Vestards Šimkus.

FOTO: Anna Rjabova

"Kā lauku puika nemaz tik skeptiski neskatījos uz to, ka varētu izvicināties ar kādu grābekli, lāpstu un varbūt pat cirvi," sarunā ar Rimantu Ziedoni atklāj pianists un komponists Vestards Šimkus, stāstot par savām mājām, peldēm ar zalkšiem un to, ko drīkst un nedrīkst darīt profesionāls pianists.

Sveiks, Vestard!

Sveiks, Rimant!

Cik saprotu, esi savās dzimtas mājās -"Irbēs", Vecmokās?

Jā, tieši tā. Šī ir vieta, kur es pavadu katru savu brīvo dienu - šogad saistībā ar pandēmiju te esmu pavadījis vairāk dienu nekā jebkuru citu gadu.

Saki, ar ko tu nodarbojies tagad? Mākslinieki diemžēl tagad ir spiesti norimt. Sākumā domājām - ir jauki, beidzot ir pienācis laiks padomāt, sakoncentrēties, "pabriedēt" idejas. Nu jau daudzi sāk kļūt nervozi. Kā tev tagad klājas? Kāds ir tavs dienas ritms, kā pavadi laiku ar ģimeni?

Redzi, mana ikdiena nesastāv no nemitīgas koncertēšanas. Apmēram viens koncerts nedēļā, gada laikā - aptuveni 50 koncerti, laikā, kad nebija pandēmijas. Lielākais laika periods aizritēja, gatavojoties koncertiem. Šeit, mājās.

Pianista profesija ir tāda, kurā nebūtu vēlams ilgu laiku nestrādāt.

2

Tāpat kā sportistiem - muskulatūra aizmirst, kā darīt. Līdz ar to es katru dienu vingrinos klavierspēlē. Vienalga, vai man tuvākajā laikā šie koncerti ir vai nav.

Mana ikdiena nav īpaši mainījusies - es kā jau katru dienu mostos kopā ar mīļajiem tuviniekiem, dodos pastaigāties un visu cauru gadu eju uz ezeru peldēties.

Esmu dzirdējis, ka ezerā peldies ar čūskām. (Smaida.) Vai tā ir taisnība?

Jā, vasarā ezerā čūsku ir diezgan daudz. Zalkšiem ļoti patīk baudīt saules siltumu un atrasties pie ezera. Gluži tāpat kā man - tā nu mēs tur bieži vien satiekamies.

Nu jau vairākus gadus es sevi vienkārši rūdu, lai justos vesels. Šeit ir tāda kā laimes ligzda, kur es labi un saturīgi pavadu laiku. Ja tas tā ir izdevies, tad dzīves diena ir bijusi vērtīga, patīkama un skaista.

Laiks, kad es staigāju pa mežu, patiesībā ir laiks, kuru pavadu kā mūziķis. Šajos brīžos es izdomāju visus jautājumus par kāda skaņdarba interpretāciju vai savu skaņdarbu.

2

Dzirdu mūziku, eju pa mežu un neskatos, kur lieku kājas - vairāk skatos uz augšu. Es iztaisnoju muguru un skatos, ka debesīs ir tāds pats ceļš kā man zem kājām, un dzirdu koku galotnēs visas skaņas, un tās atnāk pie manis.

Tad es par to visu domāju un mēģinu to ar vārdiem noraksturot - kas ir tas, ko es redzu, un ko tas nozīmē manā apziņā. Tas viss bagātina manu dienu. Un jebkurā laikā, vai pandēmija ir vai nav, tās ir tās lietas, kuras daru katru dienu.

Šad tad ir koncerti vakarā - tas parasti aizņem vienu vai divas dienas nedēļā. Pārējo laiku es pavadu te - pie dabas ar saviem mīļajiem, dzīvodams tādu noslēgtu, bet, manuprāt, gan garīgi, gan fiziski skaistu dzīvi. 

Vai tu nelabprāt uzturies Rīgā? Cik es saprotu, šī ir tava "īstā vieta".

Rīgā esmu tad, kad nepieciešams - brīvā laika pavadīšanu tur nepiekopju. Rīgā arī nedzīvoju, mana vienīgā mājvieta ir šeit. Esmu šeit piedzimis un uzaudzis, šī vieta laukos man ir tuva un dabiski patīkama. Ja es būtu audzis Rīgā, tad pilsētvide, iespējams, būtu tā vieta, kur es justos vislabāk. Tas ir atkarīgs no tā, kur cilvēks ir veidojies bērnībā.

Šai ziņā es no savām bērnības sajūtām, patikšanām un ilgām nekur tālu neesmu ticis.

2

Cik stundas dienā tu pavadi, spēlējot klavieres?

Es spēlēju tik, cik nepieciešams - tās ir vismaz trīs stundas dienā. Tas, protams, atkarīgs arī no tā, cik liels repertuārs jāgatavo. Ik pa laikam iespējas tomēr muzicēt rodas pat pandēmijas laikā - jāsaka, ka pagājusī vasara man koncertēšanas ziņā bija normāla. Arī pavasaris nemaz tik tukšs nebija.

Protams, es saprotu, ka pianists ir īpaša profesija tai ziņā, ka var uzstāties viens pats. Laikā, kad cilvēki baidās atrasties tuvā distancē, pianists ir šķietami nekaitīgs. Kopumā šis gads gan ir bijis koncertiem nabagāks.

Protams, es gribu spēlēt un tikties ar saviem klausītājiem - šādu iespēju šogad ir bijis mazāk.

Lauku īpašums prasa fizisku darbu. Man ir, iespējams, dīvains jautājums - kā pianists sargā, kopj un trenē savus pirkstus? Vai ir kādi paņēmieni? Vai tu drīksti, piemēram, cirst malku?

Nē, malku es nedrīkstu cirst un nekad to neesmu darījis.

Kopš bērnības, augdams kopā ar vecākiem, esmu ļoti saudzēts no lauku darbiem - varbūt pat vairāk, nekā man to būtu gribējies.

2

Kā lauku puika nemaz tik skeptiski neskatījos uz to, ka varētu izvicināties ar kādu grābekli, lāpstu un varbūt pat ar cirvi. Bija kaut kādi darbi, kurus man ļāva darīt, piemēram, kartupeļu vai siena vākšana, taču malkas ciršana vai citi darbi, kas rokām tiešām ir bīstami, no manis netika prasīti.

Kamēr citi darīja šīs lietas, es vingrinājos pie klavierēm. Tāpat ir arī tagad, lai arī te vairs nav nekāda naturālā saimniecība, kāda mums bija agrāk, tagad tas salīdzinoši ir tāds mazumiņš, lai ir veselīga ēšana. Ja ir nepieciešams kas tāds, ko es varu izdarīt, labprāt palīdzu, taču īsti pieredzējis smagus darbus neesmu.

Kas attiecas uz roku saudzēšanu - vienīgais risks, kam pianists var pakļaut savas rokas, ir nepareiza vingrināšanās pie klavierēm. Ļoti izplatītas ir sāpes muskuļos, kas veidojas no nepareizas vingrināšanās. Ir jāprot vingrināties tā, lai vari stundām spēlēt. Man šai ziņā ir patiesi paveicies ar skolotājiem - viņi ir iemācījuši spēlēt tā, ka manas rokas nekad nenogurst.

Es gan cauru gadu peldos, arī aukstā ūdenī, kas pirkstu un roku locītavām nav īpaši labi - šī iemesla dēļ ezerā man ir termocimdi.

Tu esi teicis, ka spēlēšana ir smaga fiziska piepūle. Daudzi pazīstami rakstnieki ir teikuši, ka pēc rakstīšanas viņi ir fiziski noguruši. Ir cilvēki, kas to nesaprot - nu kas tad tur, tikai sēž pie galda un raksta. Kā tu turi sevi formā, fiziskā līdzsvarā, lai nenogurtu?

Peldos katru dienu, taču arī skrienu un vingroju katru dienu, lai uzturētu savu fizisko izturību.

Lai nospēlētu solokoncertu, kura garums ir vismaz stunda vai pusotra, uz skatuves aiziet daudz sviedru.

2

Nogurums pēc tam ir milzīgs - pēc tam ir grūti kaut vai stūrēt uz mājām. Es pēc koncerta jūtos vājš un man ir sajūta, ka esmu zaudējis kilogramus - ir milzīga apetīte, ļoti daudz gribas ēst.

Koncertēšana, protams, ir fiziska darbība, turklāt tāda ir ne tikai koncertēšana, bet arī vingrināšanās mājās. Bieži vien pēc tam esmu ārkārtīgi noguris - dauzās sirds, dun galva, prātā skan mūzika un nevar iemigt. Īsumā - pilns komplekts.

Pianists spēlē ne tikai ar pirkstiem, bet gan ar visu ķermeņa muskulatūru, ieskaitot pat kājas.

Pianists sava pirksta galā koncentrē visa ķermeņa svaru - ja tas tiek sakopots pareizi, mūziķis spēj spēlēt skaļi un ilgi, spēj panākt ļoti smalku jutīgumu pirksta galā, lai varētu panākt daudzas un dažādas skanējuma gradācijas.

2

Tas viss ir nepieciešams, lai mūzika skanētu tā, kā tai vajadzētu skanēt, taču to var izdarīt tikai tad, ja tiek pareizi strādāts ar visu ķermeņa muskulatūru.

Kas attiecas uz rakstīšanu - ļoti labi saprotu fiziskā noguruma sajūtu pēc komponēšanas. Šajā laikā vairākas stundas pavadu ar zīmuli rokā pie nošu lapas - nespēlēdams pie klavierēm, pilnīgi mierīgi sēdēdams krēslā - pēc dažām stundām varu justies pat nogurušāks nekā pēc vesela solokoncerta nospēlēšanas.

Esmu krāmējis malku vai krāvis sienu vairākas stundas, bet tāpat neesmu juties tik noguris kā pēc vairāku stundu komponēšanas. Ne jau pats komponēšanas process nogurdina - drīzāk vēlme un cenšanās noķert kādas idejas, ko pierakstīt uz papīra.

Nezinu, kāpēc, bet šajā procesā ļoti saspringst viss ķermenis, pēc dažām stundām tas nogurums ir neaprakstāms. To var saprast tikai kāds, kurš pats ir centies uzrakstīt kaut ko oriģinālu, nevis variēt.

Vai tu pēc tik daudziem gadiem, pēc tik intensīvas koncertdzīves un komunikācijas ar publiku, joprojām mēdz arī uztraukties?

Nē, es neuztraucos pilnīgi un nemaz - to varu apgalvot pilnīgi droši.

Esmu aizmirsis, kā tas ir - uztraukties. Es, piemēram, dažas minūtes pirms kāda koncerta attapos, ka lasu grāmatu un tūliņ palaidīšu garām savu uznācienu.

2

Vienīgais, ko es protu, ir spēlēt klavieres - kāpēc man par to vajadzētu uzraukties? Es uztraucos par daudz ko citu, ko es neprotu. Ja man būtu jāgatavo ēst, patiešām uztrauktos - to darīt es neprotu.

Ar klavierēm ir tā - es gaidu katru uznācienu ar prieku, saprotot, ka beidzot varēšu darīt to, kas man patīk un padodas. Tā ir tikšanās, enerģijas apmaiņa ar cilvēkiem, kuri ir ziedojuši savu laiku un līdzekļus, lai atnāktu uz manu koncertu, man ir liels gods un prieks viņiem to dāvāt.

Tev ir absolūtā muzikālā dzirde. Kad un kā tas tika konstatēts? 

To ir grūti konstatēt, jo bērns jau nepazīst notis. Mani vecāki pamanīja, ka varu noturēt meldiņu, kad es maziņš dziedāju Imanta Kalniņa "Miega dziesmiņu" - es vienmēr to iesāku vienā tonalitātē un pabeidzu citā.

Tas jau liecināja, ka kaut kāda muzikālā dzirde man ir. Tiesa, īstais signāls, kas lika maniem vecākiem padomāt, vai tik mani nevajadzētu mācīt klavierspēlē, bija ar mūziku nesaistīts - es uzrādīju īpašu atmiņu. Cilvēkiem tas šķita kaut kas neparasts - triju gadu vecumā biju iemācījies lasīt.

Izlasīju "Makss un Morics" un pēc vienas izlasīšanas reizes varēju to nodeklamēt no galvas.

2

Tad nu vecāki nodomāja, ka šī īpašā atmiņa noderētu, spēlējot klavieres. Ir labi zināms, ka pianistam ir jāatceras vairāk nošu nekā jebkuram citam mūziķim. Tā nu es šo atmiņu joprojām pielietoju - vienmēr spēlēju no galvas, nekad neesmu kāpis uz skatuves ar notīm.

Es gluži vienkārši nemaz nevaru spēlēt, ja nezinu no galvas.

2

To dzirdi man tētis uztrenēja arī pie klavierēm. Viņš spēlēja un lika man nosaukt, kas tās par notīm - tā es pamazām noteikta augstuma frekvences sāku asociēt ar kaut kādiem nosaukumiem, saprast, vai tas ir "sol", "la" vai "re".

Izdzirdot konkrētas frekvences, nemaldīgi varēju pateikt, kas tas ir. Tā ir uztrenējama spēja.

Tu sāki spēlēt piecu gadu vecumā. Dažkārt mūziķi un komponisti atceras, ka bērnībā viņiem tas ir dziļi kritis uz nerviem. Kā bija ar tevi? Vai tev bērnībā nebija tāda sajūta - ak vai, kas te vispār manā dzīvē sākas? Es gribu iet peldēties, gribu spēlēt bumbu!" Vai tas tev bija pieņemami?

Atcerēsimies, ka tie bija laiki, kad nebija pieejami viedtālruņi un datori. Es augu šajā meža nostūrī. Mājā, no kuras tuvākie kaimiņi ir kilometra attālumā, tuvākie bērni - vēl tālāk. Līdz ar to - bija ierobežotas izklaides iespējas.

Es savā nodabā varēju spēlēt "kariņu", retu reizi satikt arī kādu no apkārtnes bērniem, taču lielākoties tā bija vienatne, kurā vajadzēja atrast kādu nodarbi.

2

Man patika lasīt grāmatas, taču arī to nevar darīt bezgalīgi. Tad nu klavieres bija kā sava veida izklaide. Spēle, kas katru dienu jāspēlē labi - pamazām radās tāds kā azarts tikt galā ar tiem grūtajiem uzdevumiem pie klavierēm.

Protams, tas bija nogurdinoši un laikietilpīgi - lielākā problēma mazam bērnam ir pavadīt divas stundas pie klavierēm, piecas minūtes nebūtu nekāda problēma. Man ir veicies - vecāki pavadīja ļoti daudz laika, lai sekotu līdzi, cik daudz un kā es vingrinos.

Daudz palīdzēja man ļoti pretimnākošā Emīla Dārziņa mūzikas skola, kurā es uzsāku mācības jau no pirmās klases. Šī skola man pieļāva tādu kā brīvo apmeklējumu, atļāva daudz vingrināties mājās. Mani vecāki gāja uz klaviernodarbībām un skatījās, kā skolotāji strādā ar mani, tad pēc tiem pašiem principiem strādāja ar mani mājās.

Es ne mirkli nebiju atstāts pašplūsmā - biju nepārtraukti uzmanīts. Lai arī sākumā bija grūti "izvilkt" tās pāris stundas dienā pie klavierēm, pēc kāda laika tas sāka iepatikties. Laikam tas notika tad, kad man tas sāka izdoties, kad sāku spēlēt arvien labāk.

Arī pirmie sasniegumi, kad pēkšņi izdodas nospēlēt tā, kā gribētos, ir ļoti stimulējoši un iedvesmojoši.

Tie brīži, kad tu redzi, ka darbam un laikam, ko tu pavadi pie klavierēm, ir augļi. Tad gribas iet tālāk un spēlēt vēl labāk.

2

Es no deviņu gadu vecuma sāku klausīties izcilu pianistu skaņuplašu ierakstus. Mums mājās bija laba kolekcija un es varēju klausīties, kā spēlē Rahmaņinovs, Skrjabins vai Horovics.

Šie dižgari, šie fenomenālie ģēniji spēlēja tā, kā es tolaik noteikti nevarēju nospēlēt, un es domāju - kāpēc tā ir, ka es tā neprotu?

Tas mani stimulēja spēlēt aizvien vairāk un vairāk, līdz pusaudža gados es spēlēju no rīta līdz vakaram un pats par to priecājos.

2

Tev jau kā bērnam bija pārliecinoši panākumi. Nemitīgas pirmās vietas gadu pēc gada bērnu un jauniešu konkursos. Piemēram, 1994. gadā 1. vieta Dvariona Starptautiskajā jauno pianistu konkursā Viļņā, 1995. gadā 1. vietas Latvijas jauno komponistu konkursā Rīgā un Starptautiskajā jauno pianistu konkursā Jūrmalā, tad 1996. gadā 1. vieta un "Grand Prix" Šopēna Starptautiskajā jauno pianistu konkursā Polijā. Un tas ir tikai sākums - bērnībā. Vai kāds no šiem konkursiem tev izraisa lielākas emocijas, ir tāds, kuru tu atceries vairāk?

Redzi, ir tā, ka gatavošanās katram koncertam man izraisa vienādas, ļoti līdzīgas emocijas. Jau no paša sākuma septiņu gadu vecumā, kad bija mana pirmā uzstāšanās. Gatavošanās notiek ļoti intensīvi un tā ir ar lielu atbildības sajūtu pret klausītāju, pret komponistu, pret skaņdarbu. Nav svarīgi, vai tas ir konkurss vai koncerts.

Katrs tevis pieminētais konkursiņš ir tāds, kuru es atceros ar lielu prieku, un kas tajā brīdī man, protams, bija pats nozīmīgākais, kas vien var būt dzīvē.

2

Tas prieks ikreiz bija tik liels, ka to atceroties, rodas vēlme saglabāt spēju priecāties par visu labo, ko nu dievs mums dod arī vēlāk dzīvē. Bērna spēja priecāties par to, ko nu dievs viņam ir atvēlējis, ir daudz lielāka nekā pieaugušajiem, kuri kaut kā pie tā visa diemžēl pierod.

Šobrīd es varu atcerēties to pirmo - Viļņas konkursu, kad man vēl bija tikai deviņi gadi. Tas bija konkurss, kura laikā sapratu, ka darīšu visu, lai kļūtu par profesionālu pianistu.

Tieši šajā konkursā es sajutu tādu īstu prieku par uzstāšanās procesu un sapratu, ka tā enerģija, kas valda zālē, kad es spēlēju, ir tik skaista. Ka es varu spēlēt šo mūziku, kura atrodas tikai uz nošu papīra, ka varu to atdzīvināt un dot klausītājiem.

Uzstāšanās process toreiz šķita tik noslēpumains un maģisks, ka es sapratu - gribu veltīt tam visu savu dzīvi. Tas notika manā pirmajā konkursā.

Tava māmiņa ir lieliska dzejniece - Iveta Šimkus, tēvs, Gunārs Šimkus, ir viens no latviešu roka pamatlicējiem ar grupu "Katedrāle". Tava sieva ir operdziedātāja Elīna Šimkus, māsa Aurēlija arī ir spoža pianiste. Vai tev bērnībā bija ziņkāre par ko citu? Vai agrākā jaunībā bija interese arī par kādu citu ceļu?

Līdz piecu gadu vecumam es vēlējos kļūt par autobraucēju. (Smaida.) Braukt ar rallija mašīnu, kas ātri brauc un skaļi rūc. Tagad man ar mašīnu braukt nepatīk.

Vēl man ļoti patika rokmūzika - tā mūsu mājās skanēja ļoti daudz, tie bija Atmodas laiki. "Jumprava" un "Līvi" bija manas bērnības elki. Ap piecu gadu vecumu atceros, ka mana pirmā klavierskolotāja Dārziņa mūzikas skolā Ruta Švinka kādā brīdī saprata, ka mani tas Mocarts un Haidns tā īsti neaizkustina.

Viņa, maniem vecākiem klātesot, jautāja - puisīt, vai tev mūzika vispār patīk? (Smejas.) Es teicu: "Nu vispār jau nē, ja nu vienīgi rokenrols!"

2

Mani fascinēja arī cita veida skaņas un arī tas kaut kādā veidā "nosēdās", un pārtapa īpaši asu izjūtu meklējumos arī klasiskajā mūzikā. Galu galā arī tie pianisti, kuri man iepatikās deviņu gadu vecumā, Rahmaņinovs - Skrjabins vai Horovics -, arī viņi visi spēlēja ļoti ugunīgi, vētraini un aizraujoši.

Klausoties tādus darbus kā Edvarda Grīga "Klavierkoncertu" vai Ferenca Lista "Nāves deju", mani uzrunāja tas grandiozums un episkums - tas "saslēdzās" ar kādām rokmūzikā dzirdētām izjūtām un tādējādi pārtapa par kaislīgu aizraušanos ar klasisko mūziku.

Kādi mūzikas žanri tev vēl ir tuvi?

Es negribu būt aizspriedumains pret citiem mūzikas žanriem, piemēram, popmūziku - tas, protams, nav tas, ko es ikdienā bieži klausos, bet man nav nekādu iebildumu, ausis nevīst, un es labprāt paklausos mūziku, kas top šodien un "dzīvo galvā" vairumam cilvēku.

Es pats radu savu mūziku un tai kaut kādā veidā ir jārezonē ar šī laika garu, klausītājiem. Manuprāt, ir svarīgi, ka es varu savā mūzikā kaut ko arī pateikt par šo laiku arī. Man noteikti patīk džezs, dažādu pasaules tautu mūzika. Es nevaru nosaukt nevienu žanru, kas man patiesi nepatiktu - katrā es spēju atrast kaut ko, kas mani uzrunā un iedvesmo.

Man ir svarīgi palikt atvērtam - piemēram, izbaudu arī kino mūziku. Man pašam patīk arī to rakstīt, jo kino mūzikas komponista uzdevums nav iekļauties kādā konkrētā žanrā, bet pēc iespējas precīzāk atainot to, kas ir redzams uz ekrāna.

Lai to izdarītu, ir jāliek lietā visi iespējamie paņēmieni. Kino komponists nedrīkst izturēties noliedzoši pret kaut kādiem mūzikas žanriem. Mūzikas komponisti ir visneaizspriedumainākie pret mūzikas žanru dažādību.

2

Nemitīga spēlēšana no agras bērnības, uzvaras, nemitīgas mācības - piemēram, "Dārziņos", Dienvidkalifornijas universitātē, Karalienes Sofijas mūzikas augstskolā Madridē, Štrausa konservatorijā Minhenē, arī kompozīcijas klasēs pie Pētera Vaska. Nemitīgā koncertēšana neskaitāmās valstīs, pat Libānā.

Kā tu šo nemitīgo slodzi balansē? Vai tev ir kāda metodika, kā atgūt spēkus? Varbūt tev darbs vienkārši brīvi iet uz priekšu un nekādas enerģijas metodikas nav vajadzīgas?

Es nogurstu pēc koncertiem. Enerģiju atgūstu, mierīgi dzīvodamies savās mājās. Peldēdams ezerā, skriedams, staigādams pa mežu, bet es saprotu, ka tevi mulsina šis nemitīgums.

Jā, intensitāte.

Intensitāte varētu šķist patiešām liela. Bet, redzi, tā ir mana dzīve! Tad jau mēs varētu arī jautāt - kā tad cilvēks nenogurst no dzīves?

Manu dzīvi kā piepildītu un jēgpilnu raksturo visas tās lietas, kuras es daru katru dienu. Ja es to nedaru katru dienu, ja es no kaut kā atpūšos, man tā diena šķiet nepilnvērtīga.

2

Es vislabāk jūtos, ja savu dienu esmu piepildījis ar to, kas man patīk un šķiet visvairāk svarīgs. Klavierspēle, protams, ir viena no šīm lietām, tāpat arī būšana kopā ar saviem tuvajiem, kā arī pastaigas pa mežu un veselīgs dzīvesveids.

Es negribu izlaist neko no tā, kas mani bagātina. Lasīšana un mūzikas klausīšanās palīdz man to visu vēl iekrāsot īpašās krāsās. Protams, šad un tad ir bijuši atvaļinājumi, kad es uz nedēļu aizbraucu atpūsties uz kādu vietu, kur ir koši un saule. Taču kopumā intensitāte ir tā, kas man šķiet neatņemama manas dzīves sastāvdaļa.

Ir komponisti, kas rada simfoniju. Pēc tam viņiem šķiet, ka varētu divus vai trīs gadus atpūsties.

Ja runājam par komponēšanu, tad ir periodi, kad pasūtījumu ir vairāk, reizēm noslēgumā ir sajūta, ka ar to komponēšanu japauzē, lai galvā sakrājas vairāk ideju. Ja ir kāds gads brīvāks ar to komponēšanu, es tikai priecājos - pēc tās pauzes jūtu, ka esmu atpūties un atkal varētu kaut ko rakstīt, jo man atkal ir ko teikt.

Tas taču ir pats svarīgākais, nevis automātiski kaut ko rakstīt. Tad ir sajūta, ka es nevaru to neuzrakstīt - ja šī sajūta ir atpakaļ, varu uzskatīt, ka esmu atpūties gana labi.

2

Tāpat es varu teikt par koncertēšanu. Mans koncertu grafiks, vismaz līdz šim, ir bijis diezgan sabalansēts - apmēram 50 koncerti gadā. Salīdzinot ar maniem kolēģiem, tas ir vidējs skaits, drīzāk pat uz "mazo pusi".

Daudzi mani kolēģi tomēr piekrīt spēlēt arvien vairāk un vairāk, ir pat tādi, kas spēlē 200 un pat 300 koncertus gadā. Tā ir dzīve, kādu es nekad neesmu gribējis un nekad negribētu - ne tikai tāpēc, ka man nebūtu gana daudz laika pietiekami kvalitatīvi sagatavoties katram no šiem koncertiem, bet tāds ritms automātiski izslēdz jebkādu personīgo dzīvi. Tas nozīmē, ka reti varētu pamosties savās mājās, iet savās pastaigās un, galu galā, būt kopā ar savu ģimeni un vispār - būt cilvēks.

Ja es katru rītu pamostos citā pilsētā, citā viesnīcā - man ir atkal mēģinājums un koncerts, kas, protams, ir nozīmīga daļa no ikviena mūziķa dzīves - tas pārvērstos par dzīves neesamību. 

Tu ieminējies par privāto dzīvi. Jūs ar Elīnu esat mākslinieki. Cilvēku domas dalās - daļa domā, ka vienam jābūt tam lietišķajam, otram tam mākslinieciskajam, tad viņi viens otru papildina. Citi atkal domā, ka, teiksim, divi baņķieri vai divi mākslinieki tomēr sader labāk. Kā tev šķiet?

Es domāju ka, šis jautājums ir nevis par papildināšanu, bet par saprašanu. Esmu pārliecināts, ka Elīna ļoti labi saprot, cik svarīgi ir gatavoties koncertiem, cik nogurdinoši tas ir un kā mūziķis jūtas pēc tam. Es nezinu, vai baņķieris to saprastu, bet mūziķis to saprot.

Būt saprastam ikdienā - tā ir liela balva.

2

Arī es lieliski saprotu, cik svarīga Elīnai ir gatavošanās koncertiem. Kas attiecas uz praktiskumu vai nepraktiskumu - tas ir jautājums par to, cik labi cilvēks prot atrast līdzsvaru starp praktiskumu un mākslinieciskumu. Šai ziņā Elīnai tas izdodas labāk nekā man - es nemaz neesmu praktisks cilvēks. Man ir sajūta, ka paša galva ir tik ļoti pilna ar mūziku, ka atcerēties praktiskas lietas ir pagrūti.

Nevajag nevienu skaitli laist galvā iekšā, lai neizjauc to mūzikas plūsmu.

Nē, nu vajag jau drusku "pašķaidīt", jo citādi tas mūzikas apjoms, kas maisās galvā, reizēm kļūst mokošs, tad ir grūti gulēt, un domāt.

Man tik daudz enerģijas aiziet mūzikai, ka tās īsti vairs nepietiek praktiskām lietām. Ģimenē es, protams, cenšos šīs lietas vairāk balansēt, bet kā nu man tas izdodas, es nezinu. Elīnai tas izdodas labāk, viņa ir praktiskāka par mani.

Par to komponēšanu - tu spēlē ne tikai citu autoru skaņdarbus, bet arī pats komponē. Vai tas ies plašumā?

Tā kā esmu pianists un klavierspēle prasa regularitāti, nekad nevaru atlikt klavierspēli pavisam un tikai komponēt. Pirms pāris gadiem bija viens tāds brīdis, kad es vienlīdz daudz katru dienu nodarbojos gan ar komponēšanu, gan klavierspēli. Citkārt ir tādi pasūtījumi, kad ir steidzīgi jākomponē, bet klavierspēle parasti ir pirmajā vietā.

Šīs attiecības starp klavierspēli un komponēšanu ir sarežģītas visiem. Es zinu, piemēram, ka Sergejam Rahmaņinovam bija to sarežģīti apvienot, kad viņam, Amerikā dzīvojot, bija ļoti plaša un intensīva koncertdarbība. Tie ir gadi, kad viņš ļoti maz uzrakstīja. Es neesmu pilna laika komponists, tas man vienkārši patīk.

Man patīk ik pa laikam sarakstīt pašam sev, savām koncertprogrammām - jau ir tapusi koncertprogramma "Gaismas lāses", kurā ir tikai mani skaņdarbi. Tie ir īpaši gaiši un laimes pilni darbi, kurus esmu sarakstījis pēdējos gados.

Vai šobrīd kaut kas top?

Novembra sākumā tapa jauns darbs, kas bija rakstīts 18. novembra svētkiem Valmierā. Tā bija trīsdimensionāla projekcija, Latvijai veltīta tēma par Gauju, tajā skanēja gan Ojāra Vācieša dzeja, gan Henrika Eliasa Zēgnera teksts. Projekcijas režisors bija Māris Kalve. 

Šai projekcijai man bija jāsaraksta skaņdarbs, kuru pats ierakstīju, pievienojot nedaudz elektroniskās mūzikas efektus. Tas bija jaundarbs, kas ļoti sildīja paša sirdi.

Tāpēc, ka es ļoti mīlu Latviju un jebkas, kas apliecina Latviju, mani ārkārtīgi iedvesmo. Rakstot darbu "Upe", es patiešām jutos iedvesmots.

Jums ģimenē ir vēl viens Šimkus - dēliņš Bernards, kuram drīz būs trīs gadi. Vai viņš tagad jums kaut kur mājās nesēž uz diviem spilveniem pie klavierēm un nespēlē Rahmaņinovu vai Vasku?

Nē, šobrīd viņš guļ diendusu. (Smejas.) Tas ir arī iemesls, kāpēc es tagad varu būt pie datora un sarunāties. Viņš vēl kādas pāris stundas noteikti gulēs.

Vai dieniņ, mēs mūsdienu informācijas laikmetā esam daudz redzējuši šos mazos trīsgadīgos ķīniešu vai korejiešu bērniņus, kuri it kā pārsteidzošā ātrumā spēlē Šopēnu.

2

Nu, viņi izskatās kā trīsgadīgi, bet es nezinu, vai patiešām ir. Katrā ziņā Bernards vēl nav pielikts pie klavierēm. Viņam gan patīk ierāpties klēpī, un, kad es nospiežu klavieru pedāli, skandināt un dārdināt tās stīgas. Tā nu ir viņa iemīļotākā mūzika šobrīd, un tā arī ir tā saskarsme ar klavierēm, kādu viņš šobrīd izbauda.

Paldies, Vestard, par sarunu! Lai tev radošā darbā, ģimenes dzīvē un visās citās līnijās viss labi notiek! Sveicieni ģimenei un dzimtai! Visu labu!

Sirsnīgs paldies par sarunu un labiem vēlējumiem! Turamies visi šajā laikā un visos citos laikos! Liels paldies!

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!  

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE VIDEO