24. februārī, pirmajā Krievijas uzbrukuma dienā, pasaules lielākie mediji ziņo par varonīgajiem Ukrainas robežsargiem no Čūsku salas, kuri atteikušies padoties un miruši.

Oleksandrs Čokovs kā brīvprātīgais mācītājs kopš 2014. gada strādājis frontes pirmajās līnijās no Doņeckas līdz Luganskas apgabaliem. Pēdējos trīs gadus oficiāli ir jūras spēku armijas kapelāns.

Tieši viņam (pēc ziņām par uzbrukumu Čūskas salai) uzticēja bīstamo misiju - pārvest kritušo biedru mirstīgās atliekas uz Odesu. Oleksandrs sameklējis vēl palīgus - divus mācītājus, vienu ārstu, un devušies jūrā.

"Starptautiskais glābšanas kuģis "Safīrs" no Odesas ostas darbojas Melnās jūras akvatorijā. Šis kuģis palīdz dažādās situācijās. Sniedz palīdzību uz ūdens.

Mēs labi sapratām, ka gan jau tur atrodas krievu flote, salu ieņēmuši krievi, ja jau tur bija kara darbība. Bet, tā kā krievi mums pateica, ka viņi mūs neaizskars - brauciet un ņemiet, gan jau bija augstākajos līmeņos kāda vienošanās. Mēs piekritām un braucām. Tas bija 25. februāris," stāsta Ukrainas armijas kapelāns.

Video: Raidījuma "Nekā personīga" intervija ar mācītāju, kurš kopā ar Čūsku salas aizstāvjiem 43 dienas pavadīja okupantu gūstā

26. februāra rītā kuģis pietauvojās pie Čūsku salas. To sagrāba okupantu armija un sāka pārbaudes. Stāstam par mirušo glābšanas operāciju krievi nenoticēja un mācītājus arestēja aizdomās par spiegošanu.

Kuģa apkalpe un mācītāji ar krievu kuģi tika aizvesti uz Sevastopoli. Tur vairākas dienas pratināti krievu jūras spēku ieslodzījuma vietā. Vēlāk Maskavas propagandas televīzijas demonstrēja, kā ar šo pašu kuģi uz ieslodzījuma vietu atvesti Čūsku salas robežsargi un karavīri.

Melnās jūras flote ar cieņu izturējās pret Ukrainas robežsargu lēmumu. Tika izveidots drošības koridors, lai viņus izvestu no kaujas darbības vietas.

Tur piecas dienas ilgas pratināšanas, ņirgāšanās un sišanas. Tālāk visi transportēti uz ieslodzījuma vietu Krievijā Starijoskolas pilsētā Belgorodas apgabalā. Tur bijuši vissmagākie apstākļi.

Čokovs stāsta: "FSB mani nesita. Mani sita specvienība. Kuri vadāja mūs no vienas vietas uz citu. Veda uz pratināšanām. Un pa laikam sita. izveda pastaigā. Mums piecas līdz desmit minūtes pastaigu kamerā ļāva elpot svaigu gaisu.

Blakus stāvēja Leonīds un Vaņa (mācītāji). Gribēja palīdzēt. "Nedrīkst viņam palīdzēt!" Pienāca pavadonis, kurš nebija no specvienības, redzēja, ka nevaru piecelties. Pacēla mani un teica: "Skriešus uz kameru!" Atnācu uz kameru, apsēdos un raudu. Man vienkārši tek asaras. Par ko tu, krievu karavīr, mani sit?"

Viens no mācītājiem tika ievietots karcerī. Šobrīd pēc atbrīvošanas viņam ir ļoti nopietnas veselības problēmas.

Kapelāns turpina: "Viņu piesēja, izģērba, lēja virsū aukstu ūdeni, sita pa… Ja cilvēks čurā asinis. Sakiet, lūdzu… Viņš zaudēja 15-20 kilogramus. Katrs no mums novājēja. Zupa bija skābēti kāposti ar ūdeni, bet otrajā bija sālīti skābēti kāposti bez ūdens.

Stādieties priekšā - šobrīd es jau esmu atkopies. Bet, kad notika apmaiņa un teica, lai novācam matraci, es ņēmu matraci, bet to vienkārši nespēju pacelt.

Man tas šķita tik smags. Man vienkārši nebija spēka. Mēs gūstā bijām 43 dienas. Un mūs apmainīja. Paldies Dievam, ka mūs apmainīja. Pirmos "Safīra" komandu, tad kaujiniekus apmainīja. Mūs apmainīja kā trešos."

Glābšanas kuģi "Safīrs" nolaupījuši okupanti, izdemolējuši un nozaguši visu, ko varēja aiznest. Pēc tam ar Turcijas palīdzību to izdevies atgriezt Ukrainā. Šobrīd glābēju kuģis ir atkal salabots un turpina strādāt Odesas reģionā.

43 apcietinājumā pavadītajās dienās Oleksandrs līdz detaļām uzzinājis, kas uz Čūsku salas notika 24. februārī.

Vīrietis intervijā atklāja detaļas par kreisera "Moskva" iznīcināšanu: "Mēs bijām kopā ar puišiem, un viņi pastāstīja. Es arī gribētu izstāstīt, lai arī Latvija zina, kas tur īsti notika. Kad pie salas piebrauca kreiseris "Moskva", tas izšāva gaisā.

Pēc tam viņi pagrieza stobrus un atklāja uguni. Atlidoja kaujas iznīcinātāji, kas sāka mest uz salas bumbas. Sala visa burtiski sāka lēkāt. Un cik liela tā sala ir - varat paskatīties. Kādi 800 kvadrātmetri. Mūsējiem, kas tur atradās, bija strēlnieku ieroči.

Krievi solīja, ka nenogalinās. Un komandieris uzņēmās atbildību, lai visiem, kas tur atradās, glābtu dzīvību. Tur bija robežsargi un 60 jūras kājnieki. Jauni puiši - 20, 25 gadus veci. 30 gadus. Ja cilvēkiem būtu adekvāti ieroči, ar ko adekvāti atbildēt, esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tur notiktu kauja."

Oleksandrs stāsta, ka raudājis gan ieslodzījumā, gan raud šobrīd par tām zvērībām, ko katru dienu veic okupanti Ukrainā.

Armijas kapelāns Oleksandrs ir pateicīgs Latvijai, kas palīdz ukraiņiem sasist okupantus. Uzreiz pēc intervijas viņš kopā ar sievu kāpa mašīnā, lai atgrieztos dzimtenē un palīdzētu ukraiņu kareivjiem. Kapelāns tikai lūdza ikvienu Latvijas iedzīvotāju neizmirst par zvērībām, ko krievi turpina pastrādāt Ukrainā.