
Igors Linga.
FOTO: No personīgā arhīva
"Mēs bijām divatā. Un visus priekus, bēdas vai neizpratni dalījām divatā, runājot. (..) Mums visu dzīvi bija dialogs, jo mēs abi kopā meklējām. Tieši tāpēc mums bija tā tuvā saikne." Par bērnību, mūziku, kino un saikni ar brāli Gvido – Igors Linga raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni".
Sveiks, Igor!
Labdien, Rimant!
Redzi, mums jārunā pa gabalu, pasaulē notiek trakas lietas.
Starp citu, par to šodien padomāju. Idejiski tas, kas tagad notiek, ir tiešām briesmīgi - arī tie nabaga cilvēki, kas zaudē darbu, līdzekļus. Man nepatīk, ka mūsu cilvēki cieš, bet no otras puses - man baigi patīk, ka pa pakaļu dabū tās valstis, kas dzīvo labklājībā.
Lai tās tagad iegaumē, ka dzīve nesastāv tikai no naudas pelnīšanas, biznesa un apčakarēšanas. Zviedrija pat nepiedalījās karā, bet tagad viņi pēkšņi redz, ka ir arī kaut kas cits, ne tikai nauda un labklājība. Žēl, ka dabū arī visa Āfrika, vispār mazturīgie cilvēki, bet tas, ka dabū turīgie, man baigi patīk.
Man tev ir sagatavoti jautājumi, bet varbūt tu pats gribi izteikties par kādu tēmu? Varbūt tev kaut kas "laužas ārā"?
Agrāk es arī intervēju cilvēkus, vairāk mūziķus. Man bija interesanti nevis uzdot jautājumus, bet sākt sarunu, sarunāties. Tā runājoties, uztaustīt to tēmu, kas viņam ir interesanta. Nu, piemēram, tu man varētu pajautāt par to, vai tagad vispār ir vajadzīgas kinokameras, jo visi filmē ar telefoniem. Tad es atraisos - jā, jā, es arī domāju par tām kamerām un fotoaparātiem! Tu "trāpi" un cilvēkam paliek interesanti ar tevi sarunāties. Ja tu man pajautātu par slidām, "trāpītu" pilnīgi garām, jo es nemāku slidot. Līdz ar to es uzreiz kļūtu baigi garlaicīgs.
Ok, man bija apmēram puse jautājumu par slidām! Labi, tos es atceļu.
Bet, bet, bet... Es, protams, vienmēr esmu zinājis, kas tu esi. Šoreiz tu man "aizķēries" kā emocionāls cilvēks. Zini, latvieši dažkārt neizrāda emocijas, bet tu tās neslēp. Es runāju par Gvido. Nereti brāļi un māsas nemaz tā nesaprotas. Ja, piemēram, sākas cīņas par mantu, viss var aiziet pa gaisu. Bet tu neslēp savu mīlestību pret brāli. Jūs bijāt ļoti tuvi, vai ne? Kas bija jūsu kopīgā stīga vai stīgas? Kas jūs abus saistīja?
Ir viena konkrēta lieta. Mēs būtu pilnīgi citādi, ja būtu dzīvs mūsu tēvs - Jonas. Mūsu fāteris bija traks, viņš bija viens no baikeriem, brauca ar močiem. Viņš nomainīja kādus piecus močus, trīsreiz gāzās zemē, tika atkal salikts kopā, bet vienalga 35 gadu vecumā nositās, atstājot uz dzīves ceļa divus dēlus un sievu. Kad mēs zaudējām fāču, par mums rūpējās māte, Ārija. Viņa rūpējās, lai mēs būtu paēduši, apģērbti, lai mums nekā netrūktu, šancēja, visu laiku šancēja. Mēs, veči, palikām divatā vieni paši un domājot, runājot, analizējot kopā aizpildījām to tēva trūkumu. Mamma negribēja ielaist mūsu dzīvē svešu vīrieti, lai viņš nesāk mūs čakarēt.