādos apvainojumos, tikai tāpēc, ka cilvēks varbūt nepārstāv tādu politisko nostāju, kādu es.

Es teiktu, ka šis nesenais gadījums bija tāda pirmā reize, kad es kategoriski parādīju savu nostāju, ka ar šiem man nav pa ceļam, bet arī ar Aldi Gobzemu - man kategoriski nav pa ceļam.

10

Bet es arī negribētu teikt kaut ko tik skaļu kā idiots, muļķis... Mēs darām kaut ko tādu, kam, es ceru, mēs ticam, un nu man ļoti patiktu, ja mēs spētu runāt savā starpā nevis mētāties ar apvainojumiem.

Bet jā, ja Aldis Gobzems mani uzaicinātu savā partijā es nepiekristu, bet tas nenozīmē, ka man vajadzētu teikt, ka viņš ir kaut kāds briesmonis.

Kāds ir tavs lielākais dzīves sasniegums?

Es ceru, ka man tāds vēl tikai būs.

Līdz šim?

Līdz šim lielākais dzīves sasniegums... Es tiešām nespēju atcerēties vienu tādu sasniegumu, ko es varētu nosaukt. Ja nu vienīgi mana precēšanās. Bet es pavisam labi atceros lielāko kaunu savā dzīvē. Es ceru, ka visiem ir tāda problēma, ne tikai man - ka liekas, ka es esmu baigi foršais un tā ir tā vieta, kur visbiežāk var aplauzties.

Vismilzīgākais kauns manā dzīvē bija tāds, ka mēs pēc skolas ar čomu aizgājām spēlēt florbolu uz tādu komandu "2A". Mēs īsti nezinājām kādi ir panākumi, toreiz vēl īsti nebija interneta, un mūs tāpat ilgi nelaida uz oficiālajām spēlēm.

Tad pirmoreiz mūs palaida un izrādījās, ka uz mums abiem ir viena forma - vienu periodu spēlē viens, otru otrs. Tā spēle notika, ja nemaldos, Priekuļos, bija pilna zāle skatītāju. Mūsu komanda bija nožēlojama un kad rezultāts bija 19:0, atbalstītāji bļāva: "Divdesmitos! Divdesmitos!" Un pretinieki noņēma vārtsargu un iemeta arī to 20. golu.

Es atceros, ka atrasties tajā zālē bija tāds apkaunojums. Es zinu, ka daudziem sapņos rādās, ka, es nezinu, pliks staigā pa savu bērnības skolu vai tāda tipa scenāriji. Man šis ir tāds pats apkaunojums, bet diemžēl ne sapnis.

Kad mēs no skolas pārnācām uz komandu, mēs jau domājām, ka mēs esam baigi foršie sportisti. Tas bija tik smags pazemojums, ka es visu laiku mēģinu sev ar šo atgadījumu atgādināt, ka tu nemaz neesi tik foršs, tik stiprs vai gudrs, kā varbūt tev liekas.

10

Tā kā Senajā Romā bija triumfa gājiens tiem, kuri ir paveikuši kādas lielas uzvaras, aiz muguras viņiem stāvēja vergs, kurš čukstēja viņiem ausī: "Atceries, ka tu esi mirstīgs!" Tā es mēģinu pats sev atgādināt, ka nekad nevajag pieļaut, lai tev sakāpj galvā. Protams, ne vienmēr tas tā izdodas, bet es ceru, ka tā ir tāda problēma visiem un šis nu jau gandrīz bērnības notikums man palīdz par to atcerēties.

Tev šobrīd ir pilni 38 gadi. Ko tu gribi paspēt izdarīt līdz 40 gadu vecumam? Mēdz teikt, ka tas vīriešiem ir īpašs vecums.

Es ceru, ka man tā nav, jo ir ļoti daudzas lietas, kas mani nepadara par tipisku vīrieti. Piemēram, mums tagad vajadzēja izurbt durvis un to darīja sieva.

10

Es atceros arī no bērnības tādu atgadījumu, ka ar labāko draudzeni braucām ar mašīnu un viņa iestiga. Garām gāja kaut kādi puišeļi, kuri palīdzēja mums izrakties un izbraukt. Un tad viens no viņiem man teica: "Tagad gan tev vajadzētu sēsties pie stūres, jo ko tad tur sieviete sēdīsies..." Bet es nekad neesmu mācējis braukt ar mašīnu, mani auto neinteresē, tāpēc es ceru, ka klasiskais vīriešu vecums mani nepiemeklēs kā kāda briesmīga krīze.

Tāpēc es neskatos uz 40 gadu vecumu tā - ko man vajadzētu pagūt tieši līdz tam. Man bija tāda interesanta saruna ar manu čomu Andri no "Solona kluba", ar ko es studēju arī kopā vēsturniekos. Tie bija 2000. gadi, tas laiks bija tāds trūcīgs, man viņš palicis atmiņā diezgan pelēks, mēs visi bijām daudz nabadzīgāki - dzērām kaut kādu lēto alu un ēdām belašus, ja tā to visu var vienkāršot.

Kaut kad nesen - pirms kādiem diviem gadiem - mēs sēdējām kādā kafejnīcā un nezinu kāpēc, bet ēdām kūkas un dzērām kafiju, un, protams, tas izskatījās kaut kā kruti. Es prasīju Andrim, ja es tev tad [2000. gados] parādītu bildi ar to, kur mēs tagad atrodamies, kā tev liktos, kas ar mums ir noticis pa šiem gandrīz 20 gadiem. Andris man atbildēja: "Es domātu, ka es laikam esmu kļuvis par miljonāru."

Es negribu to teikt tikai par kaut kādu naudu, bet par jebko, ko mēs darām. Es gribētu, ka pēc diviem gadiem, kad man būs 40 vai pēc 12 vai 20 gadiem, ja man tagad parādītu to laiku un es varētu teikt - jā, wow! Es esmu ticis kaut kur uz priekšu dzīvē. Tas ir tāds vienīgais kritērijs.

Es esmu arī vēsturnieku biedrībā, kur mēs katru gadu pasniedzam gada vēsturnieka balvu. Vienu gadu mēs to pasniedzām profesoram, kuru es ļoti cienu, Aivaram Strangam, viņš par sevi teica: "Es esmu centies ļoti daudz sfērās, bet visās ļoti virspusēji."

Protams, ka viņš par sevi pārspīlē, bet es par sevi varētu teikt šo pašu, ka man tās sfēras ir daudz un es nezinu, kurā man kaut kas izdosies vai neizdosies, bet es vēlos, lai man tas izdotos un, ja man to nākotni parādītu tagad, es vēlētos, lai es ar to būtu apmierināts un tajā pašā laikā domātu, vai es nevaru kaut ko vēl labāku izdarīt.

Tad tu vienmēr dzenies pēc kaut kā labāka?

Jā.

Kā tu nolaid tvaiku?

Varbūt tas skanēs tā muļķīgi, bet ir tāda spēle, kas saucas "Crusader Kings". Tā ir datorspēle, kas ilgst no septītā gadsimta līdz pat 15. gadsimtam. Tur tu vari būt jebkurš karalis, tur ir jākaro, jāprecas, jāveido dinastijas un tad, kad es gribu atslēgties no visa, tad es iejūtos kāda karaļa ādā. Vienalga, vai tas būtu Mindaugs vai Vilhelms I Iekarotājs, veidoju kaut kādu dinastiju un aizmirstos no tā, kas es esmu.

Diemžēl var paskatīties, ko man ir bail darīt, cik daudz stundas es šo spēli esmu spēlējis, bet tā ir ļoti laba lieta, kā nolaist tvaiku. Mēs ar sievu ļoti forši kopā to darām, proti, viņa dara kādas blakus lietas, bet tad karaļiem piedzimst bērns un tad es prasu sievai, kā mēs sauksim troņmantnieku, un tad mēs viņus nosaucam kaut kādos smieklīgos, interesantos vārdos.

Mūsu sarunā ik pa laikam cauri mijās tas, ka tu gribētu būt karalis. Mums Latvijā nav karaļu, bet mums ir prezidents. Vai tu sevi varbūt kaut kad nākotnē redzētu arī prezidenta lomā?

Sapņot, protams, ka var, bet tas nav jautājums, uz kuru atbildēt varu es pats. Objektīvi es sevi nespēju izvērtēt, jo, kā jau no šīs sarunas var redzēt, es esmu liels sapņotājs.

Es sevi kādā dienā droši vien varētu redzēt ne tikai par Latvijas prezidentu vai karali, vai, nezinu, augsto priesteri, bet es domāju, ka tas, kas es varu būt, ir tas, kā mani redz cilvēki - gan tuvākie, gan arī pārējie. Es domāju, ka tikai viņi var atbildēt uz šo jautājumu.

10

Bet vienmēr paliek jautājums - kas tu pats gribi būt?

Es gribu būt tāds, kāds es esmu, bet tā, lai man pašam no sevis nav kauns. Jā, es varētu teikt, ka es gribu būt prezidents, bet tad, ja es vienu dienu pamostos kā prezidents, bet man būtu par sevi kauns, tad es domātu, ka es esmu ļoti slikti ievēlējies to, kāds es gribu būt.

Tāpēc es varu teikt, ka es gribu būt tāds par ko man nav jākaunas, vienalga kas tas arī būtu - trolejbusa vadītājs vai kā viens Romas imperators, kuram viss apnika un viņš pēc tam audzēja kāpostus.

10

Jebkura nodarbošanās ir ļoti forša, ja tu esi kaut kādā mierā pats ar sevi un tev ir ērti savā pozīcijā.

Man patīk arī ļoti fiziskas lietas, kā piemēram skaldīt malku vai rakt grāvjus, es varētu būt arī kaut kas tāds. Ja es tādā veidā varētu sevi piepildīt un justies ērti ar to - varbūt pat tas ir labāk kā būt par prezidentu, varbūt prezidents ir labāk! Jebkurā gadījumā, lai nav jākaunas pašam par sevi.

Es domāju, ka mēs nākotnē arī redzēsim, kas tu būsi un kas tev izdosies. Varbūt tev ir kāds novēlējums, ko tu gribētu pateikt skatītājiem un lasītājiem!

Novēlējums ir tāds - esiet laimīgi! Tas ir ļoti grūti un brīžiem varbūt tas pat ir smags darbs un droši vien, ka šobrīd, tādā pasaulē, kādā mēs tagad dzīvojam, mēs nevaram būt visu laiku laimīgi, bet mēs varam pēc tā tiekties.

Dzīves jēga jau ir ļoti sen meklēta, bet nekad tā arī nav atrasta. Ļoti daudz varianti par to ir bijuši jau no laikiem, kad cilvēki iemācījās rakstīt un lasīt, bet es domāju, ka tā laime savā veidā ir tas process, kā mēs to darām un turpinām to meklēt.

10

Labi, mēģināsim to turpināt meklēt. Paldies par sarunu!

Paldies!

Video: Portāla "Apollo" saruna ar politiķi Māri Mičerevski*

*Ievērojot valstī noteikto ārkārtējo stāvokli un noteiktos ierobežojumus, intervija notika tiešsaistē. Interneta un tehnoloģiju īpatnību dēļ, dažbrīd pazūd skaņa vai noraustās bilde.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO